Iepriekšējā rakstā runājām par laiku pēc ģenerāļa Fransisko Franko (Francisco Franco) nāves, kad Spānija atgriezās uz demokrātijas ceļa un Katalonija atkal atguva autonomiju.
Fašisma ēnas šodienas Spānijā
Diemžēl nākošajos gadu desmitos līdz pat šodienai Spānija nav spējusi noslēgt rēķinus ar fašistisko pagātni. Pavisam pretēji tam, kā to ir izdarījusi Vācija ar savu nacistisko pagātni. Jau spāņu attieksme pret bijušo diktatoru norāda uz ļoti dīvainu izpratni – līdzīgi kā Krievijā tūkstoši slavina Staļinu un apmeklē viņa pieminekļus, tā Spānijā simtiem tūkstoši katru gadu apmeklē ģenerāļa Franko kapu, fotografējas pie tā un visādā veidā izrāda cieņu diktatoram. Neticami, bet vēl joprojām diktatora Franko mirstīgās atliekas ir apglabātas milzīgajā Mauzolejā, kuru klintī pēc F. Franko pavēles izcirta 20 000 katordznieku laikā no 1940. līdz 1959. gadam un viņa kapu var apmeklēt jebkurš. Tas ir kļuvis par savdabību svētceļojuma vietu fašistiem un neonacistiem no visas pasaules. Par to izbrīnā raksta un ziņo starptautiskā prese, un publicē attēlus, kuros šodienas Spānijā cilvēki atklāti uz ielas rāda fašistiskā sveiciena žestu. Lai cik dīvaini tas nešķistu, šis žests Spānijā vēl šodien nav aizliegts.
Spānijas sociālistu valdība tikai 2018. gada augustā beidzot pieņēma lēmumu par ģenerāļa Franko mirstīgo atlieku pārapbedīšanu. Lai arī parlamenta vairākums tomēr atbalstīja to, tad Katalonijas sakarā bēdīgi slavenā premjerministra Marjano Rahoja (Mariano Rajoy Brey) konservatīvā Tautas partija (PP –People’s party), kā arī liberālā (!) kreisi centriskā pilsoniskā partija „Pilsoņi” jeb „Ciutadans” (Ciutadans-Partit de la Ciutadania) šo parlamenta dekrētu neatbalstīja. Neticami, bet diktatora mazbērni šobrīd tiesājas, lai atceltu pārapbedīšanu – viņus neapmierina pārapbedīšanai paredzētā vieta. F. Franko ģimenesprāt diktators būtu jāapglabā Madrides slavenākajā Almudenas katedrālē.
Vācijā 2011. gadā bija līdzīga situācija, kad tika nolemts sadedzināt Ādolfa Hitlera vietnieka Rūdolfa Hesa mirstīgās atliekas un pelnus izkaisīt jūrā. Tomēr Vācijā tas notika ar R. Hesa ģimenes piekrišanu, bet Spānijā masu slepkavas ģimene tiesājās ar valsti. Ar ko tas atšķiras no Krievijā notiekošās Jozefa Staļina godināšanas? Arī Spānijā F. Franko nāves dienā 20. novembrī tūkstoši viņa piekritēju maršē uz Mauzoleju, lai izrādītu cieņu savam elkam. Dīvaini gan, ka mēs, eiropieši, pārmetam Krievijai masu slepkavas slavināšanu, bet klusējam, kad līdzīgi rīkojas it kā demokrātiskā Spānija.
Vēl dīvaināk ir tas, ka eiropieši, arī latvieši, vismaz daudzi no viņiem, nonākot šajā Spānijā valdošā Franko slavināšanas kulta atmosfērā, arī paši kļūst par fašistisko ideju aizstāvjiem. Liels pārsteigums man tajā ziņā bija Spānijā dzīvojošā V. Vecbaštika raksti par Katalonijas notikumiem, kuri parādījās latviešu medijos. Tie bija tik tendenciozi un piesātināti ar frankonisma idejām, ka jutos spiesta publicēt atspēkojumu šiem materiāliem.
