Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad visi domā tikai un vienīgi par sevi. Mūsu rīcība bieži vien vērsta tikai uz savu vajadzību apmierināšanu un sava labuma gūšanu, ignorējot citu cilvēku klātesamību un intereses. Un tā, egoistiski, domās tikai par sevi, savu laimi iegrimuši, mēs dzīvojam savā „burbulī”, neredzot apkārtējos cilvēkus, un kļūstam par mūžīgi čīkstošiem un neapmierinātiem radījumiem. Taču, ja mēs vēlamies būt patiesi laimīgi, jāsaprot, ka dzīvē viss notiek pēc bumeranga principa – tas, ko mēs palaižam tālumā, atgriežas atbildē. Respektīvi, jo vairāk ieskatīsimies līdzcilvēkos, viņiem palīdzēsim, darīsim labu viņiem un būsim laipnāki pret viņiem, jo vairāk labā saņemsim sev atpakaļ.
Savā dzīvē esmu piedzīvojusi situāciju, kad neapzināti kļuvu par kādas sievietes pašnāvības liecinieci. Trīs gadus atpakaļ vējainā vasaras dienā devos uz jūru peldēties. Pie jūras nebija neviena cilvēka, taču tad uz taciņas parādījās sieviete, melnā lietusmētelī ar kapuci ģērbusies, kas virzījās uz jūras krasta pusi. Tad, piegājusi pie krasta, sieviete sāka bezmērķīgi riņķot gar krastu. Sieviete sava izskata un savādās staigāšanas dēļ pievērsa manu uzmanību, taču es no viņas ātri novērsos. Kad devos prom no jūras, sieviete līdz ceļiem visā apģērbā atradās ūdenī un lēnā gaitā virzījās dziļāk jūrā. Tas tiešām šķita ļoti dīvaini, taču es nodomāju, ka laikam viņa vienkārši grib izpeldēties, bet savu peldkostīmu aizmirsusi mājās. Un tā es mierīgi aizgāju. Nākamajā dienā laikrakstā „Kurzemes Vārds” bija ziņa par pašnāvnieci, kas noslīkusi jūrā… Un tad es visu sapratu! Es sapratu, ka es taču to redzēju, bet nepiedevu tam nozīmi! Taču, ja es nebūtu vienaldzīga pret viņu, varbūt es viņu izglābtu?!. Šis notikums man bija kā pamatīgs sitiens, kas lika sākt apzināties, cik svarīgi ir pievērst uzmanību svešiniekiem un dažādā nozīmē palīdzēt.
Katru dienu mēs sastopamies ar neskaitāmi daudz svešinieku, bet vai kaut reizi esam iedomājušies pieiet, uzrunāt, iepriecināt u. tml. Kad paši kļūsim atvērtāki un laipnāki pret pasauli, tad arī pret sevi izjutīsim to pašu. Ir bezjēdzīgi cerēt un gaidīt no citiem kaut ko, ja paši neko nespējam sniegt citiem.
Vispirms, ir jākļūst par tādu cilvēku, kuram no citiem neko nevajag, respektīvi, tavs svarīgākais un vienīgais mērķis ir vienkārši būt laipnam un darīt labu citiem.
Interesanti, stāvot pieturā un gaidot savu autobusu, cik daudz mašīnu vienkārši pabrauc garām. Un nevienas mašīnas vadītājs neiedomājas apstāties un, piemēram, kādai vecai sievietei vai skolēnam piedāvāt ātrāk tikt līdz galamērķim, nekā ilgi stāvēt aukstumā un gaidīt autobusu. Tas taču nav nedz grūti, nedz arī prasītu kādus papildus līdzekļus, bet pats mašīnas vadītājs taptu gandarīts, ka iepriecinājis cilvēku. Vai arī, zinot, cik mazas Latvijā ir pensijas un redzot veikalā pie kases vecu cilvēku ar dažiem kartupeļiem rokās – vai mēs apzināmies, cik tas cilvēks būs laimīgs, ja mēs saliktu pilnu maisu ar kartupeļiem un samaksātu tos, piemēram, 50 centus… Tie var būt mums sīkumi, bet kādam liels brīnums. Un tas noteikti kādu dienu atgriezīsies pie mums, piemēram, vecie cilvēki ir ļoti pateicīgi, viņi mūžam par nieka kartupeļu maisu Tevi paturēs savā sirdī, katru dienu pieminēs Tavu vārdu savās lūgšanās un vēlēs Tev tikai labu…
Vislielākā traģēdija tomēr ir tā, ka mūsdienās cilvēki ir zaudējuši ticību labajam. Diemžēl mēs dzīvojam ar aizspriedumiem pilnā pasaulē. Cilvēkam kopš bērnības tiek ieaudzināts, ka svešinieks ir ienaidnieks, no kā jābīstas – ar svešiem cilvēkiem komunicē pēc iespējas mazāk, nekādā gadījumā neņem konfektes no svešas tantes, nekāp svešā mašīnā, sargā savu somu, veikalos cītīgi skaiti savu naudu, jo pārdevējas grib tevi piekrāpt u.tml. Tāpēc, vai pieņemsim palīdzību vai ko labu no svešinieka? Visdrīzāk, ka nē… Taču pirmo soli spert pie svešinieka vienmēr ir svarīgi, jo vismaz Tu būsi mēģinājis…
Fotogrāfa Henning Klokkeråsen fotogrāfija “Kurzeme coast” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0.
