Mūsu mūžs ir pakļauts saules ritam. Visi mēs piedzimstam, dzīvojam un mirstam. Neviens, kā smejies, nava virs zemes palicis. Tā nu šajā pasaulē ir iekārtots. Visam jābūt līdzsvarā. Radības saistās ar kaut ko aumež priecīgu, taču miršana — grozies kā gribi, tomēr ira skumjš pasākums. Tā nu viš ir.Sākums un gals, alfa un omega, prieks un bēdas, bet pa to vidu iet visādi te augša, te atkal lejā.
Kapu kultūra latvietim ir iedzimta. Ja noraugāmies uz glīšajām kapu kopiņām, kuras tiek uzprišinātas un sariktētas noteiktā laika ritā. Kapusvētki ir īpašs pasākums par kuru, raugi, runā gan dzejnieki, gan teātra ļauži. Akurāt, kā mūsu dižgars Imants Ziedonis pantos vēsta “ir jāuzkopj kapu hibrīds..”. Abet nemiera pilnais teātra gars Alvis Hermanis pirms pāris gadiem izrādi iestudēja, kur iedvesmu bija jēmis no Vidzemē svētītajiem Kapusvētkiem. Izrādās, visai jautra padarīšana. Tāpēc jau neies skumt, ja nāburgs devies taisaulē. Kā saka Ķencis zināmajā lieldarbā par pušelnieku Pāvulu: “Aizvedīsim uz kapsētu kā brūtgānu!”
Arī mājdzīvnieku apbedīšana ir godalieta katram latvietim. Tikai rodas jautājums–kur? Kā, kur? Kapos, protams. Liepājā? Kuros kapos? Centrālajos, Līvas, Ziemeļu vai Dienvidu kapos? Nezinātajām jāpaskaidro, ka četras nosauktās ir Liepājas oficiālās atdusas vietas, kurās tiek apglabāti mūsu mīļie aizgājēji. Ne, ne, neba jau četrkājainie draugi — viņu saimnieki, kā smejies. Abet, ko mēs darīsim ar mūsu mīluļiem, kas devušies citos medību laukos? Ierīkosimnelegālu mājdzīvnieku apbedīšanas vietu kāpās starp Dienvidu kapiem un jūru? Sacīts darīts. Liepājnieki jau izsenis ir slaveni ar savu radošumu, netradicionālo pieeju dažādām situācijām. Ieskatīsimies mūsu varonīgajā pagātnē — raugi, jau 1919. gadā Liepāja uzņemas Latvijas valsts galvaspilsētas lomu un sniedz patvērumu valdībai uz kuģa. Un, kāpēc ne? Varonīgi. Ar zināmu izdomu.
Tad nu mēs atkal par tiem mūsu mīluļu kapiem. Aizkustinošs skats paveras ikvienam, kurš šeit jauši vai nejauši iemaldās pa ceļam uz Nūdistu pludmali. Nelielas kapu kopiņas, vāzītes ar ziediem – vasarā, skujiņas – ziemā, soliņi, kur atsasēsties un pakavēties atmiņās par kopīgi pavadīto laiku šaisaulē, mīļdzīvnieku fotogrāfijas, kurāmblakus kāda rotaļlieta vai reiz lolotā bumbiņa, kociņš, deķītis un pat pēdējais aizgrauztais kauliņš. Turīgākie saimnieki saviem lolojumdzīvniekiem (skat, kādu smuku vārdu valodas druvas kopēji samargojuši dzimtajā mēlē) pat granīta pieminekļus ir uzcēluši! Gluži kā pie cilvēkiem – vārds, dzimšanas un miršanas gads, lai tak visi redz, cik ilgi mans sesks, trusītis, kaķītis, zaķītis ir dzīvojis šaisaulē mūs priecējot. Kādam no lopiņiem pat dzejas rindas ir veltītas:”Te dus mans Reksis, ilgus gadus viņš, bij sildījis še manas vājās kājas, nu devies citā saulē šis, kur reiz būs visu mūsu Tēva mājas”. Šādi un citādi kapu uzraksti priecē mūsu sirdis, ejot pa šo nelegālo aizmūža leju.
Arī man ir lolojumdzīvnieks – suncītis. Brīnišķīgs vienpadsmit gadus jauns zeltainais retrīvers Lūkass. Ar kuru kopā mēs katru vakaru pa ceļam uz jūru šķērsojam šo smuko atdusas vietu.Pastaigas ar četrkājainajiem lolojumiem pilsētas centra pludmalēs ir liegtas. Suns – cilvēka labākais draugs, bet ne pludmalē. Te, kapsētā es vienmēr priecēju savu sirdi par smukajām kapu kopiņām. Pa kreisi no takas ir iežogotas vairākas atdusas vietas ar centrālo kapiņu kādai kaķenītei Mīcītei, kā vēsta granīta kapakmens uz kura ir iegravēts mincenītes profils. Vienmēr svaigi ziediņi, vismaz trejās vāzēs. Riktīgi nogrābātas priežu skujiņas, ne tikai no kapu plača, bet arī celiņš septiņu pēdu apkārtnē tīrs un nogrābstīts. Un tā daudzu gadu garumā. Šoruden pamanīju, ka Mīcīte skumst — vāzītes tukšas un vēja gāztas, skujiņas nesagrābātas. Vai saimniece arī jau aizsaulē? Un kā citiem lolojumdzīvniekiem klājas? Vējš un smiltis pamazām apsedz visu, kas atstāts aizmirstībai.
Suņa vidējais dzīves ilgums ir 9–13 gadi. Un kas pēc tam? Citi medību lauki. Vai arī mans mīļumiņš dusēs blakus Grāfam, Terijai, princesei Džeinai, Miķelītim, Džipam, Ksjušai, Pūkai, Kamillai un Mīcītei? Vai arī Liepājas pašvaldība būs tik varonīga, kā 1919.gadā, kad mūsu ļaužu valdības vīrus uz kuģa slēpa no naidnieka acēm, tā nu aumež arī tagadīņās varētu sajemties un simtgades zīmē sariktēt to dzīvnieku atdusas vietu, kas atbilst visiem Ministru kabineta noteikumiem. Par to, kur un kā, un galu galā, cik dziļi drīkst apbedīt mājdzīvniekus, lai nenodarītu skādi ne sev, ne citiem, ne pilsētvides ilgtspējīgai attīstībai.
