Vēja skartais liepājnieks

Vēja skartais liepājnieks šoruden

Reportāža Sleja
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Liepājā vējš ir ikdiena, bet vētriņas un būšana tajās atbaida jebkuru, kurš var izdarīt izvēli palikt mājās. Ciklons Timona nebija ne pirmais un ne pēdējais, kas no ielām izsvēpēja lielāku un mazāku liepājnieku. Tomēr tas neaturēja doties ne tikai organizētā ekskursijā uz „Siļķu brāķi”, bet arī vēlmi pabaudīt vējaino pastaigu pa Liepājas ielām.

Pēc izkāpšanas no autobusa, kas bija pilns ar cilvēkiem kā siļķes mucā, dodos uz tikpat tematisku vietu ­– „Siļķu brāķi”. Māju ielokā vējš vēl nav jūtams, tāpēc droši kāpju pa šaurajām un nelīdzenajām koka kāpnēm, sargāju galvu un nepacietīgi gaidu, kas atklāsies senajās telpās. Lai arī acis zib uz visām pusēm, jūras vēja šalkoņas apņemts, tiek izstāstīts stāsts par siļķu šķirotāja Vilhelma un Elizabetes mīlestību, kurai nebija lemts ilgt mūžam.

Pēc ekskursijas, nepretojoties vējainajam laikam, dodos pastaigā pa Liepājas ielām. Rudens un vēja aizsegā āra terases nolaistie lietus un saules sargi, kas vēl vasaras pēdējās dienās aicināja neskaitāmos lietuviešu tūristus un vietējos iedzīvotājus, nu jau aizvēruši savus spārnus un lūko pēc cilvēkiem jau siltākās telpās. Vienā no šajām kafejnīcām „Romas dārzā” pabaudīju karstas melnās tējas tasi.

Sasildījusi ķermeni dodos tālāk un secinu, ka līdz ar rudens iestāšanos tiek steigti pēdējie Liepājas ielu remontdarbi, kā arī uz vairākiem māju jumtiem drosmīgi vai pat mazliet pārgalvīgi strādā vēja caurpūstie jumiķi.

Jā, ejot pa ielām šajā gandrīz pat raganu laikā sastopu gaužam maz cilvēku. Vienīgās kustības redzamas automašīnām zibot pa ielām, vējam iepūšot koku un krūmu zaros. Tikpat vientuļš un izvēdināts ir arī bērnudārza rotaļu laukumus, kur smilšu kaste gaida ieziemošanu, bet mazās vēja dvēselītes ik pa laikam pieskrien pie loga un lūdzoši skatās uz pamesto spēļu valstību.

Vairākās pažobelēs vējš vēl nav ticis, tomēr vientuļš un savu kārtu uz šķirošanu gaida pudeļu maisiņš, kurš nepieskatīts palicis sētas vienā stūrī. Pašu īpašnieku dzirdu vien pāris soļus tālāk. Vai viņš lādējas, ka galva piepūsta pilna ar vēju, vai arī tur vainojams kāds cits Liepājas pūtēja spēks? To, stāvot aiz augsta žoga, nevarēju noskaidrot.

Kā katru dienu, tā arī šodien skatos laika ziņas, tomēr neviens nebrīdināja, ka kurpes jāsasien ar diviem mergliem, savādāk tās var iekārot ciklons Timona.

Ejot pa tukšajām ielām esmu nonākusi atkal Rožu laukumā. Arī pats laukumus ir kļuvis daudz klusāks pat ja darbadiena iet jau uz beigām. Parasti pastaigas laikā sanāk sastapt dažādus cilvēkus, neviļus noklausīties kādu sarunu, tomēr šodien sanācis vien lūkoties, kā vēja elpa atspīd veikalu logos un kā tā izstaro pa visu Liepāju. Kā tā aizpūš nokavēto tramvaju, izvēdina telpas un nepaķer līdzi tos pašus aizkarus.

Kaut gan šodien neesmu pie stūres, kā to darīja vairums lielo liepājnieku, tomēr beigās apstājos pie STOP zīmes, ieelpoju vēja atnesto mazsālīto jūras gaisu, un tad atkal kļūstu par mazo liepājnieku vienistabas dzīvoklī.

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.