Ceļš uz Liepāju sākas Aizputes autoostā. Tā atrodas patālāk no mazās pilsētiņas rosīgā centra. Agrāk autoosta atradusies uz paaugstinātā laukumiņa tieši pretī grāmatnīcai “Zvaigzne ABC”, daudz tuvāk pilsētas dzīvīgākajai daļai, tuvāk veikaliem, doktorātiem, skolām un citām iestādēm. Tagad autobuss pietur ļoti plašā, bet vienmuļā un klusā vietā. Vietējie smejas, ka Aizputes autoostā pieejamas karātavas par tīru velti, jo palikušie betona stabi tādi arī izskatās… Uzmet striķi un lieta darīta. Tomēr jāsaka, ka, par laimi manai psihei, tos neviens vēl nav izmantojis.
Vienīgā ērtība, kādu nodrošinājusi Aizputes dome ir maza būdiņa, kur pasažieriem patverties no nepatīkamiem laikapstākļiem, bet tā vairāk līdzinās autobusa pieturvietai ceļa malā, nevis apzīmējumam “Aizputes autoosta”. Aiz nojumes uzrīkota automašīnu mazgātava. Mašīnas piebrauc, šoferi iemet monētiņas un viss notiek. Putas un ūdens pa gaisu, ballīte tepat pie autoostas.
Lai vai kā, šajā pelēcīgajā, kailu betonu karātavu ieskautajā vietā, plkst. 18:35, atiet mans autobuss Aizpute-Dunalka-Liepāja. Tautā mīļi dēvētais “mikriņš”, ierodas laicīgi. Jau plkst. 18:24 tas piestāj pie mazās nojumes un ir gatavs uzņemt pasažierus. Tikai neviens cits, izņemot mani un cita maršruta autobusa šoferi, šeit nav. Abi kungi steidz sarunāties, kamēr es dodos autobusa virzienā, lai iegādātos biļeti un baudītu ceļu līdz Liepājai. Portāls 1188.lv sola, ka Liepājā būšu plkst. 19:45. Abu šoferīšu aizrautīgā saruna noslēdzas un “mikriņa” motors iedarbojas, solot mani aizvest uz Liepāju. Gar autobusa logiem paslīd Aizputes veterinārās klīnikas telpas, lielais daudzdzīvokļu nams, ko pirms vairākiem gadiem uzcēla un kuru aizvien “rotā” nu jau mazliet nobrukušās sarkanās uzlīmes “PĀRDOD” un dažādi cipari, piedevām, ar vēstures liecību – Ls saīsinājumu. Senatnīgi nami, kur viena dzīvokļa iemītnieki steiguši nomainīt logus uz jaunajiem, modernajiem PVC logiem, kaut kaimiņi palikuši pie tiem pašiem, vecajiem. Tad nu varat iedomāties cik komiski tas izskatās. Pēc šāda skata var saprast, kāpēc Kuldīgā viss ir jāsaskaņo, pirms kaut ko sāc remontēt, it sevišķi jau nu senajās būvēs…
Un tomēr, ar visu šo.. Aizpute ir skaista pilsēta. Līkumainais ceļš ved gar Aizputes luterāņu baznīcu, kura pilsētiņas viesus un caurbraucējus piespiež pavērst skatienu augšup, jo tā atrodas uz diezgan augsta pakalniņa. Lai baznīcu apmeklētu, nākas mazliet pasportot, tā ka arī par to ir padomāts! Labajā pusē redzams Pilsmuižas dzirnavu dīķis un ūdens dzirnavas. Mazā izkārtne aicina doties uz Aizputes muižas alus darītavu, lai nobaudītu tur radītos dzērienus. Šaurais tiltiņš piespiež šoferīšus piebremzēt, tādēļ pasažieri var nesteidzīgi paraudzīties pa kreisi un papriecēt acis ar skaisto skatu un ievērot Aizputes ūdenstorni, kurā tagad ir ierīkots skatu tornis, lai mazpilsētu redzētu vēl neredzētā baudījumā. Jau aiz līkuma caurbraucējus sagaida Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupas, kuras virsotnē kareivīgi stāv čuguna bruņinieks.
Necik tālu un autobuss brauc caur Rokasbirzes ciemu. Pa kreisi redzams vēstures piemineklis, kaujas vieta “Rokas birzs” (saukts arī par Bleķa Miķeli). Šajā vietā, 1905. gada revolūcijas laikā, notika Aizputes kara centrālie notikumi. Mazliet tālāk, koku un krūmu ieskautu, var pamanīt arī piemiņas plāksni, kurā iegravēti kaujā kritušo vārdi. Labajā pusē, pretī šiem pieminekļiem, atrodas kāda divstāvīga, dzeltenīga ēka, kuras logus rotā aplikāciju papīra krāsaini ziedi, tā ir Aizputes pagasta pamatskola. Izbraucot no Rokasbirzes, acis priecē lieli plašumi. Pļavas, arumi, meži, apsēti lauki… Un apaļā, sulīgi oranži rietošā saule, kura spīd caur koku galotnēm un reizēm atsedzas visā krāšņumā, ir lielisks mana ceļa pavadonis.
