Katalonijai un katalāņiem apzināti pievērsos īsi pirms 2017. gada 1. oktobra neatkarības referenduma jeb „1-O” kā to apzīmē paši katalāņi. Atzīšos, ka biju pārsteigta par to, ko uzzināju. Domāju, ka arī daudziem latviešiem notiekošais tur bija pārsteigums, jo Spānija ir pietiekoši tālu un daudzi latvieši nebija pamatīgāk iedziļinājušies tās politiskās dzīves niansēs. Man Spānija bija viena no „vecās” demokrātijas valstīm un Eiropas Savienības sena dalībvalsts. Karaliste, iecienīta atvaļinājuma vieta, skaista un senas kultūras zeme, kuru apdzīvo spāņi. Jā, kādu laiku par sevi skaļi runāt lika basku teroristi, bet citādi man šķita, ka tur viss ir daudzmaz kārtībā.
Jo lielāks bija mans izbrīns, kad pievēršoties tuvāk Katalonijā notiekošam, atklāju, ka Spānijā nebūt nedzīvo tikai spāņi, bet tās sastāvā ir arī citas tautas. Pilnīgs Déjà-vu efekts radās, kad sapratu, ka līdzīgi kā es šobrīd, acīmredzot pagājušā gadsimta 80. gadu beigās jutās daudzi Rietumvalstu iedzīvotāji, kad viņi pēkšņi sāka saprast, ka PSRS arī nedzīvo tikai krievi, ka tajā ir citas tautas un ka tā sevī ir inkorporējusi pat kādreiz neatkarīgas valstis. Iedziļinoties Spānijas un īpaši Katalonijas vēsturē aizvien skaidrākas kļuva tās vēsturiskās paralēles, kuras katalāņus saista ar Baltijas tautām – latviešiem, igauņiem un lietuviešiem. Arī katalāņiem liktenis ir lēmis atrasties lielas, ar impēriskām ambīcijām apveltītas koloniālas lielvaras pierobežā. Temats mani vairs nelika mierā, meklēju informāciju un sarakstīju vairākus rakstus par Kataloniju, kurus publicēju portālā „Ir”. ((https://irir.lv/2017/10/02/skala-eiropas-savienibas-klusesana-katalonija)) ((https://irir.lv/2017/10/22/nemakuligo-politiku-laikmets)) ((https://irir.lv/2017/10/25/par-latviesu-pajoliniem-spanija))
Kopš 2017. gada situācija Katalonijā ne tikai nav atrisinājusies, bet Spānijas valdības rīcības rezultātā ir saasinājusies aizvien vairāk. Arī Latvijā uzskati par notikumiem Eiropas Savienības otrajā pusē ir diezgan pretrunīgi – kamēr viena daļa izprot katalāņu situāciju un jūt viņiem līdzi, tikmēr citiem šķiet, ka katalāņi vispār nav tauta, bet gan kāds Doņeckas Tautas republikai līdzīgs veidojums. Man gribējās ar savām acīm pārliecināties, kas notiek Katalonijā, tāpēc pagājušajā rudenī pakoju ceļasomu un devos ceļā uz šo tālo zemi.
Ar ceļojumā uzzināto un saviem iespaidiem par Kataloniju un katalāņiem tagad rakstu sērijā iepazīstināšu arī „Karakudas” lasītājus. Šodien publicēju sērijas pirmo rakstu par Katalonijas vēsturi. Nezinot vēsturi, nav iespējams saprast, kā radušās katalāņu prasības pēc neatkarības no Spānijas un saprast, kāpēc šī tauta nesekmīgi jau gadu simtiem cenšas norobežoties no Spānijas, uzsverot savas kultūras, valodas un tradīciju atšķirību no spāņiem raksturīgajām.
Teritorijai, kura kopš viduslaikiem veidoja ekonomisku, sociālu un kulturālu vienību un kuru mēs šodien apzīmējam kā katalāņu zemes (Països Catalans), līdzīgas pazīmes uzrādīja jau daudz senākos laikos. To noteica ģeogrāfiski ierobežojumi – Vidusjūra no vienas puses un Ibērijas pussalas augstiene no otras.
