Felklainu salu prezidenta meita Leila Harumi, kas nesen bija sasniegusi pilngadību, gulēja dziļā miegā. Tumsā pie viņas gultas pielavījās četri melnos formastērpos ģērbti vīrieši. Sagrāba viņas rokas un kājas, aizspieda muti un injicēja plecā gaiši zilu šķidrumu. Meitenes ķermenis sākumā sastinga un tad saļima.
Pēc zināma laika Leila pamodās ar milzu galvassāpēm, ieslēgta šaurā, nodrupušā istabā uz matrača, kas oda pēc kūts. Pa istabu mudžēja sūdu mušas. Rokas stiepiena attālumā bija ozolkoka dēļu durvis. Sākumā viņa mēģināja tās atvērt, bet durvis bija aizslēgtas. Mēģināja dauzīja pa tām un sauca palīgā, bet neviens neatsaucās. Sapratusi, ka veltīgi mēģināts, viņa sēdēja savā mazajā cellē un gaidīja kādas ārpasaules dzīvības pazīmes. Pēc vairākām stundām durvis pavērās un pa tām ieslīdēja trauks ar ēdienu un ūdensglāze. Leila ar trīs malkiem izdzēra glāzi un tad paņēma ēdiena trauku. Uz šķīvja bija četri vārīti kartupeļi un blakus tiem neliels, zeltaini apcepts, sulīgs liellopa gaļas gabals. Leila nopūtās, apēda kartupeļus, bet gaļai nepieskārās. Pabeigusi maltīti, viņa aizmiga, cerībā, ka gan jau drīz viņas tēvs – ķeizars un karalis būs norīkojis Felklainu salu izlūkdienestu, lai Leilu atrastu. Taču nākamajā dienā tēva algotņi neieradās. Tā vietā Leilu divas reizes dienā atkal apciemoja vārīto kartupeļu un zeltaini apceptā gaļas gabala porcija. Leila ēda tikai kartupeļus un gaļai nepieskārās. Mazajā istabā meitene nodzīvoja mēnesi (ar iespēju no tās izkļūt tikai kāda noauguša vīrieša pavadībā. Ceļā uz tualeti). Neviens izlūkdienests viņai pakaļ neieradās. Leilas cerības uz glābiņu pamazām izplēnēja. Pēc mēneša mājas saimniekiem apnika Leilu aptekalēt kā princesi un viņai tika pateikts: “Tu mums esi skabarga pakaļā. Vai nu mēs tevi nogalinām, vai nāc strādāt.” Meitene izvēlējās dzīvot, tāpēc devās strādāt.
Nelaimīgā kārtā, vieta, kur saimnieki lika Leilai strādāt bija lopkautuve, kur katru dienu tika uzšķērsti un gabalos sadalīti ap diviem simtiem buļļu. Leilai metās nelabi no domas vien par saviem darba pienākumiem. Viņai lika berzt asiņainās grīdas un mazgāt sienas lopkautuves telpās. Pirmajā dienā meitene strādājot vēma un raudāja. Pēc tam tikai raudāja un pāris reizes noģība, bet lopkautuves darbinieki smējās par vārgulīti Leilu un iecietības šeit nebija. Pēc divām nedēļām darbinieki, redzot, cik slikti meitene mazgā telpas, lika viņai iet apmazgāt lopus pirms kaušanas. To Leila spēja izdarīt daudz labāk, jo būt ar dzīvniekiem viņai patika, lai arī lūza sirds par to, ka viņi tiek vēlāk nogalināti. Leilu mocīja sirdsapziņa par katru lopiņu, ko viņa nomazgāja, lai pēc tam dzirdētu tā nāves kaucienu lopkautuves gaiteņos.
Tad piepeši Leila atskārta, ka, lai arī viņa nevar apturēt lopkautuves darbiniekus un izglābt visus dzīvniekus šajā saimniecībā, viņa var izglābt vismaz dažus no tiem. Tā nu viņa katru dienu pa kautuves sānu durvīm, kuras neviens neuzraudzīja, ļāva aizbēgt vairākiem buļļiem. Viss gāja no rokas, līdz mēneša beigās saimnieki, salīdzinot pasūtījuma apjomus, pamanīja lielu produkcijas iztrūkuma. Viņiem uzreiz bija skaidrs, kurš te ir pie vainas. Viņi sagrāba Leilu, sasēja viņai kājas un rokas un uzāķēja viņu aiz kājām uz lopkautuves gaļas āķa. Tad iedeva miesniekam nazi un teica: “Mal šo draņķi desās. Lai ne smakas no viņas te nebūtu. Mēs tev pietaupīsim vakariņu porciju, kuru dabūsi pēc padarītā darba.” Pēc tam paši aizgāja ēst vakariņas.
Leila bija izmisumā. Viņa kliedza un lūdzās, lai nedara pāri, bet miesnieks tikmēr asināja savu garo gaļas nazi. Kad tas bija uzasināts, viņš pagriezās pret izmisušo meiteni āķa galā un paceltu nazi devās meitenei tuvāk. Leila paskatījās viņam acīs un vēlreiz lūdza, lai viņš viņu apžēlo, bet miesnieks teica, ka viņam jādara, ko viņam liek saimnieki. Tomēr Leila pamanīja, ka vīrietis uz sekundes simtdaļu saminstinājās un tieši tāpēc viņa nelaida garām šo izdevību.
—Lūdzu, lūdzu, nenogalini mani. Es taču tev neko sliktu neesmu izdarījusi, vai ne?
Miesnieks mirkli apdomājis, piekrita, ka tā patiešām ir. Tāpēc Leila turpināja:
—Saimnieki tevi grib padarīt par slepkavu, bet tu taču neesi slepkava! Tu esi tikai miesnieks! Tu vienkārši esi cilvēks, kas dara savu darbu, vai ne?
Miesnieks neiebilda. Tāpēc Leila turpināja:
—Mani jau tagad meklē mana tēva algotņi un viņi agri vai vēlu atklās to, ka esmu nogalināta. Saimnieki tevi iegāzīs. Viņi paši nav gatavi smērēt savas rokas nogalinot mani, bet liek to darīt tev – viņi pie pirmās izdevības, lai tiktu sveikā cauri, nodos tevi kā vainīgo un arī tu tiksi nogalināts. Tu taču gribi dzīvot, vai ne?
Miesnieks domīgi sarauca pieri un pamāja ar galvu. Leila vēlreiz uzrunāja miesnieku:
—Es arī ļoti gribu dzīvot, tāpēc, lūdzu, lūdzu, atbrīvo mani. Lūdzu.
Miesnieks nometa nazi zemē, nocēla meiteni, atsēja viņai rokas un kājas un teica, lai bēg kur acis rāda. Miesnieks samala desās kādu telēnu, bet Leila sākumā bēguļojot pa nakti, bet vēlāk arī dienas laikā devās nezināmā virzienā. Viņa zināja, ka ir palikusi pilnīgi viena šajā pasaulē un tam, ka viņa ir kādu salu arhipelāga prezidenta meita, kurš ļoti iespējams jau sen ir novākts, vairs nebija nekādas vērtības. Leila devās pasaulē un neviens par viņu vairs neko nav dzirdējis. Vismaz pagaidām tā tas ir…
"In the Slaughter House" by nicholasf is licensed under CC BY 2.0.
