Aicinām iepazīties ar Karakuda.lv radošās brigādes mākslinieku Egilu Griķi. Mūsu mākslinieks pašlaik strādā kā grafikas dizainers firmā „Freedman International” Londonā, bijis Rīgas 1. ģimnāzijas absolvents. Pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmiju un ieguvis mākslas zinātnieka diplomu. Viņā mīt it kā no pirmā acu uzmetiena „nesaderīgas” jomas. Tādas kā matemātika, fizika un mākslas vēsture. Taču tās sadzīvo. „Skola man iedeva prasmi domāt un analizēt, akadēmija – prasmi ieraudzīt un vērtēt“ – atzīstas Egils. Taču vislabāk dosim vārdu viņam pašam.
Kāpēc tev patīk grafikas dizains?
Man patīk grafikas dizains tādēļ, kas tas palīdz saziņai. Peters Bilaks – slovāku dizainers saka: „Grafikas dizainā nav pareizu un nepareizu risinājumu. Te ir tikai efektīva vai neefektīva saziņa, komunikācija.” ((Right and wrong do not exist in graphic design. There is only effective and non-effective communication. Peter Bilak peterbilak.com)) „Dizains ir saruna, un mums ir jāizzina, jāiepazīst mūsu sarunu biedrs.” ((“Design is really an act of communication, which means having a deep understanding of the person with whom the designer is communicating.” Don Norman hackernoon.com/dieter-rams-10-principles-of-good-design)) saka Dons Normans.
Cik ilgi ar to nodarbojies un ko tas Tev dod?
Ar grafikas dizainu nodarbojos ilgi, kopš pagājušā gadsimta 70-tajiem gadiem. Iedvesmojošs sākums bija mācekļa gadi pie izcilā latviešu grafikas dizainera Ulda Razuma ((makslinieki.lv/profile/Uldis-Razums/)). Viņš man iemācīja pašus pamatus – līnijas, laukumus, krāsas, baltā un melnā intriģējušo saspēli. Tas bija padomju laiks, propaganda bija uzmācīga, skarba un sarkana. Pretstatā tai elegance un harmonija latviešu grafikas dizaineru darbos deva atveldzi acīm un domām. Sapratu, ka mana nākotne pieder grafikas dizainam.
Kādi ir labākie latviešu sasniegumi šajā jomā: PSRS un brīvvalsts laikā?
Aizsākumi bija jau cara laikā, pirms Latvijas dzimšanas. Vispirms būtu jāmin Jūlijs Madernieks ((lv.wikipedia.org/wiki/Jūlijs_Madernieks)), kurš daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu „Zalktis”, „Vērotājs” u.c. ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā (A. Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks, 1902; A. Saulieša “Stāsti” 1904, 1906; Raiņa „Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909, u.c.). ((Latvijas mākslas vēsture, Jūlijs Madernieks))
Reti kurš zina, ka PSRS laikā 1980. gada Maskavas Olimpisko spēļu logotipa autors ir Vladimirs Arsentjevs no Rēzeknes, Maskavas Stroganova lietišķās mākslas institūta students ((Владимир Арсентьев | Lielā Padomju enciklоpēdija)). Vēlākajās interneta publikācijās gan nav vienota viedokļa par viņa autorību šim logotipam.
Brīvvalsts laikā strādāt turpināja daudzi izcili latviešu grafikas dizaineri, kuri jau PSRS laikā izcēlās ar saviem darbiem.
Gunārs Kirke bija izcils plakāta mākslinieks, un ar viņa aktivitātēm sākās plakātu laiks Latvijā. „Grafiskajā dizainā izcēlās Gunārs Kirke, kuru par savu ideoloģisko tēvu sauc 70. gadu plakātistu plejāde. Viņa darbiem, pat izrautiem no konteksta, aktualitāte netiek zaudēta joprojām, izskatās kvalitatīvi un interesanti, mākslinieciski augstvērtīgi. Plašu aploksnes, plakāti, lietišķās grafikas paraugi… Kirkes pienesums jo īpaši izpaudās veikalā „Sakta” – viss bija saskaņots, sākot ar iepakojuma papīru, kuru rotāja logo, beidzot ar dāvanu kastēm. Joprojām pērkam „Laimas” šokolādi „Rigonda”, kuras iepakojuma dizaina autors ir Kirke.” ((„Uz lielās dzīves trases. Sešdesmito gadu grafiskā valoda”))
Kā nākamo es gribu pieminēt Juri Dimiteru, kurš …gan savā sabiedrības piestiprinātajā plakātista identitātē saredz problēmu. „Visi mani uzskata par plakātistu, es gan pats sevi uzskatu par gleznotāju. Plakāts ir tikai mans hobijs. Būtībā plakātā esmu tikai veltīgi iztērējis laiku, lai gan šodienas PR izpratnē man tas ir atnesis lielākos laurus un lielāko slavu. Glezniecība man ir kaut kas tuvāks. Gleznas ir kaut kas intīmāks, dziļāks. Plakāts ir tuvs politikai, un viss, kas saistīts ar varas politiku, man izraisa garīgu alerģiju.” Bet to, ka plakāts ir kaut kas sabiedriski nozīmīgs, to mākslinieks apzinās: „Es it kā mēģinu ar plakātiem kaut ko atsegt un mainīt.” ((Juris Dimiters: Mans cirvja un gaiļa dialogs ir mūžīgs))
Grafikas dizainers ne vienmēr liek savu parakstu uz radītā darba. Viens no viņiem, izcilais Laimonis Šēnbergs, ir LR pirmās pases vizuālā ietērpa veidotājs ((Pase sāpju ceļos)). 1978. gadā viņš ieguva pirmo starptautisko atzinību – prēmiju plakātu biennālē Varšavā par darbu „Cilvēku domu – progresam” ((Meistarstiķis dubultā. Monētu modes diktators Laimonis Šēnbergs)). Laimonis Šēnbergs ir viens no Latvijas Bankas 20 gados izlaisto atjaunotā lata naudas zīmju grafiskā dizaina un plastiskā veidojuma autoriem. ((Ls 20. Nacionālās valūtas mākslas gadi.)) Latvijas Banka par viņa veidotajām monētām saka: Labākajos darbos viss izteiksmes līdzekļu kopums, liekas, sasniedzis vienīgo iespējamību jeb ideālu pilnību. ((Laimonis Šēnbergs. Kolekcijas monētas))
Kādi ir Tavi labākie darbi šajā jomā?
