19 minūšu izsole naudas akumulācijai mākslā

„Dievs pasarg’!” iesaucās aiz muguras sēdošā sieviete brīdī, kad noskanēja pārdošanas cena Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) darbam „Salvator Mundi” ((Pasaules glābējs)). 450 miljoni dolāru (380 miljoni eiro) padara šo gleznojumu par visdārgāk pārdoto mākslas darbu pasaulē. Glezna, kas nedaudz atgādina Luvras Monu Lisu, tika izsolīta Ņujorkas Christie’s šoruden. Skatītāji, pārpildītajā Rokfellera centrā tobrīd piedzīvojuši dramatisma pilnus brīžus, jo „naudas maciņu” kaujā par līdz šim nepazīstamo da Vinči darbu esot piedalījušās 45 naudīgas personas. Pārsolīšana norisinājusies veselas 19 minūtes. Pārdevējs – krievu oligarhs Dmitrijs Ribolovļevs ((Latvijas futbola kluba Rīga īpašnieks, “mākslīgo mēslu (kālija sāls) karalis” nra.lv/sports/futbols/165861-krievijas-miljardieris-ribolovlevs-iegadajies-futbola-klubu-riga.htm)), bet pircējs – tobrīd nezināmais Sauda Arābijas princis Bandars bin Abdulahs, kroņprinča Muhameda bin Salmana tuvs draugs. Darbs tiek pārdots brīdi, kad gaidāma jaunā mākslas muzeja jeb Abū Dabī Luvras (Louvre Abu Dhabi) atklāšana Apvienotajos Arābu Emirātos. Tātad ļoti piemērots brīdis. Mārketinga akcijas šīs izsoles publiskošanai vairāk atgādināja rokkoncerta tirgvedības rokādes, nevis ierasto un pierasto informāciju par gleznas pārdošanu. Tāpēc, ka tirgoja slavenību. Precīzāk – 500 gadu veca, atzīta ģēnija darbu.

Investīcijas mākslā kā naudas akumulācijas virziens

Šodienas tīrā un netīrā nauda tiek aktīvi investēta klasisku, pārbaudītu mākslas darbu uzpirkšanā. Gleznām, skulptūrām, kurām mākslas vēsture piešķīrusi mūžīgo vērtības auru, piemīt īpašs naudas magnētisms. Ja reiz kādam ir daudz naudas, tad riska kapitāla vietā to tagad iegulda pārbaudītu (senu) mākslas priekšmetu uzpirkšanā. Par šo tēmu plaši izvērsos savā darbā „Daniela piecas kļūdas” ((sandraveinberg.files.wordpress.com/2012/09/sandra-veinberg_daniels-fem_-fel_roman_2011.pdf)), izmantojot sižeta līnijā mākslas darbu viltotāju pieredzi un ekspertu korumpētību, pakļaujoties “follow the money” shēmai. No vienas puses, mums, pārējiem, pirmajā mirklī varētu nesāpēt krievu oligarhu vai arābu prinču apsēstība ar populāru mākslas priekšmetu uzpirkšanu. Taču, no otras puses, policijas pieredze šajā jomā liecina, ka aina nav tik nevainīga, kā no malas izskatās. Naudas ir vairāk nekā kāroto un pārdošanai izkārto mākslas priekšmetu. Tāpēc notiek divi nepatīkami procesi: 1) no muzeju zālēm un fondiem tiek izzagti atzītu mākslas darbu oriģināli, kas ekspozīcijās vēlāk tiek aizvietoti ar kopijām, jo oriģinālus iesloga seifos; 2) apritē aizvien biežāk parādās seno autoru „atklātie” darbi, kas faktiski ir perfekti viltojumi. Tāpēc ik pa brīdim „kādos bēniņos” pēkšņi atrodas vecmeistaru darbi, kas līdz šim nav apzināti katalogos. Pēc restaurēšanas tos pārdod „skarbi sālīti” turīgu ļaužu vajadzībām. Naudai vajag preci, un tirgus tāpēc piedāvā arī to, kas faktiski neeksistē, bet tiek uzburts ar burvju nūjiņas palīdzību. Apmierināti ir abi – gan pircēji, gan pārdevēji. Muļķa lomā nonākam mēs pārējie, kuriem – jāizlasa avīzēs par gleznām, kuras nekad neredzēsim; jāsamierinās, ka izstāžu zālēs jāapbrīno kopijas orģinālu vietā, un visbeidzot jānotic pasakām par to, ka ik pa brīdim kādos bēniņos vai pagrabos „kāds” no putekļiem izceļ kārtējo „rembrantu“ vai „da vinči“. Diemžēl ekspertīze šajā jomā nav tik droša, neuzpērkama un neatkarīga, kā mēs to varētu vēlēties.

