Migrējošā stambulēšana

Jau gandrīz 30 gadus esam brīva sabiedrība, kurai pašai ir tiesības noteikt savus mērķus un ceļus, kā pie tiem nonākt. Tāpēc nav jābrīnās, ka ik pa laikam mūsu valsti pāršalc kampaņas par kādām izmaiņām, kuras izraisa viedokļu sadursmes. Tā savulaik visi satraucās par grozījumiem Krimināllikumā, pēc gada par Stambulas konvencijas ratificēšanu. Šobrīd uzmanības centrā ir ANO migrācijas līgums.

Patiesības labad gan jāpiezīmē, ka to, kas patiešām ir uzmanības centrā, nemaz tik droši pateikt nevar. Šādi sabiedrību polarizējoši temati ir brīnišķīgs uzmanību novēršanas pasākums, lai netraucēti sakārtotu kādu ietekmīgām aprindām vajadzīgu projektu. Piemēram, izspēlētu teātri ar acīmredzami nepiemērotu valdības vadītāja kandidatūru, pēc tam klusi un mierīgi notorpedētu mūsu situācijā vislabāko kandidatūru un beigās kā trusi no cilindra izvilktu kādu interesantu personāžu. Teiksim kādu smuku, izskatīgu, bagātu un padomju laikos plaši slavētu (kas toreiz nekā nevarēja notikt bez čekas ziņas) personāžu. Vai vēl kādu mūsu ietekmīgajām aprindām noderīgu cilvēku. Pa to laiku publika būs aizņemta ar „uzbrukuma valstij” atvairīšanu ANO migrācijas deklarācijas izskatā. Ļoti praktiski – i valdība „sakārtota”, i publikai prieciņš, i konservatīvajiem spēkiem, ieskaitot „Saskaņas” un KPV LV pārstāvjus, bijusi iespēja pozicionēties kā tautas glābējiem!

Atgriežoties pie temata par kampaņošanu ir jāuzsver, ka visi šie dokumenti bija un ir pietiekoši sarežģīti, lai vidusmēra iedzīvotājs spētu izprast tā būtību un mērķus. Ja cilvēkiem tie netiek vienkārši un pamatīgi izskaidroti, šie temati pārvēršas par ticības un nevis saprašanas jautājumiem. Arī ANO dokuments ir sašķēlis sabiedrību liberālajā un konservatīvajā daļā. Šajā cīkstiņā pazūd pati jautājuma būtība – vai tas nāks par labu mūsu valstij, to aizstājot ar sacensību par to, kura komanda uzvarēs. Līdz šim uzvarējuši ir konservatīvie un tie spēki, kuru mērķis ir pievilkt Latviju tuvāk Orbana sludinātajai „neliberālajai demokrātijai”, kura nav nekas cits kā tas pats autoritārisms, no kura mums pirms 30 gadiem arī lielām pūlēm izdevās izbēgt.

Virves vilkšana

Jau būsim piemirsuši 2016. gada „marta nemierus“ – traci ap grozījumiem Krimināllikumā. Kā toreiz viļņojās visa sabiedrība! Kādas kaujas tika izcīnītas par „Gebelsa” likumu, kā to apzīmēja daudzi grozījumu pretinieki! Cilvēki bija satraukti, ka viņiem atņemšot pēdējās brīvības un iebilst vairs nedrīkstēšot ne pret ko. Kāds publicists toreiz man privāti rakstīja, pārmetot grozījumu atbalstīšanu, ka tas apdraudot viņu un viņa darbu. Toreiz praktiski viena nācu klajā ar diviem grozījumus atbalstošiem rakstiem((www.delfi.lv/news/versijas/iveta-buike-kapec-latvijai-ir-nepieciesams-mainit-sesus-kriminallikuma-pantus.d?id=47218193)) ((www.delfi.lv/news/versijas/iveta-buike-vel-vienreiz-par-kriminallikuma-grozijumiem.d?id=47271097)). Pamatā mediji bija aizpildīti ar izmaiņas noliedzošiem materiāliem. Tikai vēlāk manam viedoklim pievienojās vēl daži publicisti.