Pirmsākumi
Zīmējumi uz Altamiras alu sienām un citi vēsturiski atradumi no akmens laikmeta liecina par to, ka šodienas Spānijas ziemeļaustrumos cilvēki uz dzīvi ir apmetušies jau pirms vairāk nekā 20 000 gadu. Vēsturiski pierādīti pirmie šī apvidus iedzīvotāji ir ibēri, kuri visdrīzāk ir izcēlušies no Ziemeļāfrikas berberu ciltīm. Tiek uzskatīts, ka viņi ieceļojuši Spānijā, pārvarot jūras šaurumu pie Gibraltāra. Ibēri dzīvoja apvienojušies ciltīs un jau agri bija iemācījušies apstrādāt dzelzi.
Mūsdienu Katalonijas teritorijā ibēri dzīvoja miermīlīgi kopā ar grieķiem un feniķiešiem. Ullastretā (Costa Brava) vēl šodien ir redzamas 2 600 gadus vecas, savam laikam ļoti pārtikušas ibēriešu apmetnes.
Apmēram uz to pašu laiku attiecināmas grieķu un feniķiešu dibinātās tirdzniecības vietas Katalonijas piekrastē. Dziļāk sauszemē toreiz dzīvoja ibērieši vieni paši, konkurēt ar viņiem par teritorijām tālāk no Vidusjūras piekrastes romieši sāka nedaudz vēlāk. Drīz pēc tam ibēru apdzīvotās teritorijas kļuva par strīdus objektu lielvaru starpā.
Romiešu laiks
Otrā pūniešu kara laikā par šo teritoriju cīnījās reģiona ietekmīgākie spēki tajā laikā – Romas impērija un Kartāga. Hanibāls ar savu karaspēku bija iekarojis lielas Dienvidspānijas teritorijas. Savukārt romieši savā varā bija pārņēmuši ziemeļus līdz Ebro upei.
Kad Hanibāls nolēma iekarot arī teritorijas uz ziemeļiem no Ebro, sākās asiņains karš abu lielvaru starpā, kurš ilga gandrīz 20 gadus. Karā Hanibāls cieta sakāvi, un 202. gadā p.m.ē. Kartāga tika pilnīgi iznīcināta.
Tā rezultātā romieši nostiprināja savu ietekmi Katalonijā. Viņi dibināja aizvien vairāk apmetnes. Lielākās no tām bija Gerunda (šodien Žirona), Barcino (Barselona) un Tarraco (Taragona), kura kļuva par romiešu pārvaldītās Spānijas centru un antīkā perioda vienu no nozīmīgākajām un bagātākajām pilsētām. Vēl šodien iepazīšanās ar Kataloniju nav pilnvērtīga, ja neapmeklē Taragonu un neaplūko tās romiešu laikmeta arhitektūras un kultūras pieminekļus.
Tātad kopš Kartāgas krišanas var runāt par katalāņu zemju romanizāciju, kura turpinājās līdz pat m.ē. 4. gadsimtam. Jau no 3. gadsimta šim procesam pievienojās kristietība, kura līdz pat pamatiem izmainīja gan sabiedrību, gan valodu. Jāatzīmē, ka visā Dienvideiropā no romanizācijai izvairīties izdevās tikai baskiem. Romieši visu Ibērijas pussalu kopā ar Maroku sauca par Hispania. (Šo terminu gan nevajadzētu jaukt ar daudz vēlāk no tā atvasināto nosaukumu Spānija. Par Spāniju tajā nozīmē, kā mēs to saprotam šodien, var runāt tikai kopš 1714. gada.) Pēc m.ē. 7. gadsimta no tautā runātās latīņu valodas pamazām atvasinājās dažādas romāņu valodas, tajā skaitā arī katalāņu valoda.
