Otrā stāva dzīvokļa guļamistabā, īpaši naktīs dzirdams, kā ar blīkšķi aizkrīt lejas stāva smagās ieejas durvis. Viņš nekad nav jaudājis pieturēt durvis. Andžāns. Andžuha. Kad bija maziņš, tad Andrītis. Lai kā saukts, visi zina, ka runa ir par muižas pirmā stāva Andri – garu, kalsnu stāvu ar zemē iedurtu skatienu. Kā tādu sērkociņu, kam nekad tā arī netiks piešķilta uguns, vai arī tā ir nodzisusi jau ļoti, ļoti sen.
Lielākoties par viņa attiecībām ar savu mašīnu kaimiņu kaimiņi smīkņā un ķiķina, kad viņš dienas laikā vismaz 10 reižu pārbaudījis, vai viņa sagrabējušā 1.golfiņa durvis joprojām ir aizslēgtas, vai kad naktīs viņš vienmēr palūrējis pa aizskaru spraugu, izdzirdējis kādu citu piebraucam pie mājas. Ir smiets, ka tā vien prasās to golfu reiz naktī tiešām panest gabaliņu nostāk. Un kur vēl tā mašīnas mazgāšana – rūsa jau tā ap visām arkām, bet mazgā un mazgā, izvelk pa savu pirmā stāva logu putekļu sūcēju, kas sīc kā liels ods, sūc bez mitas. Citreiz gan tā lielā mīlestība bijusi kaitinoša. Pagalma piekalnītē pa gadiem izveidojušās tādas nerakstītās mašīnu vietas, bet ja kāda no tām jau pilna, tad nekas – tu liec citā un viss ir labi, bet Andžāns uzprasās. Tiklīdz kāds ir pametis vietu kalna galā, tieši pretī mājas durvīm, tā Andžāns tūdaļ metas laukā pa durvīm uz mašīnu un pārdzen to augšā. Neesot vēl tālāk par lielo ceļu, jau var redzēt – golfs atkal plāniņa vidū. Tāpēc pilnīgi muļķīga principa dēļ, ja kalna gals ir brīvs, tad mašīnu gribas nolikt tur jeb kā sacītu Mirtante – še tev!
Ilgākās attiecības Andžānam ir tieši ar golfu – kā jau pirmās attiecības allaž iesakņojas ar nezāles stipruma sakni. Nākamā rūpala, ko mīlēt un apčubināt ir pasāts – sudrabota, paveca un diezgan neizteiksmīga mašīna. Viņš stundām sēž mašīnā, klausās viņas balsī, ar lupatiņām pulē un pulē ik milimetru uz viņas ādas, reizumis uzgāzē, lai sadzirdētu viņas sirdspukstus zem sevis vēl stiprāk. Viņš saprot viņu un otrādāk. Tā nav bijis ne ar vienu citu – es domāju cilvēku. Viņš kontrolē visu viņas būtību, viņa klausa un klausās, viņi dzird un nepārtrauc, bet atbild, kad viņš to gaida, vēlreiz stiprāk uzgulstoties viņas gāzes pedālim. Tomēr dzīvē kā dzīvē, lai arī ilgtermiņa, tomēr arī šīs attiecības jūk. Nu jau kādu laiku Andžāns ir kopā ar Audi A6 – izteiksmīgi vaibsti, nopulēti melnie gurni un ādas sēdekļi.
Andžāns iekāpj mašīnā, pāris reižu uzgāzē, lai sajustu pazīstamo vibrāciju, pirkstos pavirpina smaržīgo eglīti, kas rimti šūpojas mašīnas dekoltē zonā, un izripo no stāvvietas, kur jau pēc mirkļa atgriežas, – tas tāds rituāls – izmest nelielu riņķi pa rajonu. Katrās attiecībās svarīgas mazās tradīcijas, ikdienas mirkļi, uz kuriem paļauties. Mēs te nereti brīnāmies, kur viņš rod līdzekļus degvielai, jo cik zināms, viņš nekur nestrādā, viens pats mitinās dzīvoklī, kas viņam palicis pāri pēc mātes nāves. Tēvs laikam kaut ko iedod, bet vai tik daudz. Mīlestības dēļ gan ko neizdarīsi – es domāju tās mašīnas mīlestības, ne dēla!