Tagad uz to varam atskatīties ar smaidu, jo grozījumu pretinieku raizes par to, ka cietumi pie mums būs pilni ar žurnālistiem, publicistiem un protestētājiem, tā arī nav piepildījušās. Cilvēki toreiz neizprata likumdevēja mērķi, nesaprata, kas tieši mainīsies un kā tas varētu ietekmēt viņu tiesības iebilst pret Saeimas vai valdības lēmumiem. Tāpēc smalki un detalizēti izanalizēju, kādas tieši izmaiņas tika plānotas un kādas būs to iespējamās sekas. Toreiz valstij nelojāli spēki izmantoja situāciju, kad liela sabiedrības daļa izmaiņas neizprata. Tāpēc kūdīja, ko spēdami pret šīm izmaiņām, izplatot par to dezinformāciju un tīrus melus. Zinot, ka Krimināllikuma grozījumi bija nepieciešami valsts drošības stiprināšanai, varēja nojaust, no kuras puses „vējš pūš”. Šādos gadījumos vienīgās „zāles” ir pēc iespējas vienkāršāk un saprotamāk izskaidrot cilvēkiem to, kas notiek un kāpēc tas ir vajadzīgs. Grozījumi valstij bija nepieciešami. Labi, ka sabiedrība ar laiku to saprata.

Tomēr miers bija neilgs, jo parādījās jauns dienas kārtības punkts – Stambulas konvencija. Šoreiz sabiedrība sadalījās divās karojošās nometnēs – „progresīvie” jeb konvencijas atbalstītāji un „konservatīvie” – tās noliedzēji. Redzot kā šo dokumentu savu mērķu sasniegšanai izmantoja dažādi politiskie spēki, sākot jau ar „Saskaņu”, sapratu, ka šoreiz ir velti analizēt konvenciju pašu. Daudz svarīgāk ir nepieļaut dažādu apšaubāmu personāžu reitingu celšanu uz stīvēšanās rēķina. Tāpēc aicināju noņemt konvenciju no dienas kārtības. Iemeslus šim aicinājumam izskaidroju atsevišķā rakstā, kurš ir atrodams manā vietnē((ivetabuike.wordpress.com/2018/02/12/gudrakais-piekapjas-jeb-mazas-pardomas-par-stambulas-konvenciju)).

Tomēr ir vēl viens temats, kurš sabiedrību satrauc vēl vairāk nekā toreiz Krimināllikuma grozījumi vai Stambulas konvencija. Tas ir migrantu jautājums. Tēma, par kuru kaut cik objektīvs viedoklis ir tikpat reti sastopams kā zemenes uz Ziemassvētkiem. Nešaubos ne mirkli, ka t.s. „160 velkamistu vēstuli”((www.satori.lv/article/vairak-neka-160-cilveku-atklata-vestule-aicina-novertet-beglu-uznemsanas-sniegtas-iespejas-latvijai)) sabiedrībā pazīstami cilvēki parakstīja viscēlāko nolūku vadīti. Tāpēc ir divtik žēl, ka šobrīd šī vēstule ir pārvērtusies par izsmiekla objektu. Ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem, saka tautas gudrība. Tāpat sanāca arī ar šo vēstuli. Tik sarežģītos un neviennozīmīgos tematos kā migrācija, emocijas nav labākais padomdevējs.