Iegriežamies Dunalkā un autobuss apstājas pie mazai mājiņai līdzīgas ķieģeļu būves, kura ir pietura. To nevar salīdzināt ar autoostu, kura atrodas Aizputē… Iekāpj kāda sieviete ar skaistu ziedu kompozīciju sev rokās. Aiz pieturas redzams Dunalkas parks un mazs tiltiņš, kurš sniedzas pāri grāvim. Autobuss pabrauc mazliet uz priekšu un apgriežas krustojumā. Kamēr šoferis lēnām izpilda manevru, pasažieriem ir iespēja pavērties uz Dunalkas muižu, kura ir īpaši pievilcīga uz rudens iekrāsoto koku fona un rāmo dīķa ūdeni, kurā atmirdz muižas siluets. Šis skats ir pievilcīgs jebkurā gadalaikā un katru reizi nodomāju, ka vajadzētu šo ciemu izpētīt mazliet tuvāk. Izstaigāt parku un pabaudīt burvīgās ainavas. Pasēdēt dīķa malā un pavērot vietējo cilvēku nesteidzīgās gaitas traktoru rūkoņas pavadījumā. Vismaz tā šeit ir labības laikā… Tad bieži redzu aizbraucam kādu traktoru reizēs, kad pati sēžu autobusā un kavēju sev laiku, iekams nokļūstu galamērķī.
Brauciens drīz būs noslēdzies. Mierīgās un harmoniskās lauku ainavas nomaina mašīnu straume, kas plūst pa Rīgas-Liepājas šoseju. Pavisam drīz un skatam pavērsies remontdarbos iegūlušais Grobiņas ceļš. Nelīdzenā virsma un grubuļi, kuri atgādina traktoru izbraukātos grants ceļus. Mana dzintarainā saule nu ir pazudusi, vietā nākuši iesārti mākoņi, kuri ir vienlīdz skaisti. Pienācis rudens dzestrais vakars un lielais enkurs labajā pusē liecina, ka esam ieripojuši Liepājā. Zaļas, dzeltenas, sarkanas koku lapas. Zaļas, dzeltenas, sarkanas luksaforu gaismas. Šī ir lauku idille pilsētas izpildījumā. Ņirbošās mašīnu gaismas turpina plūst līdz pilsētas centram. Mana pietura ir tur, kur sienu rotā koši rozā spārnots zirgs, gudrības un slavas simbols, dēvēts par Pegazu. Šo sienas gleznojumu veidojis Uldis Rubezis, gleznotājs, kurš arī man reiz mācīja gleznot. Eju tam garām un vēroju pilsētas rosību. Lai gan saule ir norietējusi un ir darba dienas vakars, pilsētnieki aizvien kaut kur steidz un rosās. Kāds pārītis izvedis vakara pastaigā savu lielo, krēmkrāsas mīluli un trijatā dodas virzienā uz jūru, kāds vīrietis sarunājas pa telefonu un pieliek soli, lai kaut kur paspētu, savukārt kāda jauna sieviete, iegrimusi mūzikas pavadījumā, dodas centra virzienā.
Tanī pašā laikā es, pēc brauciena autobusā, izkustinu kājas līdz dzīvoklim. Mana pastaiga nav gara, vien piecas minūtes un esmu klāt. Pagaidu, kad man garām pabrauc jaunais Liepājas tramvajs, kurā sēž vien daži braucēji un, noraugoties kā tas lēnām stājas pie pieturas, turpinu savas gaitas. Iesoļoju daudzdzīvokļu māju pagalmā un paveros uz augšu. Uz mani noraugās kāds pusmūža vīrietis, kurš pliku vēderu izkarinājies pa logu, lai ieelpotu dzestro gaisu un novērotu pagalmā notiekošo, bet manu skatu pievērš kas cits. Divi kaķi omulīgi saritinājušies uz kādas mašīnas motora pārsega. Viens nesteidzīgi mazgā savu asti, bet otrs, sadzirdējis tuvojošos soļus, paveras kas traucē viņa miegu. Iesmaidu par viņiem, uzspiežu durvju kodu un kāpju uz otro stāvu. Ieeju dzīvoklī un pieeju pie loga, paveros ārā un skatiens apstājas pie plīvojošā Latvijas karoga, kurš uzstādīts Jāņa Čakstes laukumā. Es to redzu plīvojam virs māju jumtiem un sajūtu lepnumu, tomēr veru aizkarus ciet, lai pilsēta un arī es pati varētu nesteidzīgi posties nakts miegam un klusībā saku gan karogam, gan Liepājas dzīvīgumam – uz tikšanos rīt!
"Aizputes Sv.Jāņa luterāņu baznīca (2)" by Edgars Šulcs is licensed under CC BY-SA 4.0.
