Mr. Bug, ieritinājies zem mazas lapiņas stikla burkā, bija ļāvies nakts mieram un atlicis rosību līdz nākamajai dienai, kad atkal kopā ar Dženiju varēs doties piedzīvojumos. Arī Dženija nespēja vairs turēties pretī Miegonim. Lai gan augumā mazāka un jaunāka, viņa pa dienu bija dūšīgi turējusi līdzi māsīcām. Mazās rociņas vēl steidza apskaut tēti. Tētis bija viņas varonis. Mamma laikam bija slima, jo bieži vien nesakarīgi runāja, nevarēja paiet, ieslēdzās istabā, dzēra zāles no lielas pudeles.
– Daddy! I love you to the moon and ba…– rociņas atlaidās un telpu piepildīja liega šņākuļošana.
– I love you too, tootsie! – tētis noskūpstīja meitenes pieri un atstāja istabu.
– You are a snake, man! A snake of the snake kingdom! – viņa nikti šņāca viņam ausī. – I would rather shag a hay sack than touch you one more time!– viņas vārdi kā nazis cirtās sirdī.
Viņas reiz mirdzošās acis gailēja niknumā un no mutes vilka alkohola sīvā dvinga.
–You are wasted! Think about Jenny! I’d rather you went to sleep!– viņš vilcinājās iet prom. – I will stop by here tomorrow before work. – viņa skatiens pārslīdēja istabas durvīm aiz kurām gulēja Dženija un Mr. Bug.
– Don’t bother, – viņa izdvesa.
Cenšoties saglabāt līdzsvaru, viņa iestreipuļoja Dženijas istabā. Logs bija pusvirus. Moskītu tīkls ļāva naksnīgajām skaņām un svaigajai brīzei ieplūst istabā. Tālumā spīdēja liels un apaļš mēness, bet viņa to neredzēja. Viņas skatiens bija piekalts mazajam augumiņam, kurš mierīgi un neko nenojaušot gulēja un sapnī kopā ar Mr. Bug šļūca pa varavīksnes slidkalniņu un piezemējās mākoņa krokās.
—
Galva dunēja no sāpēm. Bija sajūta, ka simtiem mazu veserīšu klauvētu pa vissāpīgākajām vietām deniņos un pierē. Mute šķita pilna pussakaltušu mēslu un sausa kā Atakamas tuksnesis. Aizverot acis, tās šaudījās un galva griezās straujāk nekā uz grīdas brīvsolī palaists vilciņš. Viņai gribējās lamāties. Sāpes turpināja viļņveidīgi pulsēt deniņos un pierē. Uz galdiņa neatlaidīgi vibrēja telefons. WhatsApp zvanīja māsa.
– Jā! Kas ir!? – viņa beidzot atsaucās ienākošajam zvanam.
– Kas tas par toni? Jūs jau ceļā? – balss otrā pusē jautāja.
– Svētā Marija! – viņa noelsās.
– Nesaki, ka Tu aizmirsi!? – māsas balsī bija jūtams aizkaitinājums.
Viņu pāršalca spējš dusmu un satraukuma vilnis. Gultas galā rēgojās steigā sakravāts koferis. Ja viņa tūlīt pat celtos un ietu, viņas paspētu uz reisu.
– Jā …emm, nē! Tiekamies Rīgas lidostā! –
Viņa ietraucās Dženijas istabā. Steigā uzgrūdās plauktam uz kura atradās Mr. Bug. Burka spēji sašūpojās, noripoja no plaukta un sašķīda pret grīdas flīzēm. Mr. Bug sīkais kukainīša augumiņš neizturēja triecienu un tā gars, ja vien kukaiņiem tāds mēdz būt, aiztraucās uz kukaiņu paradīzi.
– Wake up! Quick! We gotta leave! – viņa strauji pamodināja Dženiju.
– Nooo! – nesaprazdama, kas notiek, Dženija mēģināja atvērt acis. – Let me sleep!–
– Shut up and get dressed! – nepacietība bija pārņēmusi paģiru mocīto sievieti.
– Where’s daddy! I want my daddy! – raudāja mazā meitenīte.
Uber aplikācija ziņoja, ka taksometrs jau gaida. Viņa sagrābusi Dženiju aiz vienas rokas un otrā velkot koferi, steidzās, cik nu to ļāva apdullušais prāts, sēsties taksometrā.
Dženijas drošā pasaulīte bija sašķīdusi līdz ar Mr. Bug. Ja vien Dženijai būtu spārni, viņa steigtos pie tēta, lai rastu mieru un prieku viņa spēcīgajās un mīļajās rokās. Bet tēti nekur nemanīja. Taksometrs traucās uz lidostu. Bija skaists, nedaudz dzestrs rīts. Pamali iekrāsoja lecošās saules stari – tā bija pēdējā reize, kad Dženija redzēja šo māju, ielu, pilsētu un valsti. Arī tēti viņa vairs nekad nesatiks, bet … viņa to vēl nezināja.