Tajā pašā laikā daudzi F. Franko režīma upuru piederīgie vēl šodien meklē ziņas par savu radinieku likteni un viņu kapa vietām. Spānijai būtu beidzot arī oficiāli jātiek galā ar savu pagātni. Spānijas nenoslēgtie rēķini ar savu fašistisko pagātni ir arī viens no dziļākajiem Katalonijas krīzes iemesliem – republikāniski domājošā katalāņu elite īpaši smagi cieta no F. Franko represijām.
Demokrātijas problēmas Spānijā
Starptautiskā prese plaši ziņo par uzskatu brīvības un arī preses brīvības ierobežošanu, par pretterorisma likumu pārāk stingru un netaisnīgu izmantošanu. 2017. gadā visu pasauli pāršalca ziņas par basku jauniešiem, kuriem par strīdu ar policistiem (smagākais ievainojums tajā bija potītes savainojums) tika piespriests 13 gadu liels cietumsods. Vienlaicīgi citā tiesas procesā Spānijas tiesa jauniešu bandai par meitenes izvarošanu piesprieda 9 gadus cietumā. Daudzi juristi norādīja, ka tik drakonisku sodu jaunieši saņēma, jo viņi ir baski. Tur savā laikā aktīvi darbojas teroristiskā ETA organizācija. Jaunie baski tika tā sodīti par terora organizācijas nodarījumiem, ar kuriem viņiem nebija nekāda sakara.
Līdzīgi ir arī ar katalāņu politiķiem, kuri kopš 2017. gada atrodas spāņu cietumos – politiskie ieslodzītie 21. gadsimtā Eiropas Savienības teritorijā! Apcietināti par savu vēlētāju gribas pildīšanu ar miermīlīgiem līdzekļiem. Arī viņiem izredzes uz taisnīgu tiesu ir ļoti minimālas. Par to ziņo daudzi pasaules mediji. Nesen skaļi izskanēja bijušā Ziemeļīrijas policijas šefa, sabiedriskās kārtības eksperta viedoklis, ka nav pamata apgalvojumiem par katalāņu vardarbību pret Spānijas policistiem 1. oktobra referenduma laikā. Sakarā ar Katalonijas politiķu – politieslodzīto tiesu vācu „Deutsche Welle” pārraidīja interesantu interviju ar Spānijas ārlietu ministru. Reti gadās redzēt, kā augsta ranga politiķis bezcerīgi mēģina izgrozīties un pierādīt, ka tiesa pret katalāņu politieslodzītajiem būšot taisnīga. Viņam tas neizdevās, par ko viņš pats bija ļoti sašutis un pārmeta žurnālistam, ka tas neesot uzdevis pareizos un ministram patīkamos jautājumus. Uz ko intervētājs atbildēja: „Es neesmu šeit, lai uzdotu Jums jautājumus, kurus Jūs vēlētos, ministra kungs.”
Visur Katalonijā un arī citās valstīs pie Spānijas vēstniecībām cilvēki piestiprina dzeltenas lentītes, lai izteiktu savu solidaritāti ar katalāņu politieslodzītajiem. Svarīgi būtu, lai tiesas procesam sekotu starptautiskie novērotāji, ko Spānija gan negrib. Šeit ir iespējams atbalstīt šo novērotāju darbu ar ziedojumiem.
Mediji visā pasaulē arī brīdina, ka Spānijā preses brīvība ir nopietni apdraudēta. Skaļi izskanēja gadījums ar basku žurnālisti, kuru Šveice gribēja pēc Spānijas tiesas pieprasījuma izdot Spānijai, kaut gan bija pierādīts, ka žurnālistes atzīšanās nodarījumos bija izspiesta ar brutālām spīdzināšanām un izvarošanu. Arī par šo gadījumu ziņoja Amnesty International šajā dokumentā, sākot no 68. lappuses. ANO speciālais sūtnis spīdzināšanas jautājumos Nils Melcers (Nils Melzer) pat brīdināja Šveici nepārkāpt vienošanos par spīdzināšanas aizliegšanu un nepildīt Spānijas prasību.
