Tie, kas dzimuši un auguši Latvijā, ne vienu reizi vien būs redzējuši īstenu Latvijas gotiņu tās dabiskajā skaistumā. Tā vien gribas mazo teliņu pabužināt, atgādināt, cik skaistas tam actiņas un mīlīgs purniņš. Taču laiki mainās. Šodien arvien biežāk ne tikai gotiņas, bet pat telēni sastopami kāda citā formātā. Tik savādi, ka pārspīlēti neatpazīstamā paskatā vairs nepateiksi, vai tā ir mūsu latviešu gotiņa vai tomēr nepazīstams, Āfrikas mandrils.
Latviešu gotiņas savā sētiņā vienmēr bij` daiļas visā savā krāšņumā. Kādai tas skaistums tika vairāk, kādai mazāk. Taču kolīdz saimnieks atvēra durvis uz blakus mītošo zoodārzu, situācija uzreiz mainījās. Nolēmu doties vienai no gotiņām līdzi, aplūkot, kas otrpus žogam tik vilinošs.
Pirmo sastopam pandu. Tā man un manai pastaigas biedrei ieskaidroja, ka skats uz dzīvi paveras plašāks, ja ap acīm apvelk milzīgas melnas līnijas. Tad tās darbojas kā galaktikas dimensiju savienotāji. Iepretī mīņājās kamieļi, kas ar savām garajām skropstām, viegli košļādami savu tikko saņemto barību, apstiprina to pašu: „ Mīļā, tev vajag pieaudzēt skropstas. Tavējās ir par īsu. Pie kam, skropstu vietā šobrīd uzlīmē milzīgus, melnus lietussargus, virs tiem ar melnas krāsas sienas krāsojamo rullīti uzvelk pašu Ventas rumbu, “tici man, tas ir simpātiski!”. Tā domā kamieļi. Turpat netālu pāris jaunu mērkaķēnu piesprauž gotiņām pie lūpām pumpi: “Tās tev ir par mazu!” – viņi saka. Pārsprāgšanas brīdī abi zibenīgi norauj pumpja galu no lūpām un aizstumj instrumentu pie lamas, kas viegli pāršļāc ar sarkanu krāsvielu svaigi uzpūstās gotiņas lūpas. Tagad tās var labāk saskatīt. Taču ar šo ir par maz smukumam. Tālāk sastopam arī sliņķus, kas ar saviem ārprātīgi garajiem nagiem nodrošina mums arī svaigi uzliktus, neīstus, asus nadziņus. Padomā tik, cik tie tagad ir krāsaini! Pie kam, katra gotiņa tagad ir atšķirīgāka! Var padiskutēt, apmainīties idejām, uzzināt interesantākos krāsu salikumus!
Pēc tam mūs pie sevis aicina arī zirgs, kurš meistarīgi pieliek garus, taisnus, spilgti krāsotus, mākslīgus matus. Vai nav brīnišķīgi? Izej tik cauri vienam zoodārzam un pat latviešu gotiņu vairs nepazīstam! Kādas pārmaiņas. Dodamies atpakaļ savā žoga aplokā, pie tām parastajām latviešu gotiņām.
Atklājas, ka dabiskais skaistums ir ne-skaistums. Viss, kas iedzimts, ir par mazu, par īsu, par neglītu, “mīļā, Tev vajag mazliet piekoriģēt, nāc es Tevi pataisīšu skaistāku!” – saka daudzas. Lai latviešu gotiņai par to ik dienas atgādinātu, tepat pie žoga tiek piesprausta cēla, koša pāva attēls, kas ar grācijas pilnu skatienu nemitīgi mudina – kļūsti skaistāka – tāda kā es.
Nepārspīlēju. Tā tas arī notiek. Starp citu, šis raksts nav par mūsu gotiņām, bet par cilvēkiem. Tiem pašiem, kas tiecas pēc zvērudārza skaistuma.
Gotiņa par pāvu nekļūs pat ar Photoshop palīdzību.
Par to būtu derīgi padomāt…
Z. Reinholda fotogrāfija “cow with a couple of bulls…” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
