“Apčī”, skaļi nošķaudās Rūta, vēl neatvērdama acis. Saules zaķi visu rītu neatlaidīgi rotaļājās uz vasaras izraibinātā septiņgadnieces deguna. Pilsētā starp akmens mūriem tāda pamošanās nekad neatgadījās. Taču te – vecmāmiņas meža namiņā katru brīvlaika dienu notiek kaut kas neparasts. Ja vēl varētu to visu paspēt pierakstīt! O, tas būtu lieliski. Diemžēl roka kā par spīti iesūnojusi. Laikam arī viņa jūtas nopelnījusi atpūtu, jo gaiss pamazām sāk smaržot pēc rudens āboliem. Tā domādama, meitene paspēj izstaipīties, saģērbties un iekārtoties zemajā startā uz smaržas taciņas, kas atrodas desmit vardes lēcienu attālumā un nekļūdīgi aizvedīs līdz tikko svaigi izceptu pankūku bļodai. “Te var daudz vieglāk saprast vārdu “tradīcijas”, kuru ļoti patīk lietot klases audzinātājai, tā arī īsti nepaskaidrojot, ko ar to bērniem iesākt.
Vajadzētu uzaicināt viņu pie mums. Mamma saka, ka vecmāmiņa, darot vienu un to pašu ik dienas. Tā esot tradīcija. Tā viņa notur pasaules ritējumu savās rokās. Varens darbiņš! Nez, ko teiktu audzinātāja, ieraugot vecmammas gotiņai sarkano dzīparu ap kaklu vai pīlādža zaru virs kūts durvīm? Še, tev! Tradīcijas pa labi un pa kreisi”, tā spriedelēdama, Rūta attopas, ka liek vēderā jau kuro pankūku pēc kārtas, bet pašu cepēju nekur nemana. Ielikusi kleitas kabatā vēl pa vienai gardajai ēsmai, meitene izskrien mājas priekšā.
Kaut kas ir citādi! Savādāk nekā ierasts! Rūta pārlaiž acis pagalmam: vienā stūrī nez no kurienes parādījies liels galds, pie kura piesliets cirvis, milzīgs nazis un tāda kā dzelzs muciņa ar šlūtenu, bet uz galda uzliktas dažāda izmēra bļodas, caurspīdīga pudele un pāris glāzītes. Te pēkšņi no kūtiņas iznāk vecmamma, paceļ glāzītes rokās un smaidīdama braši iet uz vārtiņiem pretī diviem vīriem ar atrotītām piedurknēm. “Tad nodarīs to lietu un miers. Man jau sirds sāp, bet vairs nejaudāju ņemties. Mazmeita drīz pošas uz pilsētu. Būs ko iedot līdzi – pilsētnieki ēdīs, vēderus turēdami”, viņa nosaka, pasniegdama katram vīram pa glāzītei. Svešinieki iemet mutē tās kā ogas un ar svinīgi nopietnām sejām dodas pie galda aplūkot darba rīkus. Izrādās dzelzs muciņa ir savāda uguns lampa. Tad nu gan brīnumi! Vecmamma tikmēr aiz striķa izvedusi no kūtiņas mūsu draugu, ēdelīgo sivēnu Frici. Interesanti gan, kas te tagad notiks? Varbūt sivēns jau tik prāvs, ka uz vasaras beigām vēl jāpiebaro ar zaļo zālīti? Rūtas pārdomas kā ar aukstu ūdens šalti pārtrauc šausminošs skats! Meitene notiekošo vēro it kā filmu palēninājuma. Pēkšņi jūt, ka kājas kļūst mīkstas un lēni saļimst.
