Pagājušo nedēļu aplūkojām vienu no ekonomiski veiksmīgākajiem laika posmiem Katalonijas vēsturē. Katalāņi pārvaldīja Vidusjūras baseinu, tās teritorija stiepās līdz pat Sicīlijai un Ziemeļāfrikai, viņi atkaroja no mauriem gan Baleāru salas, gan Valensijas karalisti. ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/02/11/katalonijas-krizes-konteksts-3/))
Šajā laikā Katalonijā bija ne vien ekonomiski, bet arī politiski attīstīta valsts – tās pārvaldes forma bija aizsteigusies priekšā savam laikam. Kataloniešu tirgotāji (pilsoniskais slānis, buržuāzija) šajā laikā nostiprinājās, iegūstot aizvien vairāk ekonomisko neatkarību. Tas ļāva viņiem, neskatoties uz feodālo valsts uzbūvi, izkarot sev zināmas brīvības. Arī amatnieki ieguva sava veida brīvības. Katalonijas lielās pilsētās izveidojās pilsoniskas pārvaldes struktūras. Tās balstījās uz tiesiskiem pamatiem, un pilsētas rāti ievēlēja pilsoņi un tauta kopā. Barselonā tāda pārvalde izveidojās jau 13. gs. vidū ar slaveno „Consell de Cent”. Dažus gadus vēlāk katalāņi izveidoja Jūras padomi, kura uz barseloniešu likumu pamata izstrādāja pirmo jūras likumu krājumu Eiropā. Šī padome „Consolat de Mar” darbojas Barselonā vēl šodien, lai arī tās darbība un mērķi šodien ir pavisam savādāki nekā viduslaikos. ((http://www.consolatdemar.org/ENG/presentacion.htm))
Tieša šajā laikā var redzēt, cik ļoti Katalonijā attīstījusies tiesiskā un pārvaldes sistēma atšķīrās no tās, kura bija izveidota Kastīlijā. Katalonijas-Aragonas karalistē nevaldīja absolūtā monarhija, karaļa varu ierobežoja dažādas institūcijas, kuras noteica līdznoteikšanas tiesības pilsoņiem. Te var runāt par demokrātijas iedīgļiem laikā, kad daudzās Eiropas valstīs noteicošā bija varas vertikāle ar absolūto varu karaļa rokās, zem kura bija aristokrāti un baznīca.
Ģeneralitātes izveidošana
Jau 11. gs. Katalonijas pārvaldes jautājumu izlemšanā piedalījās arī lauku īpašnieki, bet 13. gs. izveidotā „Cort General” uzņēmās iesākumā tikai tiesāšanas funkciju, bet vēlāk tā pārtapa arī par likumdošanas institūciju.
1359. gadā katalāņi izveidoja Ģeneralitāti. Tā bija patstāvīga, deputātu veidota valdība, kurai nākamajos gadsimtos bija nozīmīga vara valstī. Viduslaikos būvētās Ģeneralitātes ēkā šodien rezidē Katalonijas prezidents. Ģeneralitāte blakus saimnieciskajiem jautājumiem uzņēmās arī aizsardzības jautājumu risināšanu. Ar to vēl Ģeneralitātes attīstība nebeidzās – vēlāk tā kontrolēja arī konstitūcijas ievērošanu un to, lai karalis ievērotu Katalonijas likumus. Pirms apvienošanās ar Kastīliju Katalonijā pastāvēja pat iespēja atcelt karali no amata, ja tas pārkāpa vienošanās ar pārējām sabiedrības šķirām. Svarīgus jautājumus Katalonijas karalis izlemt vienpersoniski nevarēja, viņam bija jāsasauc parlaments, kurā bija pārstāvēti dižciltīgie, baznīcas klērus un pilsētas birģeri (ar pašpārvaldes tiesībām brīvo pilsētu iedzīvotāji). Ja karalis vēlējās, piemēram, doties karagājienā, lai iekarotu jaunas teritorijas, viņam bija jāvienojas ar šo „parlamentu” par karavīru un materiālu piešķiršanu, jo karaļa rīcībā tādi līdzekļi nebija.
Arī karaļa izdotie likumi stājās spēkā tikai tad, kad šis „parlaments” tos apstiprināja. Piezīmēšu, ka apmeklējot Barselonu noteikti vajag iepazīties ar Katalonijas vēstures muzeju. Tajā uzskatāmi ir atainots arī šis vēstures posms, kurš ļauj izprast katalāņu demokrātisko domāšanas veidu un tradīcijas. Tad var labāk saprast, kas vēl šodien atšķir kataloniešu domāšanu no kastīliešu domāšanas veida, kurš veidojies absolūtās karaļa varas, varas vertikāles ietekmē.
Demokrātisko institūciju nozīme Katalonijas liktenī
Visu laiku līdz pat 1714. gadam jau pieminētās institūcijas bija katalāņu patstāvības simbols un garants, lai arī pēc Barselonas grāfu dinastijas izmiršanas 1410. gadā katalāņiem grūtāk bija noturēt savas pierastās parlamentārās tradīcijas. Jau 16. un 17. gs. Ģeneralitātei bija aizvien biežāk jāpastāv uz savām demokrātiskajām tiesībām, kuras Kastīlija centās ierobežot. Tomēr katalāņiem izdevās nosargāt savu neatkarību līdz pat 18. gs., pateicoties tieši tam apstāklim, ka Katalonijā bija sava veida varas dalīšana – likumdošanas kompetences bija izdalītas uz vairākiem līmeņiem un karalim nebija iespēju vienpersoniski lemt par katalāņu dzīvi un darbību.
Ģeneralitāte kā institūcija tika likvidēta 1714. gadā, kad Katalonija zaudēja neatkarību karā par Spānijas mantojumu. Katalāņi atjaunoja tās darbību uz īsu brīdi laikā no 1931. līdz 1939. gadā, kad Spānijas pilsoņu karā uzvarēja frankoņi. Līdz pat 1977. gadam Ģeneralitāte darbojās trimdā. Tās darbība Katalonijā tika atjaunota tikai pēc tam, kad ģenerālis Franko zaudēja varu un Spānijā tika atjaunota demokrātija un Katalonijas ieguva autonomijas tiesības. Pirmās parlamenta vēlēšanas notika 1980. gadā. Tagad vēsturiskajā Ģeneralitātes ēkā rezidē Katalonijas prezidents. Šobrīd šo amatu ieņem Kims Torra.
Lai labāk izprastu Katalonijas notikumus tajā laika posmā, kurš beidzās ar Katalonijas pakļaušanu Spānijas kronim, ir jāiepazīstas tuvāk ar notikumiem ap kataloniešu dinastijas zaudēšanu. Par to sarunu turpināsim nākamajā rakstā. ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/03/04/katalonijas-krizes-konteksts-dinastijas-zaudesana/))
Fotogrāfija "Katalāņu demonstrācija pie Ģeneralitātes ēkas Barselonā" | Ana Garcia