“Es domāju, ka mums turpmāk vairs nevajag tikties,” terapeite uzsmaidīja Kukam, kurš sēdēja viņai pretī saules izgaismotajā kabinetā. Viņš pateicās un devās uz mājām. Bija beidzis pārdzīvot par attiecībām, kurām nekad nebija lemts palikt dzīvām. Bija pārstājis dzert regulāri. Bija atsācis nodarboties ar savu hobiju – gleznošanu. Atziņa, ka mākslinieks būdams tik skumjš, ka nenodarbojas ar mākslu, ir patiesi depresīvs, bija tā, kas viņu uzvedināja uz psihoterapeita apmeklējumiem.
Kuks izgāja uz ielas un izbaudīja silto pavasara dienu; vienu no pirmajām patiesi siltajām dienām, kad lapas jau gandrīz izplaukušas, kā paša pašapziņa. Bija gatavs iesniegt kādu savu mākslas darbu konkursā. Tas bija viņa visu emociju kopsavilkums, jo spoguļojās tumšā simbolismā un bezcerībā.
Viņš bija uzgleznojis tādu kā alus pudeli, kurā iekšā ir mirstoša pasaule, cilvēku rēgi plēsās ārā no ķermeņiem, pārtopam par melno fonu. Melnajā fonā bija simboliski atainotas visas neizbaudītās mīlestības pieredzes ar švīkājumiem. Pudelei pa virsu bija atombumbas sprādziena mākonis, kas nāca ārā no tās kopā ar rēgiem. Mākonī bija iegleznots digitālais pulkstenis, kas norādīja sekundi pirms pusnakts. Viņš domāja, ka tā arī varētu gleznu nodēvēt. Patiesi domāja, ka tā vislabāk atspoguļo to, kāda bija viņa zemapziņa pirms terapijas. Viņš bija tuvu, lai padotos uz dzīvošanu. Tomēr izlēma terapiju.
Kuks lēnām devās mājās ar smaidu uz sejas. Viņš klausījās putnu čivināšanā mazajā pilsētas centrā. Tā kā bija darba dienas vidus, uz ielām nebija daudz cilvēku.
Putnu čivināšanu aizstāja bumbu sirēnas. Kuks stāvēja pilsētas centrālajā laukumā viens pats un skatījās debesīs uz milzīgo spīdošo objektu, kas traucās lejup. Viņš bija beidzot savedis kārtībā savu dzīvi. Šī bija pēdējā vizīte. Kāda jēga no tā?
Pirmā doma bija pateikt savai mūža mīlai, kā jūtas. Bet tad viņš atcerējās, ka tas būtu pēdējais, ko vajadzētu darīt. Varbūt piezvanīt mammai? Nē, viņš instinktīvi meklēja tuvāko veikalu. No tā izskrēja bars cilvēku klaigādami, krizdami, klupdami, bet Kuks virzījās pretī pret straumi.
Veikalā piegāja pie ledusskapja un atvēra to, izvilka alus pudeli. pret leti to atkorķēja un sāka zīst dzērienu. Uzreiz ķērās pie nākamās, kad pirmā bija tukša. Tad viņš izgāja atpakaļ uz centrālo laukumu. Tur pāršķaidīja tukšās pudeles un sāka veidot mozaīku no šķembām.
Stikla gabaliņos viņš redzēja lielo gaismas lodi, kas tuvojās. Izlēma krist ceļos un dāvāt piedošanu visiem dieviem, kuriem viņš nekad nav ticējis. Viņš piedāvāja kā ziedojumu savu mākslas darbu. Paņēma šķembu un lēja asinis un asaras uz sava mākslas darba. Pie sevis sāka skaitīt visu cilvēku vārdus, kuriem reiz pāri darījis. Viņš lūdzās piedošanu. Viņš kliedza. Viņš iekliedzās, ka mīl pasauli. Viņš iekliedzās “Es mīlu sevi. Es esmu gatavs.”
Kliedzieni atbalsojās, pēc tam viņa šņukstēšanu gandrīz nedzirdēja. Trauksmes signāls bija beidzies. Ap viņu bija nostājušies jaunieši, kuri visu filmēja.
Tikai vēlāk Kuks uzzināja, ka no debesīm esot kritis meteorīts. Nevis atombumba. Pēc tam viņš ieguva filmēto no kāda jaunieša un iesniedza mākslas konkursā minūti garo video performanci un foto materiālus kā konceptuālo mākslu par savu reakciju.
Tā nu Kuks uzvarēja mākslas konkursā ar savu darbu, kura nosaukums ir “Minūte līdz pusnaktij”.
"BROKEN GLASS" by marc falardeau is licensed under CC BY 2.0.