Interneta meklētājos var atrast daudzus nopietnos medijos publicētus materiālus par šo tēmu. Vēl šodien sabiedriskajiem medijiem Katalonijā ir aizliegumi lietot noteiktas frāzes (piemēram, „trimda” vai „politiskie ieslodzītie”) vai ziņot par atsevišķiem notikumiem. Arī uz Spānijas centrālajiem medijiem tiek izdarīts nopietns spiediens izmainīt ziņas un raidījumus valdībai pieņemamā veidā. Tas viss ir tālu no mūsdienīgas izpratnes par preses brīvību un drīzāk sasaucās ar Krievijā notiekošo. Pat Amnesty International ziņo par brīvības ierobežojumiem Spānijā attiecībā uz žurnālistiem un māksliniekiem. Neticami, bet 2017. un 2018. gadā Spānijā tika apcietināts vairāk mūziķu nekā Ķīnā, Turcijā vai Irānā. Slavenas personības, kuras izturas necienīgi pret Dievu, nonāk tiesas priekšā. Cietumsodus saņem demonstranti, kuri ir sadedzinājuši karaļa attēlu. Jāpiezīmē gan, ka atšķirībā no irāņiem vai krieviem, spāņiem ir iespēja sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), ko viņi arī dara. ECT parasti šos Spānijas nedemokrātiskos spriedumus atceļ. Vai mēs varam uzskatīt Spāniju par īsti demokrātisku valsti? Šo jautājumu atstāšu lasītāja spriedumam…
No vienošanās par autonomiju līdz prasībām pēc pilnīgas neatkarības
Kā jau minēju iepriekšējā rakstā, pēc ģenerāļa F. Franko nāves Spānijā atjaunojās kāda nebūt, bet tomēr demokrātija. Katalonija atguva autonomijas tiesības. Ja arī varbūt kādās katalāņu aprindās saglabājās vēlēšanās pēc pilnīgas neatkarības, tad tomēr vairums katalāņu bija pieņēmuši autonomiju. Vēl 2006. gadā gandrīz 74 % katalāņu vēlētāju atbalstīja jauno autonomijas statusu, par kuru bija vienojušās Madride un Barselona. Tomēr vēlākais Spānijas premjerministrs Marjano Rahojs un viņa (no frankoņiem cēlusies partija) PP 2010. gadā panāca šī statusa atcelšanu. Kopš tā laika neatkarības atbalstītāju skaits Katalonijā aug neapturami. Spānijas centrālā valdība savu varu Katalonijā šobrīd spēj noturēt vairs tikai ar policejiskām metodēm. (Starp citu, uz Spānijas policistu uniformām ir fašistiski simboli.) Ja politiskos jautājumus spēj atrisināt tikai policija, tas nozīmē, ka valstī kaut kas nav kārtībā.
Kāpēc katalāņi nevēlas turpināt dzīvot vienotas Spānijas sastāvā? Lai sameklētu atbildes uz šo jautājumu, devos ceļojumā uz Kataloniju un iepazinu brīnišķīgu zemi un jaukus cilvēkus, kuri dalījās ar savu pieredzi un piedzīvoto. Mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja viņu atsaucība un pateicība par ieinteresētību viņu liktenī. Katalonijā mani nepameta Déjà-vu sajūta – manas izjūtas tālajos pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad mēs meklējām iespēju atbrīvoties no varas, kura bija atņēmusi mūsu brīvību, mūsu zemi un palēnām centās „atbrīvot” mūs arī no mūsu valodas un kultūras. Arī es toreiz biju priecīga par katru rietumnieku, kurš izrādīja vēlēšanos iedziļināties Latvijas un latviešu liktenī.
Kāpēc jūs vēlaties būt neatkarīgi? Kas ir galvenais iemesls šai vēlmei? Šos divus jautājumus es bieži uzdevu katalāņiem, arī Merkado (Mercado) ģimenei, kura uzlūdza mani nosvinēt katalāņu nacionālos svētkus Diada kopā ar viņiem. Ap pusdienlaiku visa ģimene sapulcējās Lilianas mājās pie klāta galda ar katalāņu tradicionālajiem ēdieniem. Īpaša ir galda kreisajā pusē redzamā dzelteni strīpainā „Svētā Jura maize” (Pa de Sant Jordi), kura ieturēta Katalonijas karoga krāsās. (Par karoga izcelsmi – ar četriem asinīs iemērktiem pirkstiem nobraucot pāri dzeltenai pamatnei – stāstīju pašā pirmajā Katalonijas sērijas rakstā.) Šo maizi ar Sobrasada desu katalāņi gatavo speciāli uz Diada svinēšanu. Žests ar 4 izstieptiem pirkstiem simbolizē katalāņu karogu. Spilgti oranžie krekliņi ir speciāli uztaisīti 2018. gada Diadai. Katru gadu ANC (Katalonijas nacionālā asambleja) pasūta speciālos Diada krekliņus citā krāsā. Krekliņi tiek pārdoti, tā savācot naudu demonstrāciju un citu katalāņu aktivitāšu finansējumam.