Viens no vīriem stingri saķer kviecošo Frici, kamēr otrs ar cirvja neaso galu no visa spēka iesit radībiņai pa galvu. Vecmamma atbrīvo galdu no liekā un sagaida vīriešus ar nekustīgo sivēnu rokās. Briesmīgā notikumu virkne turpinās: vīri iekārto nu jau klusējošo Frici uz galda, ar ugunīgo lampu svilina to un ar milzīgu dunci strīķē tā stingo ķermenīti. Skaņa tāda, kā vecmammai tīrot burkānus, bet katrs dunča vilciens izurbjas cauri Rūtas ķermenim kā asa adata. Meitene nobālē, gandrīz saļimst, tomēr saņem spēkus un, dusmīgām asarām birstot, skrien projām. Saklausījusi kāju dipoņu, vecmamma tikai tagad paceļ acis un ierauga meitēna nu jau prom aizzibošās bizes. “Esi nu prātīga un nāc atpakaļ!” viņa sauc. “Gan jau atnāks! Lai izsāp, kas sāpams!” prātīgi nosaka viens no vīriem, ar vienu roku ierasti izslēdzot lodlampu un ar otru uzpildot tukšās glāzītes.
Rūta sabrūk ceļos turpat aiz mājas. “Es negribu būt daļa no Friča nāves! Kāpēc viņam jāmirst? Lai mums būtu piestūķēts ledusskapis? Kāpēc pieaugušie domā, ka zina, kā ir labāk? Necilvēki!” Raudādama līdz spēku izsīkumam, Rūta izplūkā zālē aplīti cūkas šņukura lielumā, tad pieceļas un, it kā tikko būtu kļuvusi daudz vecāka, atgriežas vecmammas sētā. Iegājusi mājā, meitene nespēj pacelt acis uz būtni, kura var pateicībā apmīļot katru izdēto vistas oliņu, bet ļaut večiem nokaut Frici. Kā tas iet kopā? Neiet kopā!
Vecmamma mierīgi rosās virtuvē un nepievērš uzmanību mazmeitai. “Es vairs nekad needīšu gaļu!” apņēmīgi paziņo Rūta. “Kā zini, meitiņ! Es nemaz nemanīju, kā tu iznāci pie mums laukā. Domāju, ka vēl pusstundu gulēsi saldā miegā”, mierīgi nosaka vecmamma, sniegdama Rūtai roku. “Nāc man līdzi, gribu tev ko parādīt.” Vecmamma ieiet dziļāk istabā un izvelk no groziņa toreiz vēl mazulei Rūtai dāvāto paštaisīto grabulīti. “Vai atceries šo, meitiņ? Tas tapis pateicoties zirņiem un cūciņai, kuru nokāvām septiņus gadus atpakaļ. Tu spurosies un teiksi, ka vairs negribi ne acu galā redzēt grabuli, kas tev līdz šim bijis mīļš. Tas, ko tu redzēji pirmīt, tiek saukts par cūku bērēm. Ielāgo, meit, ka agrāk nevienu radībiņas daļu nenicināja – visas tika liktas lietā. Bada laikos pat necilākā no tām varēja izglābt kādam dzīvību. Tāpat arī kustonītim pateicās ar dziesmām, dažādām izdarībām un ēdieniem. Cūkas tikušas godātas, barotas un lolotas līdz aizvadīšanai tajā saulē. Vai zināji, ka Fricim ir pat savs aizgādnis vārdā Tenis? Latvieši māk trejdeviņus ēdienus pagatavot no cūkas gaļas. Man žēl, ka tev bija jāpiedzīvo Friča nokaušana, bet pateicoties tādiem kā viņam, cilvēki ir izdzīvojuši skarbus laikus. Man jau arī sirds sāp, meit, bet nebēdā. Fricis tagad ganās labākos laukos un priecīgi rukšķina savu rukšķamo. Mums te laukos citāds skats uz dzīvi kā jums pilsētā, kur tev ar’ būs tagadiņ nācies iebāzt savu šņukuru. Krāsaina tā pasaule, meit’, krāsaina”, teica vecmamma, mīļi paberzējot Rūtas snīpi un ar vispašsaprotamāko kustību izvelkot no meitenes kabatām pankūkas. “Ko saki, meit, godināsim mūsu lielēdāju Frici ar gardu mielastu?” Rūta paņem no vecmāmiņas pazīstamo gardumu un, nu jau ar vāru smaida atblāzmu sejā, pieglaužas tai sakot: “Labi! Bet paliksim tomēr katra pie sava – es pie pankūkām un dzīvniekiem un tu pie tradīcijām un gaļas!” Vecmāmiņa tikai domīgi nosmīn par Rūtas gudrībām un piekļauj sev tuvāk savu daudz redzējušo mazmeitu.
