Mūsdienās starptautiskajās attiecībās tiek pieņemts, ka visas valstis ir līdztiesīgas. Tām nav jāpakļaujas kādam ārējam spēkam. ANO Statūtu (Hartas) 2. pantā šis princips ir definēts sekojoši: Organizācija ir balstīta uz visu tās Dalībvalstu suverēnās līdztiesības principa.
Tomēr politoloģijā tiek runāts arī par „valstu pasaules anarhiju”. Jautājums – kā noregulēt valstu savstarpējās attiecības, lai, neskatoties uz šo anarhiju, pasaulē valdītu zināma kārtība, nezaudē aktualitāti. To lielā mērā jau kopš senseniem laikiem ir nodrošinājušas lielvaras – ar dažādām metodēm, paņēmieniem un sekām mazāko valstu pastāvēšanai. Ir pētīta gan Pax Mongolica, Dženova un Vidusjūras baseina ekonomika 13. un 14. gadsimtos, gan agrīnā Mingu dinastija, Venēcijas imperiālistiskie tīkojumi, Portugāle, Spānija, Osmāņu impērija, Nīderlande, Francija, Lielbritānija, utt. Zinātnisko darbu un teoriju iztirzāšana pārsniegtu šī raksta robežas, tāpēc pievērsīšos tikai vienam aspektam, kurš tagad, pirms vēlēšanām ir svarīgs Latvijā – Kremļa ideoloģiskie diversanti un viņu meldiņā dziedošie pašmāju informatīvā trokšņa cēlāji mēģina ietekmēt vēlētājus, stāstot viņiem, ka starp Krieviju un ASV nekādas lielās atšķirības neesot – kā vieni, tā otri savu interešu aizstāvībai jaucoties pasaules norisēs.
Krievijas ekonomika
Vai tiešām nav nekādas atšķirības? Protams, ka ir. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju šīs atšķirības redz un saprot, bet pat viņi kādreiz, masīvās Ostankino TV un citu tendenciozo mediju iespaidā sāk šaubīties – sak, nu nekā savādāk jau nemaz nevar būt, patiesība atrodas kaut kur pa vidu. Diemžēl, tieši tāpat kā #FakeNews gadījumā, arī šeit patiesība nebūt vairs neatrodas pa vidu – Krievijas izplatītā melu un dezinformācijas straume jau sen ir ieņēmusi tik lielu vietu informācijas plūsmā, ka teorētiskais vidus atrodas Kremļa melu teritorijā. Ar šo veco atziņu šodien vairs pie patiesības nenonākt.
Tātad, kādas ir atšķirības starp Krieviju/bijušo PSRS un ASV tīri teorētiskā plāksnē? Lai pārāk neapgrūtinātu lasītāju, teorētisko pamatojumu tikai ieskicēšu. Plašāk to būtu iespējams izvērst tikai atsevišķā rakstā.
Galvenā atšķirība jau no Aukstā kara laikiem ir tā, ka Padomju savienība bija impērija ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā, līdzīgi cariskajai Krievijai, rīkojās ar brutālu spēku (Hardpower). Krievija/PSRS ar militāriem līdzekļiem pievienoja sev iespējami daudz teritorijas un sev pieejamos resursus centās pēc iespējas vairāk ieguldīt militārajā sektorā, atstājot novārtā civilās intereses. Galvenais, ar ko cilvēkiem saistās padomju laiks, ir brutālā apspiešana un tukšie veikali. PSRS varēja izaicināt ASV militārajā ziņā, bet ekonomiski tai nebija ko likt Amerikai pretim, jo PSRS eksportēja izejvielas un importēja gatavo produkciju. Situācija nav mainījies līdz šodienai. Vēl vairāk – Krievijas ekonomika ir pašlaik pat samazinājusies un šobrīd tā ir apmēram tik pat liela kā Spānijas ekonomika. Iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā Vācijai un Francijai kopā ņemot.
Ko vēl varam secināt, salīdzinot PSRS un Krievijas rādītājus? To, ka PSRS varenība radās uz okupēto un kolonizēto teritoriju un iedzīvotāju izmantošanas rēķina. Tikko tās kļuva par neatkarīgām valstīm un nemaksāja meslus Maskavai, tā arī samazinājās Kremļa iespējas. Putins gan turpina apkalpot Krievijas impēriskās ambīcijas uz civilistu rēķina, bet nekas labs nākotnē no tā vairs gaidāms nav. Krievija šobrīd attīstās pretējā virzienā nekā pārējā civilizētā pasaule. Pārsēsties vilcienā, kurš dodas uz 21. gadsimtu, tai nav izdevies. Tam būtu jāatsakās no ambiciozajiem plāniem noteikt pasaules likteni un jākoncentrējas uz dzīves uzlabošanu savas valsts iekšienē. Krievija iedzīvotāji par savu jau pāri par 500 gadiem ilgstošo ekspansiju un impērisko politiku kopš Ivana Bargā valdīšanas laika ir maksājuši savai valstij meslus ar zemu dzīves kvalitāti un ilgstošu nabadzību.