Attēlā no kreisās stāv Lilianas tēvs Rafaels Merkado (Rafael Mercado), brālis Rafaels Merkado, draugs Toni Bravo, brāļasieva Katlēna Fišere (Katleen Fischer), Liliana Merkado, māsa Ariadna Merkado (Ariadna Mercado) un brālēns no Kolumbijas. Attēlu fotografēja Lilianas māte Ana Izabela Babo (Ana Isabel Babot).
Pirms došanās uz demonstrāciju jautāju Merkado ģimenes locekļiem, kāpēc viņi vēlas, lai Katalonija būtu neatkarīga. Visi kā galveno iemeslu minēja to, ka Spānija pret katalāņiem izturas kā pret zemākas kastas cilvēkiem, viņi netiek cienīti. Spāņi nicīgi attiecas pret katalāņu valodu, ne reizi vien viņi ir dabūjuši dzirdēt no spāņiem, lai viņi runājot „cilvēku valodā”, tas nozīmē runāt spāniski un nevis katalāniski. Gan Ariadna, gan brālis Rafaels, gan Liliana pati uzsvēra, ka īpaši kopš 2012. gada situācija paliekot aizvien sliktāka. „Visus mūsu lēmumus Spānija atceļ”, teica Ariadna. Katalāņi neciena vēršu cīņas, viņiem tā šķiet nežēlīga apiešanās ar dzīvniekiem, tādēļ Katalonijas parlaments 2010. gadā aizliedza vēršu cīņas savā reģionā. Katalāņiem nekad nav bijušas raksturīgas vēršu cīņas, viņu tradīcija ir kasteļi (castells) – cilvēku piramīdas.
Tomēr 2016. gadā Spānijas konstitucionālā tiesa vēršu cīņu aizliegumu atcēla. Tas izsauca sašutumu ne vien katalāņos, bet arī spāņu un citu valstu dzīvnieku aizsardzības aktīvistu vidū. Arī starptautiskie mediji bija neizpratnē par šo tiesas spriedumu.
Katalonija bija arī ieviesusi vides nodokli sakarā ar kodolenerģijas riskiem, kā arī daudzus citus lēmumus par sociāliem un vides jautājumiem. Tos visus lēmumus Spānija lika atcelt un pieprasīja samaksāt naudu atpakaļ budžetā. Katalāņi jūtās apieti un ierobežoti savā autonomijā un iespējās brīvi noteikt savu dzīvi.
Lilianas māte Ana Izabela teica, ka viņa vēlas izkarot neatkarību, lai vismaz viņas mazbērni var dzīvot brīvi un būt noteicēji par savu dzīvi un savu naudu. Viņa atzīmēja, ka nauda, kuru Katalonijai ir jāiemaksā izlīdzināšanas fondā tā vai tā nenonāk nabadzīgajos reģionos, kā, piemēram, Andalūzijā, bet iztek „tumšos kanālos”. Atcerēsimies, ka Spānijā korupcijas skandāli valdošo aprindu vidū ir samērā bieži.
Interesants bija Lilianas tēva Rafaela viedoklis. Viņš atzīmēja, ka pats nejūtas kā katalānis, jo ir dzimis Puertoriko, bet arī vēlētos, lai Katalonija kļūtu neatkarīga. Viņš domā, ka paši katalāņi daudz labāk pārvaldītu savu valsti, ka līdzekļi tiktu saprātīgāk izlietoti un cilvēki dzīvotu labāk. Šobrīd daudz naudas ir jāatdod centrālajai valdībai, kura dod atpakaļ, ko grib. Parasti tā gribot dot maz, tāpēc infrastruktūrā Katalonijā tiek investēts ļoti maz.