Argumentēta dialoga trūkums – bēgļi vai migranti

Kopš neveiksmīgās vēstules, situācija daudz nav mainījusies, jo ar lozungiem svaidās gan vieni, gan otri. Argumentēta, faktos balstīta dialoga trūkums ir novedis pie frontes līniju nocietināšanās. Tas attiecas uz abām pusēm, kuras es atkal nosacīti iedalu „progresīvajos” un „konservatīvajos”. Starp citu, sabiedrībai ir vajadzīgi šo abu uzskatu paudēji. Bez „progresīvajiem” mēs vēl dzīvotu alās, savukārt bez „konservatoriem”, iespējams, jau būtu izmiruši. Konservatīvisms neļauj cilvēkam uzņemties pārāk daudz riska. Tāpēc ir labi, ja sabiedrībā šie abi viedokļi ir sabalansēti. Vienam otru apkarot ir pats sliktākais, jo tas šķeļ un nevis vieno, neļauj ieklausīties otrās puses viedoklī. Diemžēl tieši tas šobrīd notiek Latvijā migrantu jautājumā un tas ir vissliktākais.

„Progresīvā” sabiedrības daļa turpina stāstīt, cik šausmīgi ir būt bēglim, ka ir jāievēro cilvēktiesības un vispār – ir jābūt līdzjūtīgiem. Starp citu, ar pēdējo mūsu sabiedrība nemaz tik apdalīta nav – Latvijā ziedo līdzcilvēkiem sarežģītām operācijām vai ārstēšanai, nelaimē nonākušajiem, kuriem, piemēram, nodegusi neapdrošināta māja, trūkumcietējiem, pamestiem mājdzīvniekiem un daudz kam citam.

Esmu bieži brīnījusies, kāpēc runa visu laiku ir par „bēgļiem”, kaut gan viņi (gan politiski vajātie, gan kara bēgļi) ir tikai neliela migrantu daļa. Cilvēki migrē dažādu iemeslu dēļ, ne tikai politiskas vajāšanas vai kara dēļ. Migrē arī klimata izmaiņu, ekonomisku un daudzu citu iemeslu dēļ. Konsekventā vārda „bēgļi” lietošana arī ir viens no iemesliem, kāpēc „progresīvajiem” nekā neizdodas atrast kopīgu valodu ar „konservatīvajiem”, kuri neuzticas pretējai pusei. Kā var uzticēties cilvēkiem, kuri vai nu apzināti lieto neatbilstošu terminu vai vispār paši neizprot, par ko runā?

Lasot dažus aktīvo „bēgļu tiesību” aizstāvju ierakstus sociālajos medijos vai viņu vietnēs, rodas sajūta, ka viņi vēlas nevis aizstāvēt nelaimē nonākušus cilvēkus, bet gan polarizēt sabiedrību un panākt lielāku atbalstu populistiem. Nesen lasīju kārtējo šāda veida ierakstu par to, ka migranti Vācijā saņem „tikai” 60% no vidējiem strādājošo cilvēku ienākumiem šajā valstī. Tas, ka viņi saņem tikpat lielu pabalstu kā vietējie un ka viņiem ir papildus palīdzība, jo patiešām viņi valstī ierodas lielāko tiesu bez mantām, ieraksta autoru nepārliecināja. Skaidrojumu, kāpēc tieši migrantiem būtu jāsaņem lielāks pabalsts nekā vietējiem iedzīvotājiem, nesaņēmu. Kas tad tas ir, ja ne sabiedrības tracināšana? Pēc tam brīnāmies, no kurienes populistiskajām partijām rodas tik liels atbalsts.

Kas attiecas uz cilvēktiesībām, tad arī šajā jautājumā „progresīvā” viedokļa paudēji ir nekorekti. Cilvēktiesību deklarācijas 14. pants tikai apraksta tiesības uz politisko patvērumu, definējot tās kā cilvēka tiesības lūgt politisko patvērumu citās valstīs. Šajā pantā nav runa par kara bēgļiem. Tās ir politiski vajāto cilvēku tiesības lūgt patvērumu citā valstī, bet šī deklarācija nekādā veidā neuzliek pienākumu attiecīgajai valstij šo patvērumu piešķirt. Migrācijas jautājumi ir katras valsts iekšējā lieta, kuru tā risina ar attiecīgajiem likumdošanas aktiem. Vācija ir viena no retajām valstīm, kurā patvēruma tiesības ir ierakstītas pamatlikumā. Parasti migrāciju un patvēruma tiesības regulē speciāli likumi. Vēlreiz uzsveru, ka šo jautājumu risinājums ir katras valsts iekšējā lieta, kam un uz kādiem nosacījumiem tā sniedz patvērumu. Tāpat kā imigrācijas politikas veidošana.

