Agrs rīts. Saule jau cepina. Liepāja. Viņš sēž. Zēns. Rit viņa trīspadsmitā vasara. Autoosta uzkarsusi kā panna. Varētu uzsist divas oliņas brokastīm. Kopš vakardienas nav ēdis. Slāpst. Telefons rokā. Saplēsta soma klēpī. Tveice pieņemas spēkā. Asfalts dvako. Piķis izgaro. Jāelpo, jāelpo. Gaisu jāvelk caur zobiem. Mati pieķipuši pierei. Pār vaigiem rit piles. Sviedri un asaras. Asinis pa degunu. Stulbais deguns. Stulbās asaras. Zēns ar plaukstu noslauka seju. Kā ieslīdēt autobusā? Soma pārgriezta ar nazi. Maka vairs nav.
Piezvanīt! Baterija ir tukša. Čau, atā. Jātiek mājās. Šodien omei bēres. Jātiek uz Pāvilostu. 60 km. Biļete 3 eiro. Naudas nav. Varbūt kādam palūgt? Bet kas to dos… Acs uzpampusi, piere nobrāzta, deguns asiņains. Nedos. Nav nekāds “tavarnij vid”.
Varbūt kājām? 10 stundas. Pa pludmali? Liepājas smilšu segums ir plats un stingrs. Aiz dienvidu mola pārvēršas plūstošā krastā. Brīžiem kā akmeņu šļūdonis. Brīžiem kā purva dūksts. Nebūs viegli. Nebūs arī tikai 10 stundas. Priekšā šķēršļi. Osta. Attīrīšanas iekārtas. Upes un upelītes. Tās ietek jūrā. Nokavēs bēres.
Varētu iet pa šoseju. Tur varētu arī ar “stopiem”. Varbūt kādam pa ceļam. Bet tur viņš nevar rādīties, ja nu tie huligāni meklēs? Viņi bija ar mašīnu. Volks Wagen Golf. Rūsas sarkans. Drīzāk sūdu brūns. Draudēja. Ja vēlreiz noķers, nositīs. Kaut kā negribas. Nobrāzumi sāp. Acs pulsē.
Jāmēģina tikt autobusā. Jā! Jāprasa autobusa šoferim. Lielais autobuss piebraucis. Vispirms pasažieri ar biļetēm. Tad pasažieri bez biļetēm. Pustukšs. Šaņemt dūšu, lai lūgtu ir grūti. “Šoferīt, aizvedīsiet? Bez biļetes. Naudu pazaudēju. Man līdz Pāvilostai…”
“Pazūdi! Narkomāns. Pazīstu tādus! Sabojā salonu. Apzog pasažierus. Taisa nekārtības. Lai manas acis tevi te vairs neredzētu!” Šoferis puiku izstumj no autobusa. Pasažieri skatās. Puikam kauns. Tāds kauns. Ko nu? Šoferis ieiet autoostas telpās. Šī ir iespēja! Priekšgala pasažieri turpina vērot zēnu. Viņš paslēpjas no acīm autoostas galā. Sekundes rit. Smadzenes strādā stirkšķēdamas. Jānovērš uzmanība!
Puika renstelē izkrata somas saturu. Kabatas nazis. Labi, ka vakar huligāni neatrada to! Šķiltava. Viena galda tenisa rakete, bumbiņa. Liepājas parkā ir tenisa galdi. Vienmēr atrodas kāds, ar ko uzspēlēt. Tikai, ja nav vēja. Tukša lielā ūdens pudele. Puika izkrata pēdējos iedomu ūdens pilienus sev mutē. Gandrīz pilns pūšamais “dezis”. Tētis teica, ka nu jau vajadzētu sākt tādu lietot. Rexona Man. Kaut kā neiet. Jocīgi ir tā smaržot.
Dūmene! Var uztaisīt dūmeni. To viņš iemetīs gružkastē! Cilvēki blenzīs uz dūmiem. Un puiku nemanīs. Pie vecā avīžkioska stāv kaudze ar reklāmām. Derēs! Puika veikli sagriež kaučuka ping-ponga bumbiņu. Drupačas ieņurka reklāmas bumbā. Gatavs! Puika novērtē situāciju. Autoosta šobrīd tukša. Vienīgie tur esošie cilvēki sēž autobusā. Kā lai piespiež viņus skatīties uz dūmiem? Vajadzīgs blīkšķis! No autoostas iznāk šoferis. Jārīkojas! Puika atskrūvē pudeli. Pūš Rexona Man saturu pudelē. Visu flakonu caur šauru pirkstu starpu.
Šoferis atver autobusa vidus durvis. Apiet apkārt autobusam. Pabaksta riepas. Pārbauda bagāžas nodalījumus. Tad iekāpj autobusā. Tagad vai nekad! Puika aizdedzina dūmenes papīru. Iemet gružkastē. Pa virsu ar dezodorantu pilno pudeli. Viss mierīgi. Kamēr sīkā liesmiņa pārdedzinās pudeles plastmasu, puika jau būs aiz autobusa. Sprādziens! Dūmi! Šoferis iekliedzas: “Maita! Kas tur notiek!” Viņš izlec no autobusa. Rokā ugunsdzēšamais aparāts. Pasažieri degunus pagriezuši dūmu virzienā. Vidusdurvis ir vaļā. Šī ir īstā iespēja! Puika ielec autobusā. Iesprūk pirmajā krēslu divniekā. Saraujas maziņš. Izdevās! Iekšā ir! Tagad tikai jāpaliek nepamanītam.
Autobusā publika raibu raibā. Kungs ar Salvadora Dalī ūsām. Tante ar groziem un mazu meitenīti. Pat daži musulmaņi. Priekšējā krēslā sieviete. Tai rokā smaržo ziedi. Šoferis atgriežas vietā. Autobuss aizver durvis un sakustas. Puika atslābst. Viņš ir tik noguris. Nāk miegs. Labi, ka Pāvilosta ir galapunkts. Var laisties atvieglojošā snaudā.
Zem sola pakritis smaržīgs puķuzirņa zariņš. Zēns pastiepj roku. Paņem ziediņu un noglabā. Zem krekla drošībā. To viņš aiznesīs omei uz kapiem. “Es jau braucu, ome, es jau braucu”- nomurmina puika pirms iemieg.
Vēl tikai būs jāizkļūst no autobusa. Taisni garām šoferim. Cerams, ka paveiksies. Vairs jau nav ko spridzināt. Gaiss smaržo pēc ziediem. Un mazliet pēc Rexona Man.
