Karakudai pienākusi otrā dzimšanas diena! Piedāvājam sarunu ar vienu no studentu jaunrades žurnāla dibinātājiem, mākslinieku Egilu Griķi.
Divi gadi ir pietiekami ilgs laiks jaunam izdevumam. Kā vērtē to, kas šajos divos gados padarīts?
E.G.: Padarīts tiešām daudz! Pāri par 33 tūkstošiem skatījumu vien rāda, ka Karakudu pazīst daudzi!
Līdz šim esi diezgan daudz strādājis ar žurnālu un grāmatu maketiem. Pastāsti, lūdzu, par savu pieredzi šajā jomā
E.G.: Pieredze ir krietna. Pirmais žurnāls, kura veidošanā es piedalījos, bija “Liesma”. Manā ziņā bija veidot interesantus un domu rosinošus virsrakstus rakstiem. Tātad sākums būtu 70. gadu beigās. Izdevniecība “Zinātne” man uzticēja veidot grāmatu sēriju “Zaļais stars” un “Zinātne šodien” noformējumu 80. gadu beigās.
Tad sāku maketēt pie datora ekrāna. Nāca Latvijā populārie žurnāli Mūsmājas”, “Rausis”, “Viesis”, “Auto Moto Žurnāls” izdevniecībā “Dadzis” 90. gadu beigās.
Darbs pie H. Morisones grāmatas “Embracing Emily” nebija viegls, bet rezultāts priecēja gan autori, gan arī grāmatas maketa veidotājus. Liels paldies te jāsaka māksliniekam Ernestam Muceniekam.
Kā pēdējo gribētu pieminēt Sandras Veinbergas grāmatu “Komunikācija. Teorija un Prakse”.
Ar ko strādāt ir patīkamāk – ar grāmatas vai žurnāla radīšanu?
E.G: Ar grāmatu ir vieglāk strādāt, jo parasti maketētājs saņem jau gatavu, pabeigtu manuskriptu. Laika pietiek, lai izjustu grāmatas saturu un iedomātos sevi kā lasītāju. Turpretī ar žurnāliem ir interesantāk, bet grūtāk, jo raksti un fotogrāfijas, un ilustrācijas parasti tiek iesniegtas pēdējā brīdī.
Tu jau ilgstoši pastāvīgi dzīvo Skotijā. Vai dzīvesvietas impulsi ietekmē darbu ar Karakudu? Mākslas uzskatus vispār?
E.G.: Hmm… Dzīve te, Skotijā, mazpilsētā ir daudz mierīgāka. Pietiek laika pamanīt pārmaiņas dabā, var nesteidzīgi vērot cilvēkus. Rīgā vai citā lielpilsētā parasti tam laika neatliek. Steiga un pūlis nomāc putnu dziesmas, puķu un zāles smaržu.
Mākslas izstādes Edinburgā vai Londonā apmeklēju ne pārāk bieži. Interesanti ir skatīt gan skotu, gan arī viesmākslinieku sniegumu. Tas ir atšķirīgs no Latvijā redzētā. Tate Modern galerija vienmēr piedāvā izcilu mākslinieku ekspozīcijas
Tu daudz seko latviešu un arī ārzemju žurnāliem. Pastāsti par galvenajām tendencēm. Kas tagad skaitās moderns žurnālu noformējumā?
E.G.: Moderns tagad ir labi aizmirstais vecais, klasiskais stils. Galvenā vērība pievērsta lasīšanas vieglumam, atmesti malā visādi speciālie efekti. Tekstu nedrukā uz krāsaina fona vai fotogrāfijām. Tumši burti uz balta vai gaiša fona, daudz vietas atvēlēts atslodzei – baltajiem laukumiem.
Kurš ir tavuprāt labākais on-line žurnāls patlaban?
E.G.: Es ieteiktu pašķirstīt EUROZINE. Šajā portālā var palasīt žurnālus no visām Eiropas malām. Latviju pārstāv “Rīgas Laiks”.