No otras puses arī „konservatīvie” nereti argumentē ar kaut kur sagrābstītiem, bieži pat nepareiziem faktiem. Arī viņu pienesums uz faktiem balstītam dialogam nav pārāk liels. Viena no fundamentālākajām kļūdām viņu uzskatos ir pārliecība, ka Eiropas valstu valdības varētu atrisināt visus ar migrāciju saistītos jautājumus, ja vien gribētu. „Konservatīvie” ir aizrāvušies ar dažādām sazvērestību teorijām, kuras izplata diezgan apšaubāmi avoti un to pamatā ir uzskats, ka valdības ir sazvērējušās pret saviem iedzīvotājiem un par visu vari vēlas ievest migrantu pūļus valstīs. Viņi nespēj noticēt, ka ir procesi uz pasaules, kurus arī visaugstākā līmeņa politiķi nespēj izmainīt vai nopietni ietekmēt.

Migrācija kā viens no lielākajiem nākotnes izaicinājumiem

Abu karojošo pušu „lozungu bārstītāji” ļoti reti runā par problēmas būtību – pasaule patiešām atrodas jaunas „tautu staigāšanas” priekšvakarā. Jau šobrīd migrē gandrīz 100 miljoni cilvēku, pie tam lielum lielākais šo migrantu vairums pagaidām neskar Eiropu. Piemēram, Āfrikas kontinenta iekšienē pašlaik notiek liela migrācija. Cilvēki no visnabadzīgākajām Āfrikas valstīm dodas uz citām, nedaudz veiksmīgākām tā paša kontinenta valstīm.

Jā, šodien notiekošā migrācija ir liela un intensīva, bet mēs reti nopietni runājam par to, ka īstā migrācija vēl nemaz nav sākusies. Tagad Eiropā ierodas imigranti no Ziemeļāfrikas valstīm, kuri, starp citu, Vācijā veido grupu ar vislielāko kriminālo enerģiju. Berlīnes galvenā stacija šobrīd vakaros jau pamatā atrodas Ziemeļāfrikas migrantu bandu rokās un staigāt pa to ir bīstami. Ziemeļāfrikāņus arī pagaidām nav iespējams izsūtīt uz izcelsmes zemēm, kaut viņiem patvēruma meklētāja statuss nepienākas, jo līdz šim partiju apvienība „Bündnis90/die Grünen” neļauj noteikt t.s. MAGREB valstis par drošas izcelsmes zemēm. Tiesa, šobrīd ir norādes, ka partija varētu savu nostāju mainīt, vismaz dažās Vācijas zemēs.

Tas vēl viss ir nieks salīdzinot ar to, kas mūs gaida nākotnē. Eiropas problēma nav Ziemeļāfrika, īstās problēmas sāksies tad, kad kājās celsies Centrālāfrika. Visā Āfrikā netiek nekontrolēta dzimstība. Daudzās, īpaši Centrālāfrikas valstīs, valstu vadība neredz vajadzību to ierobežot. Bērni esot valsts bagātība, dažs labs no šo valstu prezidentiem aicina iedzīvotājus tieši otrādi – radīt vēl vairāk bērnu. Tāda ir viņu dzīves uztvere, ka ir vajadzīgs pēc iespējas vairāk bērnu. Kas notiks pēc gadiem 20 vai 30, kad Eiropā dzīvos kādi 400 miljonu veco ļaužu, bet Āfrikas iedzīvotāju skaits būs vismaz dubultojies no šodien 1 miljarda cilvēku uz 2 miljardiem? Vairākums no tiem dzīvos Centrālāfrikas valstīs, kurās nebūs ne darba, ne skolu. Tie vairumā būs jauni cilvēki vecumā līdz 25 gadiem.

