Manas dienas rit lauku skoliņā, kur Jēkabu un viņa klases biedrus gatavoju pamatskolas gala eksāmenam latviešu valodā. Veco muižas ēku, kur mācījos pati un tagad skoloju citus, pamazāk sāk ielenkt ar vien reibinošāks ziedu mākonis. Man tuvojas trīsdesmit gadu jubileja, bet jūtos kā tikko sākusi elpot. Gribas skriet līdz pagurumam un iekrist rasainā zālē, smieties līdz krampjiem par pasaules jocīgumu, beidzot iemācīties dejot, ēst brokastīs kūkas un mācīt mīlēt no jauna savu rētaino sirdi. Jēkabs ir mani atdzīvinājis! Sākotnēji sevi rāju un saukāju par netikli, bet tad kļuvu pielaidīgāka un smaidīdama mierinājos domā, ka pārāk ilgi esmu slāpusi pēc spējas just jebko citu ārpus dusmām, bailēm un bezspēcīgām skumjām, lai cik nepareizi ļauties sen aizmirstajām sajūtām šobrīd šķistu.
Jēkaba acis ir man uz laiku piešķirta mūžīgās uguns replika, tikai kamēr atmostos. Tas arī viss. Nekas ar šo sajūtu nav jāiesāk, tikai jānoglabā dziļi sirdī, lai nākamajā reizē, kad mans vīrs draudēs ar pakāršanos, es varētu izmisumu iemainīt ar spītu. Jā, man ir vīrs, kurš aptuveni divas reizes nedēļā piedzeras kā lops un sola, ka pakārsies. Vienreiz viņam tas gandrīz izdevās. Ja tas jums šķiet jau pietiekami nožēlojami, tad vēl piemetināšu, ka šajā indīgajā gaisā aug mūsu septiņgadīgā meitiņa. Esmu gribējusi aiziet tūkstošiem reižu, bet baidījusies, ka viņš sevi piebeigs pa īstam. Neskaitāmas reizes esmu sevī iedabūjusi miegu tikai pateicoties iztēles ainām par mūsu iespējamo dzīvi bez viņa. Visu esmu izdomājusi līdz pēdējam sīkumam – kur mēs ietu, ko darītu, ko ēstu un ko vilktu mugurā līdz es spētu nostāties uz kājām. Neviens izņemot mani un meitu nezina, kas notiek aiz mūsu mājas durvīm. Darbā viņš ir strādīgs, atbildīgs, ambiciozs, bet silts, tāpat arī atsaucīgs un izpalīdzīgs dēls savai mātei. Kāpēc neesmu nevienam stāstījusi par mūsu nedzīvi? Man ir kauns. Bezgalīgi dziļš kauns, kurš ieslēdz, nospiež un pakļauj. Tieši tāpēc es tā priecājos, jūtot sevi Jēkaba acīm.
Varbūt es visu šo div-virziena svelmi tikai iztēlojos, bet arī šķietamība šobrīd ir pietiekama dzīvības atgūšanai, kas pamazām ieplūst dzīslās un atsaldē vienu ķermeņa daļu pēc otras no dzīslās sarecējušā nejūtīguma. Jēkaba acis met melnus zibeņus pār kontroldarba lapu. Sīkais bezkauņa! Pēkšņi kļūst tik neciešami karsti. Paldies dievam es sarkstu tikai uz iekšpusi. Padzeros, ieelpoju, izelpoju. Cieņpilni jānoslēdz mācību stunda. Pēkšņi galēji sakāpināto pulsa rikšošanu kā ar ledainu nazi pārgriež realitāte – spalgi noskan skolas zvans. Viens pēc otra jaunieši manu galdu pārvērš gultā, pārklājot to ar baltiem papīra palagiem, no kuriem būs atkarīga drusciņa viņu nākotnes.
Jēkabs pienāk pie galda pēdējais, sarullējis eksāmena darba lapu trubiņā. Viņš pieliek to pie acs un bērnišķi skatās caur paštaisīto tālskati uz mani. Sajūtu, kā caur iekšām laužas aizturēta smieklu lavīna. Es smejos tik ilgi un neapvaldāmi, kā par pasaules labāko joku. Atbrīvojošas asaras straumēm rit pār maniem vaigiem. Jēkabs mulsi smaidīdams savu nākotnes tālskati pārliek pie lūpām un vienmērīgi pūš savu saldo dvašu pār manu noraudāto seju. Tas dziedē. Asaras žūst un es pamazām atgriežos realitātē. Mēs vēl mirkli viens otrā veramies bez vārdiem līdz mūsu kopā ieelpoto mirkli pāršķeļ tas pats zvans.