Labākais? Nosaukšu vairākus (sarindotus alfabētiski), jo vienu būtu pārāk grūti izvēlēties…
Ko Tu pats lasi? Kāda bija Tava pēdējā labākā, izlasītā grāmata?
E.G.: Vispirms es gribētu Jums pastāstīt, ko par lasīšanu saka rakstnieks Nīls Geimens (Neil Gaiman): …ko dara daiļliteratūra – tā rada empātiju. Kad jūs skatāties kādu TV raidījumu vai filmu, jūs skatāties uz lietām, kas notiek ar citiem cilvēkiem. Savukārt daiļliteratūrā tikai jūs pats, jūs vienīgais, izmantojot savu iztēli, radāt pasauli, piepildāt to ar iedzīvotājiem un raugāties uz to visu, kā vērotājs no malas. Jūs sākat sajust lietas, apciemot citas vietas un pasaules, par kurām citādi nezinātu. Turklāt jūs uzzināt, ka ārējā pasaule arī esat jūs. Jūs kļūstat par kādu citu būtni, un kad atgriežaties savā pasaulē, tad kaut kas jūsos jau ir nedaudz mainījies.
Empātija – tas ir instruments, kas pulcina kopā ļaudis un neļauj tiem uzvesties kā patmīlīgiem vienpatņiem.
Nīla Geimena grāmata noteikti būs nākošā lasāmo grāmatu plauktiņā.
Kā pēdējo izlasīju e-grāmatu – Reina Rauda romānu “Perfektā teikuma nāve”, kas vēstī par Atmodas laiku Igaunijā, atklājot arī tā neglīto, oderes pusi. Ko tolaik varēja darīt VDK, kā piespiesti vai labprātīgi radās nodevēji starp pašiem t.s. brīvības cīnītājiem, kā laikmets ietekmēja ļaužu rīcību, atbildības sajūtu, izvēļu iespējamību un neiespējamību.
Romānam ir vairākas sižeta līnijas, ir mīlas stāsts, ir spriedze, ir iespēja nemitīgi konfrontēt sevi ar domu: kā būtu rīkojies es.
Kurš no Karakudas autoriem Tev šķiet ievērības cienīgs? Kāpēc?
E.G.: Eleonora Beatrise Stabiņa ar īsfilmām “Latvju sargājošās un spēka zīmes” un “Skaista mana tēvu zeme”, Ilze Kuzmina ar stāstiem “Par mīlestību” un “Ļoti gribas iedzert” un visi drosmīgie autori, kuri piedalījās latviešu haiku konkursā.
Plūstot pa straumi sociālajā aplī apreibt ir viegli (Aleksandra Reisnere)
Kā Tu vērtē pāriešanu no lasīšanas uz papīra pie lasīšanas ekrānā?
E.G.: To vērtēt ir grūti, jo nevar lietot “balts” – “melns” vai “labi” – “slikti” kategorijas. Nopietnu rakstu vai grāmatu lasīt viedtālrunī manuprāt ir grūti. Vecākiem un ārstiem ir nopietni iebildumi pret skatīšanos datora ekrānā stundām ilgi.
Es pats noteikti izvēlētos drukātu grāmatu, ko tik tīkami paturēt rokā, atšķirt un iegrimt tajā. N. Geimens uzsver: “Neatraujiet bērnus no lasīšanas tikai tāpēc, ka jums šķiet – bērni lasa nepareizās grāmatas. Ja kaut kāda literatūra nepatīk jums, tas nenozīmē, ka tā nedrīkst patikt citiem. Ne jau visiem ir vienādas gaumes.
Laba alternatīva grāmatu lasīšanai ir Kindle platforma, taču Kindle diemžēl vēl neatbalsta latviešu valodu. Tomēr daudzi no mums, tiesa vilcinoties, ir iekāpuši globālajā e-grāmatu vilcienā.
Karakudu mūsu lasītāji lasa gan uz datora ekrāna, gan arī viedtālrunī. Statistika par to ir redzama zemāk.
Kā mainās mākslinieka darbs strādājot tikai ekrānā?