ASV ekonomika
ASV, pretstatā Krievijai, ir tipisks līderis jeb hegemons – tai ir vadošā loma praktiski visās sabiedriskajās jomās. ASV pieder nesalauzta „maigā vara” (Softpower) visos aspektos – sporta, modes, mūzikas, filmu, sociālo tīklu kā Facebook, Instagram, Twitter, fastfood u.c. jomās. Vēl tagad zinātnieki nav pilnīgi pārliecināti, vai PSRS sabruka tādēļ, ka tās militārie izdevumi kļuva nepanesami lieli, vai tomēr tādēļ, ka padomju impērijā cilvēkus fascinēja ASV masu kultūra un amerikāņu dzīvesveids tiem šķita daudz pievilcīgās par komunisma cēlāju pelēcīgo ikdienu. Šī pievilcība nav mainījusies arī šodien – pat Irānā puse jaunās paaudzes vēlētos dzīvot ASV. Aptaujājot cilvēkus no 146 pasaules zemēm, tikai tos, kuri vēlas pārcelties uz dzīvi kaut kur citur, atklājās, ka ceturtā daļa no viņiem vēlas pārcelties tieši uz ASV. Tā ir būtiska līdervalsts jeb „hegemona” īpašība. Atšķirībā no impērijas, hegemons pievelk visus un visu, tāpēc savās interesēs tam nav jāiekaro citas valstis ar brutālu spēku.
PSRS laikā izceļot no valsts nebija iespējams. Tagad gan tas notiek un no Krievijas uz ASV dzīvot ir pārcēlusies liela Krievijas elites daļa. Tā ir gan zinātniskās, gan finansiālās elites emigrācija. Pat politiskie „cietpauri”, kuri Krievijā ar putām uz lūpām slavē Putina varu, pa klusiņām savas ģimenes nometina uz dzīvi ASV, vai vismaz Šveicē vai ES. Tie, kuri var, tie izbrauc arī paši. Tie, kuri nevar – turpina vairot savas bagātības Krievijā, priecājoties, ka dzīvi Rietumos vismaz ir nodrošinājuši savai ģimenei un bērniem.
Tas pats attiecas uz zinātniekiem. „Smadzeņu noplūde” (Brain Drain) pamatā notiek ASV virzienā. Sekojošā diagrammā var redzēt, ka izbraukt no ASV vēlas pavisam neliela daļa zinātnieku, bet pārcelties uz to vēlas ļoti daudzi. Tik liela skaitliska atšķirība starp tiem, kuri izbrauc un tiem, kuri iebrauc, nav nevienā citā valstī. Sekojošajā tabulā salīdzināts, cik liels procents no valstī sagatavotajiem zinātniekiem izbrauc no valsts (tumši zilie stabiņi) un cik no valstī strādājošajiem zinātniekiem ir imigranti (gaiši zilie stabiņi).
Iepriekšminētais skaidri norāda iemeslus, kādēļ ir nepamatoti runāt par līdzību ASV un Krievijas „imperiālistisko tieksmju” starpā. Atcerēsimies, ka ASV nav ne vēlmes, ne vajadzības pievienot sev teritorijas, kurās tā ir jutusies spiesta iejaukties, lai ieviestu kārtību un nepieļautu pasaules ieslīdēšanu anarhijā un totalitārismā – daudzi paši vēlētos pievienoties hegemonam, bet tas nemaz nav iespējams. Arī pārcelties uz dzīvi ASV ir grūti. Nav dzirdēts, ka daudzi no puslīdz attīstītām valstīm vēlētos pārcelties uz dzīvi Krievijā, atskaitot varbūt kādu pārāk dziļi glāzītē ieskatījušos aktieri un dažus personāžus, kuriem radušās problēmas ar Rietumu sabiedrībām, kā, piemēram, Snovdens (Edward Snowden). Bet pat viņš labprātāk dotos prom no Krievijas.
Minēju arī, ka arī finanšu elite labprāt migrē ASV virzienā, kā to pierāda sekojošā diagramma:
Miljonāru migrāciju uz ASV var salīdzināt tikai vēl ar iebraukšanu Kanādā un Austrālijā. Visās pārējās valstīs (atskaitot AAE) miljonāru skaits ir samazinājies. Tā esam nonākuši pie katram krievu propagandistam sakrālā jautājuma – ASV ārējā parāda. Viņu vaimanas iedarbojas uz cilvēkiem, kuriem nav skaidra priekšstata, kā veidojas finanšu plūsmas pasaulē. Jūsuprāt, miljonāri ir tik neaptēsti, lai pārceltos dzīvot uz valsti, kura tūliņ, tūliņ sabruks? Pasaules lielākie ieguldītāji arī neko nesaprot un turpina ieguldīt bankrota priekšā stāvošā valstī? Protams, ka nē!