Sākusies jauna mācību stunda un mēs abi esam aizkavējušies. Steidzamies ārā no klases katrs uz savu pusi, bet, protams, esam pamanīti. Divi nosodoši acu pāri aizslīd aiz skolas gaiteņa sienas. Gribi strādāt starp ziedošām ābelēm veca muižas parka ielokā? Še tev! Saņem dāvanā arī piesmakušo pīļu dīķi ar savām vienmēr redzošajām acīm.
Pēc nākamās nodarbības ar nolemtības sajūtu krūtīs velkos uz skolas direktora kabinetu. Man līdzi patīkami vēsajā telpā pamanās ielidot apjucis taurenis, kurš nešaubīgi tiecas uz tuvāko logu un sāk sisties pret noputējušo stiklu tik neganti, ka šķiet pazaudēs spārnus ātrāk nekā panāks atbrīvošanu. Tā esmu es. Tikai vēl nupat aplieta ar aukstu ūdeni. Direktors pārtrauc manu upura cienīgo runu un laipni aicina apsēsties, piedāvā glāzi ūdens un lūdz pastāstīt, kā man klājas. Apsēžos, bet turpinu vērties taureņa pašiznīcināšanās centienos. Direktors pārtver manu skatienu un dodas izlaist mazo dvēselīti brīvībā. Viena kustība, lai logs atvērtos, un taureņa dzīvība ir glābta. Laimīgais! Turu sakostus zobus, lai atkal nesāktu raudāt. Direktors atgriežas savā vietā un tēvišķi saņem manu roku. Es atkal izplūstu asarās un stāstu visu par dzīvi mājās, par nespēju nostāties uz savām kājām un visbeidzot arī par Jēkaba melnajām acīm. Direktors klausās, beigās mani cieši apskauj un novēl skaistu semestra noslēgumu. Esmu apjukusi, bet laimīga. Lai kas arī tālāk notiktu, esmu nokrāvusi no saviem pleciem vairākus desmitus kilogramu. Izeju muižas parkā un ievelku pavasari plaušās.
Nākamais rīts skolā aizrit strauji. Skolēni izskatās pacilāti, sajūtot brīvības garšu tepat ap stūri, bet vēl nenojaušot, ka tā tuvina viņus jaunām atbildībām. Vai man tikai tā šķiet, vai arī skolotāji un pārējais personāls ir izvairīgi? Runas izplatās ātri un droši vien jau vakar tiku uz visiem laikiem pienaglota pie skolas neredzamā, bet visiem no galvas zināmā negoda cēlāju dēļa. Te jau nāk pats direktors, par pārsteigumu – plati smaidīdams. Tieku bez jebkāda paskaidrojuma paņemta zem rokas un vesta taisnā ceļā uz lielo skolas zāli. Nodrebu, bet sekoju. Vai kāds man par godu uzkūris sārtu pašā muižas sirdī? Tomēr, atveroties durvīm, ieraugu kaut ko pilnīgi neticamu: abpus zāles durvīm stāv kolēģu rindas, kuru rokās ir pavasara saulainākie ziedi. Kas te notiek? Vai sārts tiks rotāts ar ziedojumiem? Tieku vadīta cauri cilvēku kolonnai, no kuras abām pusēm manās rokās iebirst neskaitāmas saulītes. Šķiet, ka pamazām piesūcos ar visu to labo, ko man bieži vārdos aiztaupījuši strupie kolēģi, bet tagad it kā caur sirds valodu izstāsta vienā kopējā mirklī.
Noprotu, ka viņš manu bēdu stāsta pirmo daļu bija darījis zināmu skolas saimei. Visa sava mūža garumā es nebiju to uzticējusi pat zāles stiebram ceļmalā, bet tagad manī vērās desmiti līdzjūtīgu acu pāru. It kā ar to visu vēl nepietiktu, starojošais direktors paziņo, ka man tiek piedāvāta labāk atalgota vieta tuvējā pilsētā un lai arī jaunās skolas atrašanās vieta nav tik idilliska kā mūsējā, tomēr neviens taču neliedz rīkot ciemošanās izbraukumus, turklāt jaunās darba vietas vadība, balstoties uz esošajiem apstākļiem, man un meitai piešķiršot dzīvesvietu, kurā varu iekārtoties kaut tūlīt. Arī par citiem traucējošiem faktoriem esot domāts. Neaptverami! Es taču nevaru tā vienkārši aiziet. Ko teiks vīrs? Ko teiks vīra vecāki? Kā paskaidrošu meitai? Vai tiešām drīkstu būt tas taurenis un sekot gaisa plūsmai pēc citu ierosmes? Visā iespaidu un domu jūklī pēkšņi pūlī pamanu Jēkaba acu dzirkstošo melnumu – viņš smaida un māj. Dzīslās atmodinātā dzīvība uzvirmo ar nepieredzētu spēku un es zinu, ka pēc šodienas varēšu visu.
"Butterfly Macro" by Au Kirk is licensed under CC BY 2.0.