Pie tam, ne jau Āfrika viena būs migrācijas avots. Arī Āzijā ir valstis ar lielām problēmām. Ir naivi cerēt, ka tuvākajos gados konflikti Tuvajos un Vidējajos Austrumos mazināsies, drīzāk notiks tieši pretējais. Arī šī attīstība radīs migrāciju. Klāt nāks klimata izmaiņas. Jau tagad Irānā, piemēram, no 31 provinces 7 skaitās izžuvušas, bet 24 ir vairāk vai mazāk nopietnas ūdensapgādes problēmas. Protams, ka liela šo problēmu daļa ir pašu cilvēku radīta, bet rezultāts ir tāds, kāds viņš ir – daudzām irāņu ģimenēm dienā ir jāiztiek ar 6 litriem ūdens, ne vairāk.

Pagaidām Eiropā nav kārtīga stratēģiska plāna, kā gatavoties šiem nopietnajiem nākotnes izaicinājumiem. Valstu vadības par to domā gan, kā to rāda, piemēram, Vācijas Ekonomiskās sadarbības un attīstības ministrijas izstrādātais „Ein Marshallplan mit Afrika”((www.bmz.de/de/laender_regionen/marshallplan_mit_afrika/index.jsp)). Tomēr līdz reālai stratēģijai vēl ir tāls ceļš ejams.

Par to nav jābrīnās, jo jautājums ir sarežģīts un vienkāršas atbildes uz to nav. Tikai viens piemērs: Eiropas valstis sniedz palīdzību Āfrikai, atbalsta tur projektus, kuri veicina dzīves līmeņa celšanos un dod iespēju bērniem apmeklēt skolas. Tomēr arī šiem projektiem ir sava blakus iedarbība, par kuru netiek runāts – pretēji plaši izplatītajam uzskatam, migrē nevis paši nabadzīgākie slāņi, bet gan vidusslānis. Migrācija ir dārga, to nevar atļauties katrs. Jo labāk darbosies šie palīdzības projekti, jo vairāk būs cilvēku, kuriem radīsies nauda emigrācijai. Visdrīzāk, pretēji cerētajam, liela daļa no viņiem centīsies nevis palikt un attīstīt tālāk savu valsti Āfrikā, bet gan nonākt vietā, kur ir labākas darba un dzīves iespējas.

Latvijas sabiedrība un ANO migrācijas līgums

Lai gan Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis mūs šobrīd ir pasargājis no nopietnas migrācijas ietekmes (tos pāris dučus bēgļu Muceniekos taču nevar uzskatīt par īstu migrāciju), tad tomēr pēdējo 80 gadu laikā mūsu zemītei pāri ir vēlies nesalīdzināmi lielāks migrācijas vilnis nekā to tagad piedzīvo jebkura Eiropas valsts. Es runāju par PSRS veikto kolonizāciju. Mazajā Latvijā vēl tagad atrodas vairāki simti tūkstoši neintegrētu cittautiešu. Komunikācijas zinātnes eksperte, profesore Sandra Veinberga uzsver, ka „latvieši nav homofobi, bet tā ir postsovjetisma trauma, kas liek baidīties no svešajiem”. Viņas raksts zinātnisko publikāciju portālā „Cogent OA” ir viens no labākajiem, kādu man nācies lasīt par šo mūsu vēstures smago mantojumu ((https://www.cogentoa.com/article/10.1080/23311886.2017.1368110)).