Pirmām kārtām ir jāsaprot, ka ASV ārējais parāds veido 100 % no valsts ekonomiskā spēka – IKP (iekšzemes kopprodukts). Salīdziniet ar Itāliju (160 %) vai Grieķiju (180 %)! Pie tam, ASV turpina saņemt investīcijas. Valsts parāds kļūst problemātisks tikai gadījumā, ja tā nespēj parādu refinansēt. ASV savu parādu refinansēt var. Lielajiem investoriem nav nekādas saprātīgas alternatīvas ASV tirgum – ja iegulda miljonu miljonus un miljardus, tad ir vajadzīgs liels un stabils tirgus. Kāpēc vajadzīgs stabils, tas ir skaidrs ikvienam. Taču kāpēc liels? Varbūt var ieguldīt arī vairākos mazos. Nē, tā īsti nav, jo ienākot ar lielām summām mazā tirgū, momentāni tiks ietekmētas cenas un arī pats ieguldītājs uzreiz „izgaismosies”. Palūkojieties šajā grafikā un jums taps skaidrs, ka īstas alternatīvas ASV tirgum „lielajai naudai” nemaz nav. Tajā ir salīdzinātas pasaules valstis pēc tirgus kapitalizācijas apjomiem un ASV ieņem 1. vietu ar 54 % pēc tirgus apjoma.
Respektīvi, neskatoties uz to, ka ASV ārējais parāds skaitļos ir diezgan liels, procentuāli tas ir mazāks vai līdzīgs daudzām citām pasaules valstīm. Pats galvenais – kamēr tās ekonomikā tiek atkal un atkal ieguldīti investoru līdzekļi, tikmēr ir nebūtiski, cik liels ir ārējais parāds. ASV uzticas investori un elites. Tas ir pats būtiskākais. Valsts spēj savas saistības refinansēt.
Šajā vietā daudziem vajadzētu saprast, kāpēc internetā kursējošās sazvērestības teorijas par M. Kadafi iecerēm veidot zelta dināru, kura dēļ ASV esot iznīcinājusi Lībijas diktatoru, ir mušpapīrs muļķu ķeršanai. Vai tiešām kāds no lasītājiem visā nopietnībā domā, ka Lībijai jebkad būtu bijusi iespēja attīstīt tik lielu tirgu, lai investori nopietni apsvērtu iespēju atvilkt līdzekļus no ASV un ieguldīt Lībijā? Interesanti, ka Latvijā tās izplata pat sabiedrībā pazīstami un gudri cilvēki. Neticas, ka viņiem šīs sakarības nebūtu skaidras. Tad kāpēc viņi to dara? Atbildi atstāšu lasītāja ziņā, jo savu izskaidrojumu par to, kā ir, esmu devusi. Priecāšos, ja lasītājs izvērtēs šos argumentus un attiecīgi izvērtēs arī savu izvēli vēlēšanās. Tajās šoruden lielā mērā izšķirsies Latvijas nākotne – kam gribam būt tuvāki – impēriskā gara pārņemtajai Krievijai vai tomēr Rietumu sistēmai ar visām tās priekšrocībām un trūkumiem. Ja kāds vēlas sevi mierināt ar domu, ka tādas briesmas, kādas cilvēkiem nācās pieredzēt pēc boļševiku apvērsuma, mūsdienās nav iespējamas, tos ir optimistiski jāuzmundrina – Ļeņina varas uzurpācija ar militāriem līdzekļiem ir ļoti līdzīga tagadējam ISIS. Tā pati sistēma: nodokļi, „tīrīšanas” iedzīvotāju vidū.
Varbūt kādam ir radies jautājums – ja reiz ASV, Rietumu pasaules līderim, ir tik daudz priekšrocību, tad kāpēc tās tiek kritizētas visos zemeslodes platuma grādos atkal un atkal no jauna. Arī tā ir līdera īpatnība – katrs, kurš grib izcelties kā kritiķis, izvēlas līderi par savas kritikas objektu. Līdzīgi kā skolā skauģi aizmugurēji aprunāja un visādi kritizēja klases „krutāko” puisi, arī pasaulē daudzi, kuri nespēj sasniegt ASV spēku un pievilcību, cenšas izcelties vismaz ar savu kritiku par to. Vispirmām kārtam jau Krievija, kura ir atpalikusi no ASV par gadu desmitiem vai pat simtiem. Putins pret ASV infokarā ir norīkojis savus troļļus un visādus citus informatīvā trokšņa cēlājus. Latvijas velētāja rokās ir izšķiršanās – kam uzticēt valsts vadību – skauģa Putina kalpiem un „sadraudzības” biedriem vai rietumnieciski orientētiem spēkiem. Savu izvēli Latvija varēs izdarīt jau šo sestdien.