Pēc sarunas ar Lilianas ģimeni secināju, ka neatkarības vēlmes pamatā ir gan emocionālie, gan ekonomiskie aspekti. Te atkal man bija jādomā par mūsu Atmodu. Arī mēs raizējāmies par savu valodu, kultūru, tautas izdzīvošanu un bēdīgo ekonomisko stāvokli. Mēs atcerējāmies, ka mums bija sava valsts un mēs gribējām to atgūt. Arī katalāņiem bija savs valstiskums, aizmirsuši viņi to nav, lai gan ir pagājuši jau 300 gadi.
Kad biju jau uzrakstījusi šo rakstu sēriju par katalāņu vēsturi, mani pārsteidza un arī apbēdināja manu katalāņu draugu secinājums, ka es tagad zinot vairāk par viņu vēsturi nekā viņi paši. Liliana atcerējās, ka skolā viņa tikai vienu gadu mācījās katalāņu vēsturi. Tas bija katalāņu valodas stundās, kuras toreiz skaitījās svešvalodas stundas. Ja Padomju Savienība būtu noturējusies 300 gadus, tad droši vien arī mēs vairs daudz neko nezinātu par savu vēsturi un valodu.
Tā runājot par mūsu tik dažādo un tomēr līdzīgo pieredzi, dzīvojot kaimiņos lielvalstij, bijām nonākuši pie Diagonāles ielas, kur kā katru gadu 11. septembrī (dienā, kad 1714. gadā krita Barselona) notika liela demonstrācija. Visapkārt ņirbēja neonoranžie Diadas krekliņi un dzeltenā krāsa, kura simbolizē solidaritāti ar katalāņu politieslodzītajiem. Par savu politiķu un sabiedrisko aktīvistu apcietināšanu, kuri ar miermīlīgiem līdzekļiem pildīja savu vēlētāju gribu, katalāņi ir sašutuši līdz sirds dziļumam – dzelteno krāsu nēsā visi, gan bērni, gan sirmgalvji, gan pat dažs labs suņuks. Starp citu, viņi ar lielu cieņu attiecas pret ārzemniekiem, kuri cenšas izprast viņu situāciju. Nēsājot dzelteno solidaritātes lentīti, sirsnīga attieksme no vietējiem ir garantēta, kā arī sirsnīgs „Paldies par sapratni un atbalstu!”.
Katru gadu Diadas demonstrācijas kulminācija ir tieši pulksten 17 un 14 minūtēs. Tad demonstrāciju no viena gala līdz otram pāršalc daudzbalsīgs „vilnis”, rokām ceļoties un nolaižoties. Šeit video var vēlreiz pārliecināties par apbrīnojamo katalāņu disciplīnu. Tas nav joks – demonstrācijā piedalījās vairāk nekā miljons cilvēku (tādēļ arī cilvēki stāv uz vietas, jo nav iespējams tādai ļaužu masai vēl uz kaut kurieni iet) un visa garā līnija pacietīgi gaida savu kārtu ar saucieniem pacelt un nolaist rokas.
Kā jau minēju, atbalsts Katalonijas neatkarībai strauji pieauga pēc tam, kad Spānijas konstitucionālā tiesa atcēla Katalonijas autonomijas vienošanos, kuru jau bija apstiprinājuši parlamenti Madridē un Barselonā, kā arī parakstījis karalis. Katalonijas parlamenta vēlēšanās uzvaru guva politiskie spēki, kuri bija par neatkarību. Lai noskaidrotu, cik daudz katalāņu vēlas neatkarīgas valsts izveidošanu, reģiona valdība pēc vēlētāju pieprasījuma nolēma rīkot referendumu, par kuru stāstīju pagājušajā rakstā. Vienā no referenduma iecirkņiem strādāja Lilianas draudzene Ana Garsia (Ana Garcia).
