Liepāja ir īpaša un tas nav noslēpums nevienam. Arī liepājnieki ir īpaši, tā vismaz galvaspilsētā runā. Bet kādas pērles slēpj jūgendstila īres nami, kas ir Eiropas augstāko standartu arhitektūras paraugi, kādu citur nav, zin tikai retais.
Ir silta un saulaina septembra diena. Mēs, kultūras vadības ceturtā kursa studenti, kopā ar pasniedzēju Sandru Veinbergu dodamies Liepājas ielās, lai praktizētos reportāžas veidošanā. Vēl nezinu par ko būs mans stāsts, taču es ļaujos atvasaras vējam, cilvēku straumei, it kā ieraugot šo pilsētu no jauna. Vēl vakar, soļojot pa šīm ielām, man nebija ne jausmas, kas tas tāds par zvēru – reportāža, bet šodien, kad teju esmu apguvusi teoriju, nekas vairs neliekas par grūtu. Tas taču nieks, jo reportāža esot viens no žurnālistikas pirmajiem un vieglākajiem žanriem, ar kuru nāksies man strādāt kursā “Publicistikas mākslinieciskais rakurss”. Tagad tik uz priekšu!
Esmu dzimusi un augusi liepājniece. Man patīk Liepāja. Pilsētas centrs ir izstaigāts krustu šķērsu daudzu gadu garumā. Gan dodoties uz darbu, gan atpakaļ uz mājām, gan vedot sīčus uz bērnudārzu un mūzikas skolu, veicot kopīgas pastaigas pa parku un pludmali. Lūk, “Pētertirgus”! Blakus jaukā kafejnīca ar Parīzes šarmu “Boulangerie”, Svētā Jāzepa katedrāle, kur kristīti mani bērni. Baznīcu torņi, koka nami, tramvaja līnija. Šodien mana ekskursija pa Liepāju sākas no Universitātes ēkas Lielā ielā, tad pa Tirgoņu jeb Gājēju ieliņu, kā mēs liepājnieki to mēdzam saukt, līdz Kuršu ielai, kur mūsu pasniedzēja Sandra Veinberga vēlas mums parādīt sienu gleznojumus, kas atrodas kāda nama kāpņu telpā. Interesanti.
Paejam garām Svētā Pāvila baptistu dievnamam un tur jau tas ir. Kuršu ielā, netālu no Siena laukuma, ir divi viens otram līdzīgi Makša Teodora Berči projektēti īres nami, kas uzcelti 20. gadsimta sākumā, laikā kad Liepājā tapa spilgtākie jūgendstila arhitektūras paraugi. Mēs veram pirmā nama (Kuršu iela 17) ieejas durvis un ejam iekšā. Nē, ne šis. Nākamais nams ir īstais – Kuršu iela 21. Trīs stāvu mūra īres nams, kas aiz atturīgās fasādes slēpj meklēto – unikālo kāpņu telpas apdari. Jā, es biju to redzējusi, bet tas tiešām ir bijis sen, kā sapnī, kuru pamodies vairs nespēj atcerēties. Zīmējumi ir vijīgi un ažūri, grezni un absolūti neiederīgi šai vietai un laikam. Es apskaužu mājas iemītniekus, kuri ikdienas skrējienā, droši vien, pat nespēj novērtēt, cik neparastā un vēsturiski nozīmīgā mājā viņi dzīvo. Kāds skaistums! Pagātnes mantojums, kā parasti izsakās presē un televīzijā.