Atgriežoties pie pazaudētās gleznas

Pagaidām zināms, ka tā esot gleznota 1500. gadā. Leonardo tomēr gleznojis šo darbu Salvator Mundi, kurā attēlots Kristus kā pestītājs, glābējs un cilvēces atsvabinātājs no grēkiem un ciešanām. Kreisajā plaukstā – kristāla zemeslode, un ar labo viņš svēta cilvēci. Šis darbs it kā gleznots laika periodā no 1506. līdz 1513. gadam. To pasūtījis Francijas karalis Luijs XII. Pēc tam gleznu ieguvis Čārlzs I Stjuarts, jo 1649. gadā glezna it kā reģistrēta karaliskajā kolekcijā. Tad tā pazūd un no jauna parādās 1763. gada izsolē. Atkal pazūd un parādās 1958. gadā, kad to pārdod par … 45 sterliņu mārciņām. Kāpēc tik lēti? Tāpēc, ka tobrīd šo darbu vēl neesot uzskatījuši par lielā meistara otras radītu. Domājuši, ka tas bijis mācekļu darbs. 2005. gada izsolē ASV kāds mākslas eksperts to nopircis jau par 10 000 dolāriem, jo viņam esot bijusi nojauta. Jā, viņš esot sapratis, ka šī glezna tomēr varētu būt paša Leonardo otas radīta. Tāpēc ieguldījis lielas summas restaurācijā. 2011. gadā sarūpēts zīmogs, kas apstiprina šo gleznojumu kā lielā meistara Leonardo da Vinči oriģināldarbu. Ar šo pasaka vēl nav galā. Pēc tam šo gleznu iegādājās mākslas tirgotājs par 80 miljoniem dolāru, kas to pārdeva tālāk Londonas galerijai un mirkli vēlāk tas nonāca krievu oligarha Dmitrija Ribolovļeva īpašumā par cenu – 127,5 miljoni dolāru. Vēl nav pabeigts tiesas process par pēdējo pirkumu, jo krievu miljardieris uzskatīja, ka esot samaksājis daudz par daudz. Taču tagad, iespējams, ir gandarīts, jo viņam izdevies pārdot gleznu tālāk par rekordcenu arābiem jeb Abū Dabī tūrisma un kultūras departamentam. Tātad arābu Luvras muzejam ((Abū Dabī Luvra ir 2017. novembrī atklātais mākslas muzejs. Tā ekspozīcijā iekļauti dažādu laiku un periodu mākslas darbi. To skaitā arī Pikaso, Gogēna, Māgrita, Belīnī darbi. Ekspozīcija ietver arī Francijas Luvras, Pompidū centra un Versaļas ekspozīcijām piederošus eksponātus.)).

Vai mums šodien ir tiesības apšaubīt šī darba autentiskumu? Neticēt šai romantiskajai pasakai, kas maksā tik dārgi? Jā, mums ir šādas tiesības, jo arī daļa ekspertu šo faktu apšauba. Atrastais gleznojums esot salīdzināts ar vēl apmēram 20 Salvator Mundi versijām un tikai vienai daļai ekspertu šķiet, ka tas tomēr esot vistuvāk paša ģēnija otas triepienu īpatnībām. Labojumi (pentimenti) un labās rokas žesta specifika (sfumato) apstiprinot, ka šis patiešām esot da Vinči darbs. Turpretī citi nav tik droši un apšauba šī darba autentiskumu ((Jerry Salts. Christie´s Is Selling This Painting for $ 100 Million. They Say It’s by Leonardo. I Have Doubts. Big Doubts. Vulture, November 14, 2017. www.vulture.com/2017/11/christies-says-this-painting-is-by-leonardo-i-doubt-it.html; Eilen Kinsella, Jerry Saltz and Other Doubters Love to Hate Leonardo’s ‘Salvator Mundi’— But Here’s What the Experts Think The painting is set to be sold Wednesday, estimated at $100 million. Is it overhyped? November 14, 2017. ArtNet News. news.artnet.com/market/leonardo-da-vinci-christies-salvator-mundi-experts-1149203)).

