Tā bija divpadsmitā diena ceļā. Svešā valstī, vienai pašai, ar sešus kilogramus smagu mugursomu, kurā, kā izrādās, ietilpst viss, kas nepieciešams un bez kā nevar dzīvot. Divas drēbju kārtas, veļas ziepes, divi pāri zeķu, zobupasta un zobu birste – seši kilogrami miera, prieka, pieticības, un desmit dienu laikā pie tā visa jau pierasts. Vienīgais, ar ko nekādi neizdevās aprast, bija pašas domas, jautājumi, šaubas, bailes. Saka, ka ceļš dziedē un atbild uz visu, kas neskaidrs. Bet ko gan darīt tad, kad pats nezini, ko jautāt, kad nekādi neizdodas pamanīt ceļazīmes?
Diena bija saulaina, pat karsta, kā jau tās visas līdz šim. Es gāju un apjautu, ka jau ilgāku laiku neesmu bildusi neko vairāk par pāris pieklājības frāzēm. Citu gājēju bija maz, tos varēja sastapt nakšņošanas vietās, taču visi bija noguruši, nerunīgi, šķita, ka paslēpušies katrs savā apcerīgumā, jautājumos un atbildēs. Taču man bija apnicis klusēt. Es beidzot biju gatava uzzināt, dzirdēt un beigt slēpties. Es gaidīju zīmes, es izmisīgi alku sava ceļa zīmes. Ceļazīmes, kas beidzot mierinās, rādīs īsto virzienu, palīdzēs beigt maldīties pašai sevī.
Un tad tās parādījās. Cita pēc citas. Vispirms es ieraudzīju saulespuķi, kas, koši izplaukusi, vientuļa zēla nopļauta rudzu lauka malā. Tās zieds bija pavērsts pret rīta sauli, un es sapratu, ka tā paļauties uz kādu tikai sajūtamu spēku ir milzīga drosme. Es sapņoju justies tieši tā, kā jutās šī saulespuķe. Tai nevajadzēja neko vairāk, tikai saules starus, kas silda, atver, noglāsta, plaucē, saule bija tās vienīgā eksistences jēga.
Es redzēju putnus, planējošus putnus. Tie nekur nelidoja, vien uzticējās vējam, ka tas aiznesīs visur, kur vajag, kur ir droši, kur ir vērts nokļūt. Tālumā es manīju avis, kas uzticīgi sekoja savam ganam. Soli solī tās virzījās aiz cilvēka, pilnībā tam paļaujoties. Es klusi to visu vēroju no attāluma un domāju, cik ļoti labi ir eksistēt tādā mierā. Tās bija mana ceļa zīmes, un es sāku justies tā, it kā brauktu pa pārpildītu maģistrāli. Izrādās ceļazīmju ir tik daudz, jāspēj vien visas saskatīt, pamanīt, iztulkot.
Taka vijās tālāk. Pa klusu un vientuļu lauku ceļu man pretī brauca balts auto. Tas samazināja ātrumu un lēni ripoja uz manu pusi. Aizdomu pilna es apstājos, bet tad arī auto samazināja ātrumu, un šoferis atvēra automašīnas logu. Pie stūres sēdējā kāds kungs gados, viņš man novēlēja labu ceļu, un viņa plaukstā es ieraudzīju mazu kūciņu. Vecais vīrs to pasniedza man, cieši un silti paspieda roku un novēlēja izdošanos. Mašīna ripoja tālāk, bet es stāvēju nekurienes vidū aizkustināta, apjukusi un pateicīga.
Pēc desmit dienām es jau biju sasniegusi galamērķi. Liela ceļazīme liecināja, ka klāt ir Santjago de Kompostela. Taču brīdī, kad es stāvēju Santjago katedrāles priekšā un, asaru aizmiglotām acīm, centos saskatīt laukumu, ēku, vietu, uz kuru biju gājusi nepilnu mēnesi, viss, par ko domāju, bija kāda ceļazīme. Es izmisīgi vēlējos, lai uz tās būtu uzrakstīts viens vārds. Mājas. Pasaka par Sprīdīti izrādījās pavisam īsta, un mājas joprojām ir mana vissvarīgākā ceļazīme.