Elektroierīces un pastkastītes ir piestiprinātas tieši uz gleznojumiem, kuri ir papildināti ar mūsdienu cilvēku nepastarpināto vēlēšanos atstāt aiz sevis ko paliekošu krievu, angļu un latviešu mēlē. Pirmajā un otrajā stāvā starp “meitas” istabiņu logiem uzgleznotas slaidas jūgendstila dāmas, kurās veroties nāk prātā Jaņa Rozentāla simbolisma garā radītais populārais darbs “Princese ar pērtiķi”. Savukārt, trešajā stāvā šo sienas laukumu aizpilda sirreāla ainava ar ziliem kokiem, ziediem un plašām debesīm virs tām. Kāpjot augstāk pa kāpnēm, paveras skats uz slīpiem griestiem, kas rotāti ar vēl kādu ainavu – mītisku būtni (iespējams, balto māti no latviešu teikām) saulrietā pie jūras. Kāpņu laidi ir dekorēti ar skaistiem liru zīmējumiem. Visus sižetiskos gleznojumus ieskauj ornamentu joslas, kurām ir ģeometrisks raksturs.
Vēlāk, mājās atnākusi, es atšķiru Jāņa Krastiņa grāmatu “Liepāja. Jūgendstila arhitektūra”. Autors savā monumentālajā darbā norāda, ka kāpņu telpas sienu gleznojumi ir valsts nozīmes mākslas piemineklis. Un gleznojumu pirmajā stāvā 2000. gadā atjaunojis restaurators Kaspars Burvis.
Tātad, atjaunojis. Bet kā ar mūsdienīgām pastkastītēm un bleķa durvīm uz pagrabu? Tad man rodas jautājums, kurš ir atbildīgs par to, lai šis piemineklis tiktu saglabāts un pienācīgi arī uzturēts? Valsts? Labi. Un kas ir valsts? Es un tu, mēs visi. Ne tā?
Ēkas dienvidu gala brandmūris ir sajutis 21. gadsimta pieskārienu un sienu klāj mākslinieka Ulda Rubeža lielformāta sienas gleznojums “Pegazs”, kas tapis “lai pilnveidotu un uzlabotu Liepājas pilsētas vizuālo tēlu, kā arī radītu interesi par mākslu”, raksta Zita Lazdāne, pilsētas sabiedrisko attiecību un mārketinga daļas vadītāja. Turpat no esošā šķūnīša gala sienas uz mums veras Medūzas Gorgonas acis. Kas tajās ieskatīsies, pārvērtīsies par akmeni, vēsta leģenda.
Iespējams, tā ir tikai atsauce uz vienu no jūgendstila arhitektūras dekora motīviem. Bet iespējams, mākslinieks vēlējies, lai mēs tiešām ieskatītos, apstātos un padomātu, kur mēs tā skrienam, galvu nepacēluši? Kas notiek ar mūsu pasauli? Tas viņam ir izdevies. Es te tagad stāvu un domāju.
Tad dodamies tālāk pa Siena ielu, garām tirgus paviljoniem, Annas baznīcai līdz klusajai Palmu ielai. Mūsu acīm paveras vēl viena jūgendstila arhitektūras pērle – atturīgas, bet elegantas fasādes koka nams Palmu ielā 6, ar brīnišķīgiem ornamentāliem gleznojumiem kāpņu telpā. Un atkal tā pati aina – tieši uz gleznojumiem piestiprinātas elektroierīces. Šobrīd māju ieskauj stalažas, notiek fasādes remontdarbi. Iespējams, tiks sakopta arī kāpņu telpa. Nu, ko? Vai Liepājā ir kāds nams, kura īrnieki izturētos ar cieņu pret kultūras mantojumu, kuru atstājuši mūsu senči? Ir. Kūrmājas prospekta un Hika ielas stūrī ir labi saglabāts īres nams, kurš gandrīz ideāli atbilst arhitekta M.T. Berči projektam un, kura kāpņu telpa un ieejas halle ir brīnišķīgi restaurēta, tīra, sakopta un priecē gan mājas iedzīvotājus, gan viesus. Tātad varam, ja gribam.
Mērojot ceļu atpakaļ uz Universitāti, es domāju par to, kādā brīnišķīgā pilsētā mēs dzīvojam. Liepājas kāpņu telpas slēpj vēl daudzu skatiem neatklātas mākslas bagātības. Varbūt šie cilvēki, kuri nāk man pretim, dzīvo kādā no šādiem namiem.
“medusa” by slandete is licensed under CC BY-NC-SA 2.0