Ja mēs apzināmies, ka viens no galvenajiem tautas pastāvēšanas pamatiem ir valoda, tad mūsu nācijas izdzīvošana ilgtermiņā nemaz tik droša nav. Latviešu valodai ir dažādi apdraudējumi. Rīgas dome reāli īsteno divvalodību. Zinātnē un izglītībā tagad liela nozīme ir angļu valodai. Šādā situācijā, kad cilvēki ir noraizējušies par savas nācijas un tās kultūras nākotni (valoda ir viens no galvenajiem aspektiem, caur ko sevi definē nācija), loģiska pretreakcija ir bailes no visa svešā, tajā skaitā arī no migrācijas un migrantiem. Protams, ka ir labāk, ja mēs caur angļu, vācu un citām Rietumu valstu valodām iekļaujamies Rietumu info telpā un aizejam prom no informācijas lauka krievu valodā. Taču pilnīgi bez sekām nepaliks arī šī jaunā attīstība, ko nesen savā profilā Facebook uzsvēra Ieva Lešinska.

„Nesen finansiālās krīzes pārvarēšanas nolūkos tulkoju kādu valstij diezgan nozīmīgu tekstu no latviešu uz angļu. Divi autori, abi jauni, viens no viņiem – asociētais profesors vienā no mūsu labākajām augstskolām, jau ar vārdu. Teikt, ka valoda briesmīga, būtu nepateikt neko. Nemitīgi jaukti locījumi (nesarežģītos gadījumos), teikuma priekšmeta un izteicēja saskaņojums, visu laiku atkārtojas “dēļ… tā un tā”, nemaz nerunājot par ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdām. … Sākumā domāju – paviršība, tad sāku dusmoties, jo pie katra teikuma jāpauzē un jāmēģina saprast, ko tad īsti autori gribējuši pateikt, bet beigās kļuva skumji, jo aptvēru: šie cilvēki vairs nedomā latviski. Viņu latviešu valoda ir latviešu/angļu pidžins… un tas viņus ne mazākajā mērā nekavē plūkt akadēmiskus laurus, jo latviešu valoda jau viņiem tajā vidē acīmredzot nebūs vajadzīga.”((www.facebook.com/ieva.lesinska/posts/10156327896364915))

Vai pie šādas situācijas ir jābrīnās par to, ka liela sabiedrības daļa satraucās dzirdot vārdu „migrācija” vien, nemaz nerunājot par vārdu savienojumu „ANO migrācijas līgums”? (Piezīmēšu, ka vārds „kompakts” nāk no angļu valodas un tas nozīmē „līgums”. Kamdēļ mēs tagad runājam par „ANO kompaktu” un nevis izmantojam latviskos terminus, paliek vien šī vārda lietotājiem zināms noslēpums.)

Pie mums vēl ir daudz cilvēku, kuri nesaprot, ka homoseksuālisms nav slimība vai izvirtība, bet mēs sagaidām no viņiem izpratni par „ANO migrācijas kompaktu”. Pie tam, nevarētu teikt, ka pie mums būtu notikusi plaša diskusija par šo dokumentu, nerunājot par tā skaidrošanu cilvēkiem. Ļoti iespējams, ka tas patiešām mums dos labuma vairāk nekā ļaunuma un to vajadzētu parakstīt. Tomēr nav pareizi to uzspiest sabiedrībai, ja ir skaidri redzams, ka tik liela daļa to neizprot un kritizē. Ja neizprot pat sabiedrībā pazīstami cilvēki un atklātā vēstulē aicina līgumu neparakstīt((www.la.lv/latvijas-inteligence-aicina-valsts-amatpersonas-neatbalstit-ano-migracijas-kompaktu)), tad vai nu līgums nav kārtīgi izskaidrots vai arī kaut kas nav kārtībā ar šo dokumentu.

Vēsturē ir daudz piemēru, kad valsts vadība ir attālinājusies no sabiedrības un tas nekad nav labi beidzies. Atcerēsimies Irānu, kura šaha Mohammada Rezā Pehlevī laikā bija izveidota par mūsdienīgu, Rietumu tipa valsti, kurā, piemēram, sievietes ģērbās pēc Rietumvalstu modes, peldējās bikini. Diemžēl liela daļa sabiedrības nespēja pieņemt šo islāmam nepierasto dzīves veidu un 1979. gada revolūcija šai kārtībai pielika punktu.