Tā Andžāns dzīvo mierīgi, rūcina savu mazulīti, izmet kādu loku – te pa rajonu, te līdz Cēsīm, mazgā, glāsta, vienkārši sēž un klausās, citreiz sapurina, ar kāju pabakstīdams ratu un sašūpodams visu mašīnas glancēto stāvu. Tā līdz reizei, kad Cēsu bruģītī, kā sauc veco tirgus laukumu, kur brīvdienu vakaros dirn jaunieši savos spēkratos, Andžāns satiek meiteni. Nav jau tā, ka nekad nebūtu bijis attiecībās ar sievietēm, mēs te esam kādas trīs varbūt pa visiem laikiem pie mājas redzējuši. Vienmēr brīnāmies, kā tajā dzīvoklī var ieiet, un tad vēl negribot un par spīti prātā iešaujas doma, kā tajā smirdoņā un mantu aizkrautajā būcenī var būt kāda tuvība starp diviem. Negribas jau tā, tomēr noskurinos.
Bērnībā ar Andžāns ar kaimiņu bērniem pagalmā spēlējām sniega kariņus, bet reiz vasarā, kad kaimiņu meitenei pēkšņi sāka asiņot deguns, viņš iegāja savā mājā un atnesa salvetes, tikmēr viņa stāvēju pie sliekšņa un domāju, cik sirsnīgi un šaušalīgi reizē, jo redzēja, kas viņa mājā darās. Tāpēc droši vien vēlāk dzīvot mašīnā bija krietni tīkamāk – ne alkohola un netīrības smaku, beidzot kaut kādas attiecības, kāds tuvums… kaut tad, ja no malas tikai ar mašīnu.
Pēc pāris dienām zem Andžāna loga pieripojis melns BMW, ko abi kopā ar sarkanmatainu meiteni tīra, sūc un pulē. Varbūt sākumā tas pat var šķist apburoši – ja viņš tā rūpējas par mašīnu, tad iedomājies, kā vēl rūpēsies par mani. Taču attiecības ar mašīnu un cilvēku prasa atšķirīgus resursus. Sapucējuši BMW, abi jūt, ka apgriezieni kāpj ne vien Andra mašīnas, kurā abi sēž, bet arī viņu attiecību motoram. Vakars noslēdzas Andra Audi aizmugurējā sēdeklī ar saulrietu izlijušu priekšējā vējstiklā.
Andžāns ir gandarīts par tādu iznākumu un ar grūtībām valda sajūsmu, kas kļūst ar katru brīdi taustāmāka. Tomēr tuvībai sasniedzot augstāko punktu, Andžāns nespēj izkļūt no briesmīgās sajūtas, kurā negaidīti ir nonācis. Kamēr meitene domā, cik beidzot viņa kādam patīk, tikmēr Andris nespēj izgaiņāt šausmīgos sirdsapziņas pārmetumus, kādus nekad iepriekš nav jutis. Zem plaukstām viņš iebraucī sava Audi zīdaino ādu un jūt, kā viss sažņaudzas. Nē, viņš to nevar. Vēl mirkli viņš cenšas sevi pārvarēt, taču viss liecina, ka viņš nespēj būt neuzticīgs.
Nākamo dienu Andris pavada savā Audi, mūziku uzgriezis skaļāk kā ierasts, lai apslāpētu motora rūkoņu, kas šodien izklausās drīzāk pēc pārmetumiem. Viņš pulē un pulē, tad ķeras pie putekļu sūcēja, lai apslāpētu arī pats savas domas. Pārtīrījis ik kaktiņu, viņš ieslīd priekšējā krēslā un no bikšu kabatas izvelk paciņu ar jaunu smaržīgo eglīti, ko iekar mašīnas kaklā kā atvainošanos, solīdams, ka tas nekad vairs neatkārtosies.
"Audi A6 berline" by 4anneaux is licensed under CC BY-NC-SA 2.0.