Par vienu no labākajiem es uzskatu logotipu grāmatu sērijai “Zinātne šodien” • 1987 ((skallagrimson.myportfolio.com/logotypes)). Kā kuriozu, bet labu, gribu parādīt logotipu „Days of Culture of The Latvian SSR in West Berlin” • West Berlin • 1988. ((skallagrimson.myportfolio.com/logotypes)) Vairākus gadus maketēju žurnālu „Mūsmājas”, kas, manuprāt, pelnīti bija populārākais Latvijā 90-to gadu beigās. Latvijas Dizaineru Savienības ((design.lv/lv/)) biedrs esmu no 1996. gada.
Vai sabiedrība saprot grafikas dizainu?
Ne vienmēr. Lielākoties iemesls ir sarunas trūkums. Kā jau teicu iepriekš, dizaineri ne vienmēr domā par cilvēkiem, kuriem viņi rada savus darbus. Izrotājumi, par ko dizainers dažreiz ir sajūsmā, tikai traucē sarunai, novērš uzmanību no galvenā uzdevuma. Kādēļ šis projekts ir veidots? Ko mums tas vēsta? Un, protams, mūžīgais jautājums par formu un saturu. Formai (dizainam) ir jāpalīdz nolasīt jēgu, saturu un tad jāpaiet malā.
Kāds ir datordizains? Vai ekrāns ko maina?
Vispirms gribu izstāstīt, ka esmu nācis no laikiem, kad dizaineram priekšā bija balta papīra lapa, lineāls un otiņa, trauks ūdenim un guašas (no franču gouache) krāsas. Tādējādi salīdzinājumam jāieskatās laikā pirms datora un pēc datora ienākšanas. Dizaineru jaunā paaudze, sākot strādāt uzreiz pie datora, domā, ka dators visu padarīs perfekti. Tomēr amatnieka prasmes trūkums reizēm „spīd” cauri, jo dators ir tikai darba rīks, tāpat kā zīmulis, velce un otiņa. To ir jāprot lietot. Kad amata noslēpumi apgūti, dators neapšaubāmi palīdz sasniegt augstus rezultātus. Reti kurš šodien vēlas pārcelties atpakaļ laikā pirms datora.
Kādus ekrānus lietosim pēc 30 gadiem?
Ekrāni būs lieli un mazi, ļoti plāni un lokāmi. Strauji uz priekšu attīstās skārienjutīgie ekrāni jeb displeji. Pēc pāris gadiem ekrāns (haptic touch screen) atbildēs lietotāja pieskārienam ar taktilu ziņu. ((The latest innovation is haptic touch screens, which provide tactile feedback to the user as they scroll over items or click buttons. They do this by delivering different textures to the finger, or a low electrical current that stimulates the skin just enough to confirm a selection. generaldigital.com/blog/)) Pienāks laiks, kad hologrāfisks trīsdimensiju attēls pilnībā atbīdīs ekrānu otrā plānā.
Kāpēc palīdzi Karakudai peldēt?
Karakuda mani saistīja ar savu pārgalvību, drosmi un enerģiju. Viņa palīdz jauniem un radošiem cilvēkiem iegūt balsi, pārliecību un atklāj mums viņu radītos darbus.
Kura ir Tava pagaidām labākā Karakudas publikācija?
Es „pieskatu” Karakudu ikdienā. Manā pārziņā ir Karakudas mājas lapas makets, tekstu un bilžu izkārtojums.
Ko novēli Karakudai nākotnē?
Nezaudēt brašumu un neatlaidību!