Mākslas cena

Labi, atstāsim bagāto arābu muzeju un pievērsīsimies mākslas vērtībai „kā tādai“. Mūsu „latviešu mākslinieku Rituma Ivanova, Frančeskas Kirkes, Henrija Preisa, Jāņa Avotiņa, Kristiana Brektes un citu darbi pašlaik starptautiskā mākslas vidē iekļaujas cenu grupā līdz 20 tūkstošiem eiro” – konstatē Baiba Morkāne „Latvijas Avīzei” ((Kaukule, Aija. Cik maksā latviešu mākslas darbi. Latvijas Avīze, 2016. 22. novembris.)). Turpat atzīmēts, ka Rituma Ivanova „Frame 05” 2009. gada Sotheby’s notirgota par 10 000 mārciņām, Valda Zatlera portrets par 5000 eiro pārdots Valsts kancelejai (2012). Jaņa Rozentāla (nosaukums netiek atklāts) darbs pārdots par 50 000 eiro, Kārļa Padega akvarelis „Svētais vakarēdiens” par 30 000 eiro un Leo Svempa „Klusā daba ar grozu” par 24 5000 eiro pārdoti 2016. gadā ((Galerija Birkenfelds 2016.)). Taču ir daži, kuriem izdevies panākt Frančeskas Kirkes „Brīnumainajām pārvērtībām” cenu 40 000 dolāru (2009), Raimonda Staprāna „Zilajai laivai” – 87 500 eiro (2014) un Jāņa Avotiņa „Untitled” – 1800 dolāru (2016) ((www.artsy.net)).

Tagad, kad investīcijas mākslas priekšmetos konkurē ar naudas investīcijām biržas akcijās, gleznu vērtība naudas izteiksmē (pēdējo desmit gadus laikā) cēlusies par apmēram 50 % ((SvD. Näringsliv. 2006.28.01.)). Jo spēcīgāks ir valsts ekonomikas motors, jo augstākas ir gleznu izsoļu cenas. Pārbaudīta māksla akumulē dolārus. Pagaidām pieprasītās gleznas tiek vērtētas tāpat kā automašīnas vai nekustamie īpašumi. Proti – to tālākpārdošanas vērtībai jāpārsniedz iegādes cena. Tāpēc nepārsteidz, ka arī Latvijā pašlaik visenerģiskāk gleznas pērk un savu muzeju ekspozīcijas iekārto spēļu industrijas laupītājbaroni.

Kamēr spekulanti plosās pēc savas loģikas gleznu tirgū, mēs, pārējie, skaidri zinām, ka neviens no viņiem nesaprot mākslas vērtības patiesos vaibstus.

Kas tad ir noteicošais mākslas vērtību inventarizācijā šodien? „Tas”, par kādu cenu attiecīgā autora darbs pārdots izsolēs? „Tas”, cik daudz masu pasākumu tiks rīkots Latvijas 100 sagaidīšanai? „Tas”, cik daudz grāmatu ir jūsu plauktā? Vai mākslas attīstības līmenis valstī ir atkarīgs no gleznu un koncertu eksporta vai tomēr rēķināms kādās citās kategorijās, kuras joprojām nav izmērījusi zinātne?

Atstāšu pagaidām šo jautājumu atvērtu un atkārtošu vecveco patiesību – mākslas darba faktiskā vērtība nav proporcionāla tā tirgus vērtībai. Komerciāli mākslas darba panākumi liecina par kompromisu ar laicīgo tirgu (par izdabāšanu pieprasījumam) un tāpēc netiek augstu vērtēti kompetentā ekspertu vidē ((Bourdieu, Pierre. Om television. 1998. s 43.)).

Kurš zina vērtību kritērijus un spēj atšķirt Duendi (mākslas svēto mirkli) no pirotehnikas blīkšķiem? Tie ir eksperti un pētnieki, kas „saprot drēbi”. Tāpēc mākslas līmenis ir ciešā atkarībā no ekspertu līmeņa un skaita attiecīgajā nozarē valstī. Tikai viņi spēj vai nu celt, vai graut to, kas rodas. Novērtējot viedi. Vienlaikus „pastāv konflikts par mākslas darba vērtības izpratni starp ekspertiem un sabiedrības caurmēra viedokli šajā jautājumā” (Andrea Philips) ((Kulturnytt. Sveriges Radio. 22 juni 2017.)), jo māksla (kā maģija) atrodas kaimiņos reliģijai. Tāpēc tās izpratni mēdz monopolizēt baznīca, uzskatot, ka Dievs rada, bet mākslinieks tikai pieraksta prominences teikto. Metafiziķi tā uzskata, lai gan idejas nevar būt tikai Dieva pirksta radītas. „Tās piedzimst pašas, spontāni. Simbolu formā stāstot par to, ko mēs pārējie pagaidām vēl nepazīstam un nesaprotam“ ((Jung, C.G. Människan och hennes symboler. 1978.)) un, pēc Kanta domām, – apvieno ideālo ar reālo.

