Mēs mostamies pusdienlaika saules ieskautā istabā. Pat ar aizvērtām acīm jūtu, ka esi augšā. Jūtu tavu skatienu un nedaudz ieslīpo smaidu. Kad atvēršu plakstus, tu teiksi, ka izskatos skaista pat guļot. Mierīga. Tu nezini, ka rītos es apzināti nekustos. Es ļauju miegam atkāpties palēnām. Mirkļos starp sapņiem un nomodu man patīk klausīties tevi elpojam. Just tavu silto ādu pie savas, tavas miesas smaržas nesteidzīgo pieskārienu.
Es esmu zeme. Auglīga, sulīga melnzeme. Tu esi vien cilvēks, kas pastaigā dodas. Ar katru noieto hektāru, ar katru nopietno skatienu tu atstāj nospiedumu – savas basās pēdas rakstu manā irdenajā augsnē. Senāk es neļāvos. Pati sev pirku kafiju un liedzu tev vērt vaļā durvis. Klausījos, kā stāsti par mammu un bērnību, taču pati stūrgalvīgi klusēju. Ar grābekli gāju pāri visiem taviem nospiedumiem. Pat decembra salā vēru vaļā logus un vēdināju, domādama, ka tavas laipnības emisijas mani smacē.
Toreiz man grūti bija elpot, bet tagad es zinu – tavi soļi mani iezīmē, bet tavas rokas mani lej. Jūlija negaisā, asi izspļautu pērkonu dārdoņā tu kails stāvi lauka vidū un atvērtām plaukstām ķer manas asaras. Ar tām tu mani dzirdi. Es gribu vēl. Tu izvēlies saprast, trokšņa vietā tu izvēlies mieru. Jau sen vairs es nebaidos, jo tu esi ekopēda un es esmu zeme, kas zeļ.
Vēl pēdējās sekundes nekustos – guļu mierīgi, rāmi. Tava siltā dvaša mani aizskar kā glāsts: “Labrīt, mīļā! Vai gribēsi kafiju?”