Viņas iecirknis palika neskarts no spāņu policijas vardarbības, tomēr Ana atceras tās dienas bailes gan par to, ka arī viņas iecirknī varētu ielauzties apbruņotie policisti, gan par cilvēkiem uz ielas un citos iecirkņos, kuri varētu tikt ievainoti vai pat nogalināti. Neviens jau nezināja, kādi tieši būs spāņu policijas rīcība. Referenduma rīkotāji bija cieši piekodinājuši katalāņiem nepaļauties iespējamām provokācijām, saglabāt mieru un nedot iespēju centrālajai varai izvirzīt apsūdzības pret referenduma organizētājiem par agresīvu rīcību vai pat masu nekārtībām. Kaut gan katalāņi rūpīgi ievēroja šos noteikumus, Spānijas varas iestādes apcietināja katalāņu vadītājus pēc safabricētām apsūdzībām un šie cilvēki joprojām atrodas apcietinājumā.
Ana un Liliana stāsta, ka šobrīd katalāņi ir vīlušies un sašutuši, ka, lai gan viņi savaldījās un nepretojoties ļāvās spāņu policijas agresijai, sitieniem, rezultātā tomēr viņu politiķiem nācās vai nu emigrēt, vai nonākt cietumā. Šobrīd notiekošo tiesas procesu gan Ana, gan Liliana, gan daudzi citi katalāņi uzskata par farsu – Madridē, piemēram, tiesa neatļauj nepatiesas liecības atspēkot ar video. „Mega skandāls”, saka Liliana un piebilst, ka policisti melo tiesas priekšā, bet tiesnesis Marcena neļauj parādīt pierādījumus melīgo liecību atspēkošanai. „Pacifisti ir cietumā, jau vairāk nekā gadu pilnīgi ne par ko. Īsti labie politiķi visi ir vai nu cietumā vai trimdā. Tie, kuri ir palikuši, nedara to, uz ko mēs viņus ievēlējām. Mēs esam vīlušies”, secina Liliana. Arī starptautiskajos medijos ir daudz kritikas par šo tiesas procesu. Ana teica, ka cerības uz taisnīgu spriedumu ir ļoti mazas, katalāņi ir pārliecināti, ka Spānijas tiesas spriedumu, kā tas jau neskaitāmas reizes ir noticis, vēlāk Eiropas tiesa atcels. Tomēr līdz tam vēl garš ceļš un ilgi gadi, kurus katalāņu politiķiem iespējams nāksies pavadīt Spānijas cietumos.
Kopš referenduma Katalonijā regulāri notiek demonstrācijas, kurās katalāņi pieprasa neatkarību un brīvību politieslodzītajiem. Liliana stāsta, ka ir cilvēki, kuri ir zaudējuši cerības uz neatkarību, bet daudzi tomēr vēl cer, saprotot, ka neatkarību neizdosies sasniegt ātri, bet kaut kad nākotnē viņi varēs dzīvot savā valstī un nebaidīties no policijas represijām. Aizkustinoši bija skatīties Anas video, kurā redzams kā katalāņi godina savus ugunsdzēsējus, kuri referenduma laikā daudzviet veidoja dzīvo ķēdi starp spāņu policiju un Katalonijas civiliedzīvotājiem, pasargājot cilvēkus no uzbrukumiem (Video: Ana Garcia).
Šobrīd notiekošais gan virzās uz aizvien lielāku sabiedrības polarizēšanos. Nākamajās vēlēšanās, kā uzskata Ana, neviens vairs nebalsos par partijām, kuras nebūs paudušas skaidru nostāju neatkarības jautājumā. Ir grūti pateikt, cik ilgi šāds stāvoklis var turpināties. Skaidrs ir tikai viens – Madridei jau no paša sākuma vajadzēja likt akcentu uz sarunām ar katalāņiem un nevis uz policijas un likuma varu. Tagad likmes ir saceltas ļoti augstas. Ar nejēdzīgo tiesas prāvu pret katalāņu politiķiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, Madride turpina mest čipus galdā, neņemot vērā to, ka spāņu rokās trumpju vairs nav. Ja arī viņi ar safabricētām apsūdzībām notiesās šos katalāņus, tad Eiropas tiesas šos spriedumus kārtējo reizi atcels, kā tas jau ir noticis vairākas reizes pirms tam.