Lielākā mākslas problēma vienmēr bijusi sabiedrības nespēja saprast mākslas darba vēstījumu, jo tas mēdz maršēt pa priekšu savam laikam. Tāpēc šodienas komerctirgū visdārgāk maksā veca, sen pārbaudīta māksla. Tā pati, kas savulaik no saviem laikabiedriem saņēmusi to pašu izsmieklu un nievas, kuru šodien cenšas neievērot, piemēram, audiovizuālā videomāksla.

 Māksla kā uzņēmējdarbība vai labdarība?

Stokholmas Ekonomiskās augstskolas doktorante Emma Stenstroma (Emma Stenström) secina, ka kultūras sektors zviedriem „apgroza” 2–3 reizes vairāk naudas nekā, piemēram, automašīnu tirdzniecība. Tas nozīmē, ka maiņas līdzeklis griežas kā rotors, bet tikai nedaudzi no mums redz un jūt peļņu kā maciņu, kas sāk nospiest mākslinieka kabatu.

Ja reiz māksla šodien ir bizness, tad nāktos pārcelt ražošanu uz lētāku valsti (piemēram, visus mūsu teātrus evakuēt uz Ķīnu) un racionalizēt ražošanas izdevumus, piemēram, lielā simfoniskā orķestra sastāva vietā pieņemt darbā stīgu kvartetu. Šo procesu var labi novērot televīzijas programmu sietā, kad produktīvu pārraižu vietā raida trešās kategorijas bandītfilmas vai meksikāņu pelnrušķpasakas. Tā ir lētāk. Avīzes problēmrakstu vietā publicē tulkojumus un modernā baleta vietā skatuves dēļus dārdina pastalnieki. Skatuves direktoriem vajag peļņu, un, šādi ietaupot, tā izdodas: spējīgākajiem autoriem nemaksājot un no viņu pienesuma atsakoties. Tikmēr kaut kur Blaumaņielas pagrabā dejo šodienas Isadora Duncan, kuru neviens nepamana un skatuvi viņai šodien nepiešķir. Durbes ielas pirmā stāva montāžā parīt savu īsfilmu pabeigs latviešu Godard, Truffaut un tie, kas piemaksā paši savam darbam ar negulētām naktīm un naudas iešļircinājumiem no dienišķās algas maizes darbā. Paturot mākslu uz pjedestāla. Turpat, kur agrāk. Kāpēc nenoraujam to lejā un nepārvēršam par humpalu tirgotavu? Galu galā Aināram Šleseram taču bija šāda ideja brīdī, kad viņš vēlējās pārvērst Nacionālo etnogrāfisko brīvdabas muzeju par lētu vasarnīcu kooperatīvu.

Viņam māksla vajadzīga vienīgi, lai investētu, un viss? Taču mēs toreiz nosmējāmies un neatļāvām viņam šo etnogrāfiskās mākslas slepkavību realizēt.

Filozofs Denis Dotons (Dennis Dutton) ((Duttton, Dennis. The Art Instinct. 2009.)) savā darbā „Mākslas instinkts“ uzsver, ka māksla esot palīdzējusi cilvēcei orientēties skaistuma, daiļuma virzienā, palīdzot izdzīvot cauri laikam. Cilvēka spēja radīt daiļumu funkcionējusi kā katalizators mīlestībai, kas rada priekšnosacījumus cilvēka reproduktīvajam instinktam.Pikaso glezna vai Hofmana filma piedāvā surogātpārdzīvojumu, kas robežojas ar reālu kaisles pasiju. „Mēs zaudējam prātu dzejas, mūzikas vai citas mākslas izteiksmes līdzekļa dēļ tieši tāpat kā tvīkstam tvirtu muskuļu vai kuplu gurnu priekšā,” uzskata autors. Nestrīdoties ar Dutonu, Burdjē vai citiem par to, ko īsti mūsos aizdedzina māksla, es palieku pie sava, ka šīs virziens ir bīstams. To ir pierādījusi nacistu, padomijas un turpina demonstrēt ziemeļkorejiešu, putinistu pseidomāksla, kas apzināti manipulē ar publisko viedokli, spiežot uz zemapziņas receptoriem un pakļaujot indivīda instinktus sev.