Vai mums Latvijā vajag līdzīgu attīstību? Vai nepietiek, ka mums ir 20 % valstij nelojālu pilsoņu, vēl 15 % vai pat vairāk vēlētāju balso par tukšu solījumu bārstītājiem un vienkārši nejēgām? Vai nepietiek ar pieredzi no Dombrovska valdības laika, kad valdība glāba kas saglābjams pēc „Parex” kraha un finanšu krīzes ievada, bet tautai netika skaidrots, kas notiek un ko valdība runā ar aizdevējiem.

Tagad ar ANO migrācijas līgumu notiek tas pats – augšas saprot, bet apakšas – nē. Pie tam, es pat neliktu galvu ķīlā, ka augšas saprot visus ar šo līgumu saistītos aspektus. Tviterī manis jau pieminētā Sandra Veinberga norādīja uz nekorekto, medijus ierobežojošo formulējumu šajā dokumentā.

S. Veinberga brīdina par to, bet dažs labs no mūsu žurnālistiem tikai sludina „priecas vēsti”, ka tagad būšot beidzot „sakārtota” t.s. „naida runa”. Doma, ka „naida runu” likums aizliedz jau tagad un šāds mediju ierobežojums kādu dienu var pagriezties pret viņiem pašiem, šiem mediju ļaudīm laikam prātā neienāk.

Tāpat arī līguma atbalstītāji acīmredzot nepadomā, ka pretinieka nometnē visiem nebūt nepietiek ar argumentu „Līgums ir labs un palīdzēs mums arī!” un vienu „Providus” lapu, kurā iztulkoti līguma punkti. Cilvēkiem saprašanai nepietiek ar dokumenta tulkojumu. Viņiem pat ar vienkāršu „Oligarhu sarunu” atreferēšanu bija par maz, lai aptvertu visu to ļaunumu, kuru sabiedrībai ir nodarījuši valsts sagrābēji!

„Eiropa mūs nesapratīs!”

Ja ar daudzkārtīgu „Līgums ir labs!” mantras atkārtošanu, daļu sabiedrības vēl joprojām nav izdevies pārliecināt par nepieciešamību atbalstīt līgumu, tad kā pēdējais glābšanas salmiņš tiek izvilkts arguments: „Eiropa mūs nesapratīs!” Mīļie cilvēki, jūsu vēlētāji jūs nesaprot un tas ir daudz trakāk!

Mēs nedrīkstam pieļaut Latvijas „orbanizāciju”, mums ir jāpieliek visas pūles, lai nosargātu trauslos demokrātijas dīgstus, kuri jau ir sazaļojuši mūsu sabiedrībā. To mēs varēsim tikai tad, ja lielākā sabiedrības daļa turēsies uz platā demokrātijas ceļa, nevis gāzīsies no viena grāvja otrā. Jā, jā, demokrātijas ceļš ir pietiekoši plats, lai uz tā būtu vietas dažādu uzskatu paudējiem. Tomēr uz ceļa turēties var tikai tad, ja cilvēki saprot, kur atrodas ceļš un kur sākas grāvis. Tai sabiedrības daļai, kura izprot demokrātijas pamatus, ir jārūpējas, lai tie kļūtu saprotami arī pārējiem, lai viņi izprastu, kāpēc arī viņu interesēs ir nosargāt liberālo demokrātiju.

Kāpēc liberālo? Tāpēc, ka citas demokrātijas nemaz nav – demokrātija ir liberāla. Viss pārējais ir tikai kāds autokrātisma vai totalitārisma paveids. Piekrītu, ka nav viegli atkal un atkal meklēt to, kas mūsu sabiedrību vieno un nevis vienkārši pasludināt citu viedokļu paudējus par „tumsoņām”. Bet neviens nav solījis, ka būs viegli – demokrātija ir jāiedzīvina katrai paaudzei no jauna. Ar izpratni par tās nepieciešamību un nevis ar pakļaušanos kādiem no „augšas” uzspiestiem likumiem un normām.