Goda vārds − neiesaku dzert kopā ar māsām un brāļiem! Tad rodas vienas no trakākajām idejām.
Pagājušajos Ziemassvētkos sadzērāmies ar māsu un māsas vīru un nolēmām − viss, pietiek, māja ir, lauki ir, kaut kas jādara, lai vasara jautrāka. Piebildīšu, ka māja tas būtu skaļi teikts − nolaista, liela, pussagruvusi būda. Tā nu paši uz savu atbildību sākām būvēt visu augšā. No visiem bija pilnīgs nosodījums. “Jūs nemākat, kādi lauki, kas par murgiem, tas nemaz nepieder Jums!” tā izteicās radi. “Pilnīgi muļķi! Apniks jums viss, kur rausiet naudu, ar lauksaimniecību tagad neviens vairs nenodarbojas!”
Uzarām lauku, lai gan neatceros, kam tas bija paredzēts, bet bija ideja uzrakt lauku ar lāpstu, jo tajā galā laukos traktora nevienam nav. Doma laba, bet, kad ieraudzījām lauku, visa dūša saplaka, uzrakām tikai pāris metru − skābenēm, kuras šā vai tā māsas vīrs pagājušo sestdien notrimmerēja. Raža vējā, nav ko mauriņā skābenes stādīt! Bet nebija gan tik tuvu mauriņam, pie siltumnīcas… Tas nu tā, atkāpei.
Mika fotogrāfija “Caterpillar tractor / Traktors” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
Tajā dienā, kad atradām traktoru un uzarām lauku, gar māju vismaz desmit traktoru nobrauca garām − te tev nu bija − miestā neesot traktoru! Faktiski pļavu uzarām, izplēsām velēnas, sastādījām kartupeļus, un skola rokā! Siltumnīcā pilns ar tomātiem, protams, sastādīju tos par biezu, tagad mums ir tomātu džungļi, toties nav nevienas dilles, jo, izrādās, ka vajagot tikai mazas vadziņas. Es, kā labāk gribēdama, kā caurules tranšejā saraku, tagad tikai viena dille laukā, tā pati jāsargā. Visas manas asteres viens otrs ar pavisam izravēja. Vai kāds maz zina, kā izskatās asteru stādi?
Bet nu rezultātā izauga viss, sākot ar gurķiem, beidzot ar kartupeļiem un četrām asterēm! Kā māšeles vīrs teica − muļķiem viss sanāk!
Sākumā domājām tikai savam prieciņam, bet vakar, kad abas ar māsu gājām riekstos un pielasījām pa maišelim, smējāmies, par ko pārvēršas ballīšu idejas. Pēc brīvdienām nogurums ir nereāls − ravēt, stādīt, ņemties… Jā, nepieminēju, ka tajā mājā nav ūdens un elektrības, tāpēc alu vakaros dzērām sveču gaismā. Ūdenim ir jābrauc pakaļ ar ķerrām un kannām uz sūkni. Ir tik labi, pat nevarat iedomāties. Man tā ir mana paradīze, kur var noslēpties no darba, galu galā − no pastnieka, lai gan sestdien pastnieks, nelietis, māju atrada un atveda mums reklāmas.
Katrā ziņā − šogad samarinēts, sataisīts, savārīts, sākot ar marinētām pupiņām, beidzot ar ābolu džemiem. Un jā − rieksti, daudz riekstu, kas tagad laiski žāvējas uz palodzēm. Visa māja izkarināta ar tējiņām, sālītām voblām. Tās atstājām bēniņos, redzēs, kā sanāks, jo muļķiem sanākot viss.
Tuvojas rudens. Ai, kā pa ziemu pietrūks šo vakaru, smieklu par dillēm, vārtīšanās pa zāli, šļūkšanas sētā pa slapju plēvi, gājiens pēc ūdens un, protams, dziedāšanas − vasara bez viedierīcēm, vasara pa īstam. Viskija dzeršanas sveču gaismā, bēgšanas no dunduriem, makšķerēšanas, mētāšanās ar velēnām, staigāšanas netīrām drēbēm. Kā Babū teica: “Ja kāds tevi tādu redzētu, nekad neticētu, ka tā esi tu!” Klau, sestdien laižam norakt kartupeļus, jo, kā teica, – mēs abas jau tagad gudras. Un tad jau atliek gaidīt pavasari ar jauniem piedzīvojumiem un ķirzakas smaidu. Piebildīšu, Dinsdurbes muižu mums arī izdevās sakopt bez naudas!
nfocusdesign fotogrāfija “lizard” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
