Jūtu, ka pamazām mostos. Sapnis gaist, bet laimes sajūta nepazūd. Es viņu redzēju, es biju ar viņu un jutu viņa klātbūtni īstāku par īstu. Nav lielākas laimes pasaulē, kā atkal sastapties ar kādu, kurš nozīmējis visu pasauli. Sastapties kaut vai tikai sapnī.
Es ceļos un dodos uz virtuvi. Uztaisu kafiju un ļauju saules gaismai sevi apspīdēt. Līdz ar saules stariem, kas skar manus vaigus, man pēkšņi paliek ārkārtīgi skumji… Es apzinos, ka sapnī biju laimīga, ka biju laimīga pamostoties un apzinoties, cik ļoti man paveicies, ka varu viņu sastapt sapņos, taču ar to, kas ir, cilvēkam nekad nepietiek, vai ne? Šobrīd es skaudrāk par skaudru apzinos, ka tas viss bija, ir un arī paliks tikai manos sapņos. Es vairs nekad dzīvē reāli viņam nevarēšu pieskarties un es nekad vairs nesajutīšu viņa smaržu. Kad ar pēdējiem kafijas malkiem krūzītē apsēžos pie televizora, pēkšņi, ārpus jebkāda konteksta, dzirdu runājam kādu sievieti, kura ārkārtīgi izteiksmīgi sludina, ka ir jāpriecājas par to, kas ir bijis, pat ja tā vairs nav. Šķiet, ka viņa šos vārdus saka saistībā ar kādu grāmatas citātu. Taču, acīmredzot, man šos vārdus bija lemts dzirdēt. Es ticu zīmēm un domāju, ka šī ir zīme! Nepārprotama. Nolemju vairs nedomāt par to, kas liek man skumt, un pievēršos sievietes teiktajam. Ja tā padomā – tas patiešām ir daudz – tas, ka es to visu varēju ar viņu kopā piedzīvot. Tas taču bija tik skaisti! Par spīti tam, ka tā vairs nav un nekad nebūs – man taču ar viņu tik ļoti paveicās! Jo ilgāk par to domāju, jo vairāk grimstu izmisumā.
Es jau varu kavēties skaistās atmiņās un būt pateicīga par tām, taču tas nemaina realitāti, kurā dzīvoju! Kāda tad ir mana realitāte? Nu.. tieši šāda – vienatnē uz dīvāna, pie televizora, domājot par pagātni. Vai tā maz ir dzīve? Tad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm pie manis atnāk atklāsme. Nevaru turpināt skatīties pagātnē un dzīvot savu dzīvi tā, it kā šī pagātne kaut kādā ziņā turpinātos. Tai nav turpinājuma un man ir pienācis laiks to saprast. Brīdī, kad to sāku apzināties arvien vairāk un vairāk, es sajūtos brīva. Vienkārši brīva. Brīva no sajūtas, ka mans pienākums ir viņu uzturēt dzīvu savās atmiņās, brīva no domas par to, ka man par viņu ir jādomā. Vai es pārstāšu domāt par viņu? Droši vien, ka nē, taču es ceru, ka pienāks brīdis, kad es vairs nejutīšos spiesta to darīt un nejutīšos vainīga, ka, varbūt, domāšu par viņu aizvien retāk. Pagātne ir jāatstāj pagātnē. Man ir jādzīvo tālāk. Viņš bija daļa no manas pagātnes, daļa no manas dzīves mozaīkas, taču, lai mozaīku liktu kopā un beigu beigās arī saliktu, ir jāmeklē jauni mozaīkas gabaliņi.
Sirdī ielīst siltums. Dzīve turpināsies. Varbūt ne tagad un uzreiz, bet drīz. Tas viss, kas sāpējis, drīz pāries. Kādu dienu viss atkal būs labi.