„Nemākulīgo politiķu laikmets” – tā jau pirms diviem gadiem rakstīju par M. Rahoja rīcību. Jā, viņš izpatika saviem vēlētājiem, apmierināja tās sabiedrības daļas vēlmes, kura uzskata, ka tos „Catlazis” (tā un citādi spāņi mēdz apsaukāt katalāņus) ar viņu „suņu valodu” (katalāņi stāsta, ka šobrīd, piemēram, VID esot aizliegts atbildēt uz jautājumiem katalāņu valodā) vajag „piežmiegt, lai neceļas”, kā aptracis spēlētājs metot aizvien vairāk čipus galdā un palielinot likmes pāri jebkādai saprātīgai robežai. Kā rakstīja mūsu Atis Pabriks, tad „Politiķu (ieskaitot daudzu ES politiķu) nesamērīgā rīcība Katalonijas jautājumā novedīs pie neatkarības vai asinīm, vai pie abiem vienlaicīgi.”
M. Rahoja partijai atbalsts palielinājās, viņš pat bija spējīgs sastādīt mazākuma valdību. Tāpat kā Deivids Kamerūns ar Brexita referendumu izsita īslaicīgu labumu savai partijai. Bet par kādu cenu? Lielbritānija ir nonākusi haotiskā situācijā un tādā veģetē jau trīs gadus, ciešot ekonomiskus zaudējumus. Turklāt saimnieciski cieš arī daudzas Eiropas Savienības valstis. Pagaidām vinnētājus ir grūti ieraudzīt. Tas pats notiek Spānijā. Katalonijas politiķi ir ļoti gudri izmantojuši Madrides atklāti kretīnisko rīcību. Arī katalāņu vidū riebums pret Spāniju ir palielinājies, nebrīnītos, ja šobrīd „kaut pastalās, bet brīvi” vēlētos būt pārliecinošais vairākums kataloniešu.
Spānijas valdība var desmit reizes atcelt neatkarības deklarāciju un atlaist Katalonijas parlamentu, bet katalāņi vienpadsmito reizi ievēlēs savu parlamentu un pasludinās neatkarību atkal. Saturēt valsti kopā ar policijas stekiem 21. gadsimtā neizdosies. Daudzi katalāņi ir nolēmuši cīnīties līdz galam un sasniegt neatkarību. Es nezinu, ar ko tas beigsies, es arī nezinu, vai katalāņiem ir jādzīvo neatkarīgā Katalonijā vai autonomijā Spānijas sastāvā sastāvā – neatkarība, vismaz sākuma stadijā, būs dārgs prieks. Ilgtermiņā iespējams, ka katalāņi būs vinnējuši, īpaši tad, ja tas palīdzēs viņiem saglabāt savu valodu un kultūru, kuras tagad atkal tiek apdraudētas no Spānijas centrālās valdības puses. Kā tieši katalāņiem būtu jārīkojas un kas viņiem nāktu par labu, to es nezinu.
Es tikai skaidri zinu vienu – cilvēkiem un tautām ir jābūt iespējai izteikt savu gribu pie balsošanas urnām, nebaidoties no policijas vardarbības un apcietināšanas un viņiem ir jābūt tiesībām lemt par savu likteni. Mūsu visu pienākums ir rūpēties, lai cilvēku un tautu tiesības (arī tiesības uz pašnoteikšanos) tiktu respektētas. Ja arī to šobrīd nav iespējams sasniegt visā pasaulē, tad Eiropas Savienības teritorijā tās pilsoņiem ir jābūt aizsargātiem no valsts aparāta represijām. Mēs nedrīkstam turpināt skaļi klusēt par mūsu savienības teritorijā notiekošo, ja mēs vēlamies visi saglabāt savas demokrātiskās brīvu cilvēku tiesības uz brīvībām. Katalonija nav tālu – tās pilsoņi ir tādi paši Eiropas Savienības iedzīvotāji kā mēs.
Foto: Liliana Mercado
PUIGDEMONT RISES: Spain’s Supreme Court ruled exiled former Catalan leaders should be able to run in the European election, but left the final decision to a lower court. Ex-Catalan regional President Carles Puigdemont and two others had appealed a decision by the central election commission to exclude them from participating in the election because they do not reside in Spain. More details from Emma Anderson.