Kādā šaurā pilsētas ieliņā, kuru klāja nodilis bruģis, dzīvoja Pēcis. Puika bija mazs negantnieks – uz skolu tas iet nemīlēja un klausīt mammu ne tik. Ja tomēr tika norāts par slinkumu, tad no gultas tomēr izrausās. Pēc tam Pēcis kļuva ļoti īgns un steidzās visiem atriebties. Tieši tāpat kā lācis, kurš pamodināts no ziemas guļas. Tad viņš paņēma zaru un, skrienot gar visām ielas būdelēm, nolaida savu kociņu pa pelēkajiem logiem, ka stikli noskanēja vien! Viss kvartāls tūliņ bija augšā un steidza Pēci pērt par tādu palaidnību jau no paša rīta. Pēcis par to tikai nosmēja. Nopērts viņš devās uz skolu. Vēl omulīgākā noskaņojumā. Pie sevis izdomājot jaunu palaidnību. Tā tik ir kārtīga jautrība! Visus pakaitināt, nedaudz pakacināt, padusmot un paķircināt. Te pēkšņi viņa domas iztraucēja melns kaķis, kurš šķērsoja ceļu. Pēcim tas nepatika, viņš zināja, ko nozīmē melns kaķis, jo neko labu tas nenes. Puika nevarēja atļauties, ka kāds dzen ļaunus jokus ar viņu pašu. Tāpēc Pēcis metās kaķi ķert. Neganti bļaudams, viņš vicināja gaisā savu zaru un skrēja tam nopakaļ. Kaķis izbijies nezināja kur sprukt. Iela tik šaura, neviena paša glābiņa. Visi logi cieši ciet, visas durvis – aizvērtas. Kur nu sprukt?
Pēcis tūlīt kaķi jau būs noķēris! Tas žēli ieņaudas un pieplok pie zemes, nerodot glābiņu it nekur. Panākdams bēgli, puika tūlīt to zvetē ar zaru. Kaķīti sizdams tas smej un priecājas. Pēcis tagad varonis, jo pat māņticību ir pats aiz astes noķēris! Neviens ar viņu ļaunus jokus nedzīs! To spēj tikai viņš pats! Taču kaķi sist viņam drīz vien apnika un puika izdomāja jaunu joku. Ņems bruģa akmeni un piesies kaķim pie astes, lai tad velk. Tad redzēsim, cik ātri tas aizskries pār ceļu. Bet kaķis ar bruģakmeni pie astes nekust ne no vietas. Pēcis ņem un iesper, bet nekas nenotiek Laikam beigts: „Eh, ej tu ratā, nekāda prieka!” Pēc tam viņš nopūšas un turpina savu iesākto ceļu uz skolu.
Nākamajā rītā mamma atkal iet Pēci modināt, bet puikas vietā gultā atrod vien mazu pelīti. Kas par kliedzienu! Nu arī viņa ķeras pie Pēča zara un ar to zvetē pelei. Sit un sit un pele pīkst un pīkst. Tūliņ tā mūk un aizmūk prom pa pirmo spraugu. Ko nu? Ārā ir! Pele skrien pa bruģi, mazās kājiņas tai ķeras un no izbīļa elpas trūkst. Bet še tev! Priekšā melns kaķis uz bruģa sēž. Pelīte aiz bailēm tā ieskrējusies, ka nemaz tik ātri apstāties vairs nespēj un nonāk kaķim tieši nagos. Kaķis uzreiz ar ķepu pelei uz astes un nu tai nav vairs kur sprukt. Runcis netic savām acīm. Amizanti gan! Pele pati slazdā ieskrējusi, un iekožas tajā, lai pārliecinātos, vai tas nav kāds joks. Pele dzīvāka par dzīvāku! Nu kaķis aiz prieka cērt tajā nagus, tad met to gaisā. Atkal iekožas un izjūt, kā pele trīc, un atkal pamet to gaisā un ar ķepu uzsit. Tad atļauj tai nedaudz atgūties un atkal met to gaisā, iekožas un uzsit līdz pelīte pavisam slābana nokrīt uz bruģa un netrīc vairs it nemaz. Tad kaķis paņem šo aiz astes un notiesā gardu muti.
Lelde Jevstigņejeva