Ģermāņu un mauru laiks
Pēc Romas impērijas sabrukumu vairākus gadsimtus šajā teritorijā saimniekoja ģermāņu ciltis alāni, vandāļi un citas, kuras padzina rietumgoti. Tā kā paši rietumgoti bija jau kristīgi, tad viņu ierašanās Katalonijā reliģiskajā ziņā neko neizmainīja. Rietumgoti valdīja Ibērijas pussalā vairāk nekā 200 gadus. Šis periods ir zīmīgs ar nemitīgām izmaiņām robežās, kā rezultātā kataloņu zemes bieži sniedzās līdz pat Oksitānijai. Nemitīgi mainījās arī galvaspilsēta, trīs reizes m.ē. 5. un 6. gs. galvaspilsēta atradās Barselonā. Nemitīgajos strīdos bieži tika nogalināti arī valdnieki, līdz 711. gadā pussalu no savstarpēji karojošajiem rietumgotiem pārņēma mauri – kopā ar arābiem teritorijā ienāca arī islāms. Tomēr 732. gada oktobrī kaujā pie Tūras/Luāra islāma tālākā izplešanās tika apturēta. Franku karaļi atspieda maurus atpakaļ uz dienvidiem (vēsturnieki piemin arī varbūtību, ka arābiem pašiem nebija lielas intereses cīnīties par aukstajiem un nemīlīgajiem Eiropas ziemeļiem) un jau 759. gadā katalāniski runājošās teritorijas ziemeļi jau atkal pakļāvās kristīgai ticībai. Ap šo laiku var sākt runāt par kataloņu teritoriju.
785. gadā arī teritorijas ap Žironu pašu spēkiem atbrīvojās no arābiem un labprātīgi pakļāvās franku karalim. Pamazām arī pārējai teritorijai izdevās atbrīvoties no mauru kundzības. 801. gadā Kārļa Lielā dēla Ludviga Dievbijīgā karaspēks iekaroja Barselonu un karalis nodeva šo teritoriju pārvaldīšanu grāfa Berà rokās. Nākamajos gados tuvumā veidojās aizvien jaunas kataloņu grāfistes, kuras vēlāk apvienojās lielākās vienībās. 878. gadā grāfs Valfrīds Matainais (Guifré el Pelós) bija pārņēmis kontroli par lielāko vecās Katalonijas (teritorijas ap Barselonu) daļu. Vēsturnieki šajā sakarā runā arī par Spāņu marku (Marca Hispanica) ar galvaspilsētu Barselonu. Tai bija liela nozīme kā buferim starp mauru kontrolēto teritoriju un Franciju. Patiesībā tiesiski šāda marka nekad neeksistēja. Pareizi ir runāt par Katalonijas grāfistēm.
Valfrīds Matainais ir pēdējais Karolingu ieceltais kataloņu zemes pārvaldnieks un tiek godināts kā Katalonijas pamatlicējs. (Iespējams, ka viņa vārdu latviskot varētu arī kā Valfrīds Bārdainais. Latvisko tulkojumu neatradusi, izvēlējos Matainais, tāpēc ka vēsturnieki uzsver, ka Valfrīda vārds apzināti izvēlēts kā pretstats Kārlim Plikgalvim, jo Valfrīdam izdevās atbrīvoties no pakļautības Kārlim un iegūt neatkarību no franku karaļiem). Arī Katalonijas karoga izcelsme ir saistīta tieši ar Valfrīdu. Kad Valfrīds Matainais, kaujā smagi ievainots, gulējis gultā, viņu apmeklējis, Valfrīdu par Barselonas grāfu iecēlušais, franku karalis Kārlis Plikgalvis un, iemērcis savus pirkstus asinīs, kuras plūdušas no Valfrīda brūces, ar tiem novilcis četras paralēlas asiņainas strīpas uz Valfrīda vairoga. Tā, saskaņā ar leģendu, radies katalāņu karogs.
Ar viņu sākās Barselonas grāfu dinastija, kura līdz pat 1410. gadam – vairāk nekā pusgadsimtu noteica Katalonijas likteni. Tas ir laiks, kopš kura vēsturnieki runā par Katalonijas valstiskuma rašanos. Par to būs runa rakstu sērijas nākamajā publikācijā. ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/01/13/katalonijas-krizes-konteksts-2/))