E.G.: Ja pamati ir likti pirms-datoru laikā, tad izmaiņas ir reizē dramatiskas un tajā pat laikā iepriecinošas. Dažiem māksliniekiem nav viegli iemācīties “paskaidrot” datoram savu ieceri, “izstāstīt” vēlmes. Bez angļu valodas zināšanām ir pagrūti sazināties ar savu datoru vai iPad planšeti.
Uz ekrāna viss radītais parasti izskatās koši un skaisti. Jābūt iztēlei un pieredzei, lai iedomātos nākamo grāmatu nodrukātu, iepakojumu – veikala plauktā vai uz virtuves galda.
Kāpēc Latvijā tik maz lasa e-grāmatas? Tās ir patiešām labas…
E.G.: Mūsu lasītāji diemžēl nezin, ka daudzas grāmatas var iegādāties arī e-grāmatas formātā. Izdevniecības Zvaigzne ABC piedāvājums ir jau mērāms tūkstošos. Vietnē Las.am ikviens interesents var aplūkot e-grāmatas, ko piedāvā tādi izdevēji kā Jānis Roze, Dienas Grāmata, Mansards, The White Book, tostarp te pieejami arī autorizdevumi. Ja autors vēlas pats izdot savu e-grāmatu nemēģinot apmaldīties lielo izdevniecību līgumu labirintā, tad meklējiet izdevniecību “Sava grāmata”. Šeit grāmatu izdot ir vienkāršāk.
Grāmatas “Embracing Emily” un “Komunikācija. Teorija un Prakse” ir izdotas kā e-grāmatas, kā arī iespiestas tipogrāfijā uz papīra.
Pēdējā laikā Ventspilī tiek diskutēts par iespēju skolās ieviest e-grāmatas. Skolēniem, vecākiem, pedagogiem un speciālistiem par to vienprātības nav… Kaimiņvalstī Igaunijā testa režīmā tiek ieviesti digitālie mācību līdzekļi, bet izvēle – izmantot papīra formātu vai elektroniskās grāmatas – atstāta pašu pedagogu ziņā.
Rīgas Centrālās bibliotēkas lasītājiem, tāpat kā lasītājiem visās citās Latvijas pašvaldību publiskajās bibliotēkās, tiek piedāvāts jauns pakalpojums – “3td e-GRĀMATU bibliotēka”. Ikvienam lasītājam ir iespēja bez maksas 2 nedēļas lasīt latviešu autoru un tulkotos darbus e-grāmatas formātā tiešsaistē mobilajā ierīcē vai datorā.
Eksperti saka: Samazināta PVN likme veicinātu e-grāmatu tirgus izaugsmi Latvijā. Atbilstoši PVN likumam, Latvijā PVN likme drukātajām grāmatām ir 12%. Izdevēji tikmēr cer arī sagaidīt pazemināto PVN likmi elektroniskajiem izdevumiem. Atšķirībā no drukātajiem, tiem šobrīd piemēro pilno PVN likmi – 21%.
Latvijas izdevēji kā pirmo traucēkli min pirātismu. “Jāsaka, ka sabiedrības izglītotības līmenis par to, kas ir autortiesības, kāpēc tās nepieciešamas un ko tās dod, [ir zems]. Un ka tās ir normālas demokrātiskas sabiedrības normāla dzīves sastāvdaļa, nevis kaut kādi mākslīgi radīti ierobežojumi informācijas apritē. Tā sapratne diemžēl sabiedrībā nav tik liela, kā varētu vēlēties,” uzskata apgāda “Jānis Roze” vadītāja Renāte Punka.
Ko novēli Karakudai nākošgad?
E.G.: Novēlu izpeldēt plašākos ūdeņos!
Sākums ir labs. Piemēram, tikai 2019. gadā Karakuda ciemojās daudzviet.
Arī šis 2020. gads iesākts daudzsološi.
Novēlu iedrošināt publicēties viesautorus no citām valstīm, publicēt rakstus arī svešvalodās, biežāk ciemoties latviešu mītnes zemēs.
Paldies par sarunu!