Tad kas ir māksla? Labdarība? Jā, lielā mērā, jo uzrunā emocionāli ietekmīgi un mistiski dziļi. Uzķerot un uzrunājot cilvēces patiesākos centienus un vēlmes ar saviem emocionālo sajūtu akordiem. Tāpēc mēs bēgam pie tās, prom no realitātes, jo esam ilūziju pasaulē. Dodam priekšroku mākslas izraisītajām surogātsajūtām un pārdzīvojumiem dzīves reālisma vietā. Mēs tā gribam, un tāpēc ir vajadzīga māksla jeb estētiskā meditācija.

Mākslas formula

Izskaidrojumi atšķiras. Vieni saka, ka mākslinieks rada mākslu, jo ir izredzētais. Citi uzskata, ka mākslu konstatē tas, kurš to bauda. Ar šo jautājumu jau sen nodarbojas zinātne (komunikācijas zinātne, psiholoģija, socioloģija, tirgvedība), cenšoties noskaidrot, kas īsti atšķir mākslas darbu no dekoratīvām sēnalām un glīti konstruētiem mēsliem. Akadēmiskais izdevums Empirical studies of the arts 2008. gadā publicēja pētījumu The perception and evaluation of visual art, kurā izvirzīja piecus kritērijus. Visiem pieciem nav obligāti jābūt klāt esamiem mākslas darbā. Taču dažiem noteikti jāpiedalās. Tie ir: 1) sajūta (vai es atmodinu sevī kādas sajūtas, vai tās ir intensīvas); 2) estētika (vai daiļums mani uzrunā); 3) tehniski ideāla forma (vai es saredzu formas perfektumu); 4) intelektuāls stimuls (vai vēstījums mani rosina domāt); 5) kreatīvums (vai vēstījums ir orģināls, radošs, negaidīti svaigs).

Starp citu, māksla var arī nebūt skaista, daiļa. Tā var bakstīt savu neglītumu, būt ārēji nepatīkama un prast provocēt. Bredberija „451 grāds pēc Fārenheita” teksts pierādīja, ka tirānija nepiedzimst partijas centrālajā komitejā, bet gan līdzpilsoņu negribēšanā konfrontēt sevi ar to, kas nav patīkams, pazīstams vai pierasts. Mūsu civilizācija nevēlas nemieru. Neviens negrib satraukties bez iemesla, tāpēc pieprasa no lielās mākslas vienīgi meditatīvu baudu, kuru tā savam laikam nekad nav spējusi piegādāt. Taču gribēšana tikt izklaidētam nemirst. Varbūt tāpēc šodienas māksla ikdiena medijos tiek izvietota izklaides nodaļā?

Katram, protams, ir tiesības nepalikt niknam kaut vai tāpēc, ka viņš nesaprot mākslas ziņojumu. Pieņemu, ka tā pati Džokonda nebija ļoti tipiska savam XVI gs. un viņas smaidu nespēj iztulkot joprojām. Tā nu tas ir ar mākslu savam laikam: viena daļa neko nesaprot un tāpēc „pērk” tikai to, kas jau garāk ir atzīts. Šī iemesla dēļ 500 gadus vecs da Vinči Jēzus pirms 2 mēnešiem tika pārdots par rekordcenu ar lielisku tālākpārdošanas vērtību. Kā magnētu, kuru tagad apskatīt brauks arī snobi no Latvijas.

Vai mēs, kas radām mākslas darbus šodien, esam iespiesti stūrī? Tāpēc, ka 500 gadus vecas gleznas cena ir „Dies’ pasargi!”, cik augsta, bet šodienas skatuves, literatūras vai audekla darinājumi nereti honorāru par savu darbu vispār nesaņem?

Nē, neesam iespiesti.

Zinām un saprotam to, ka senas gleznas vairs nav mākslas priekšmeti, bet gan investīciju objekti, kas piekļaujas akciju un zelta stieņu tirgum. Tos ieslēdz skapī līdz nākošajai izsolei vai novieto aiz 10 stikla sienām kā magnētu jauna muzeja apmeklētājiem. Nedz vienā, nedz otrā gadījumā šie darbi vairs nav normāli apskatāmi. Tie ir miruši misijai, kuru autors bija paredzējis. Nabaga Leonardo, šādu likteni saviem darbiem viņš neplānoja.

Tāpēc esam turpat, kur bijām: vienā pusē izklaidējošā, bet otrā – lielā māksla. Ja vēlaties nopelnīt un tikt ātri aizmirsti, tad ejiet pa kreisi. Ja vēlaties palikt nākotnē, tad – pa labi.

“Pasarg’ Dievs!” Tik vienkārši tas ir.