Undīne Arāja
G. Markess „Nāve stiprāka par mīlu”
Stāsts sākas ar kodu – „Senatoram Onēsimo Sančesam līdz nāvei trūka vēl sešu mēnešu un vienpadsmit dienu, kad viņš sastapa savu mūža liktenīgo sievieti [..] Lauru Farinu”. Teksts tiek sākts tumši – „minorā”.
Galvenais varonis – senators – tiek atainots, galvenokārt, caur konkrētiem aprakstiem, taču viņa īpašības parādās arī darbībā un mazliet arī tiešajā runā. Lasītājā tiek radīts žēlums un līdzjūtība pret senatoru, kurš jūtas vientuļš un kuram tuvojas nāve, lai gan patiesībā viņš ir liekulis, melis un, visticamāk, ir uzskatāms arī par izvirtuli.
Tekstā bieži jaušama ironija. Piemēram, senators lēni tuvojas neizbēgamai nāvei, bet savā runā stāsta, ka viņa vadībā tiks uzvarēta Daba.
Manāmas vairākas absurda literatūras tendences, piemēram, vēlēšanu kampaņas asociēšana ar cirka izrādi, kurā senators pat izmantoja dekorācijas. Liekulība, ārišķība, ilūzijas par labāku dzīvi pretstatā acīmredzamajai realitātei. Nolemtības elements – nespēja cīnīties ar likteni. Absurdums parādās arī izteikumā, ka „savā [..] runā viņam nekad nav gadījies pasacīt patiesību,” izņemot iepriekšminēto teikumu par Dabu, kas ir pretstatā patiesībai.
Tiek doti tādi kā punkti – sākumā tiek minēta nožēlojamā pilsētiņa, tad šis motīvs atkārtojas vēlreiz. Sākumā piemin liktenīgo sievieti Lauru Farinu, pēc kāda laika viņa tiek pieminēta atkal, jau izklāstot plašāk. Tā tiek darīts ar daudziem tēliem un elementiem, kuri it kā atkārojas, taču tiek likta klāt jauna informācija, tādā veidā radot ripojošas sniega pikas efektu – kāpinājumu, kas liek aizrauties lasītājam.
„Ceļazīmes”, kas liecina par letālo un skumjo beigu tuvošanos, ir papīra putni, Lauras savvaļas dzīvnieka tumšais smārds, sviedri, skaitlis vienpadsmit.
„Motori” stāstā:
Nelsons Farina; sieviete, kas lūdz senatoram ēzeli; papīra taurenis – uz sienas uzkrāsotais taurenis; senatora tetovējums; priekškaramā slēdzene.
Zīmīgais elements stāstā ir papīra putni un tauriņi, kas simbolizē stāstā atainoto liekulību un neīstumu. Otrs svarīgs elements ir roze, kas kontrastē ar tuksneša realitāti, parādot, cik maza ir cerība uz skaistā sapņa piepildīšanu (ko piedāvā vēlēšanu kampaņas saukļi). Viņš to labi apzinās, taču kāro šajā sapnī papeldēt. To parāda arī viņa nevēlēšanās būt vienam (kā rozei tuksnesī), tāpēc viņš grib turēt Lauru sev blakus un vērot rozi. Ļaušanās sapņiem parādās jau pašā sākumā, kad „reālā dzīve” tiek uzsvērta kā kaut kas atsevišķs.
Tiek izmantoti kontrasti, piemēram – „Senators bija precējies ar starojošu vācieti, no kuras viņam bija pieci bērni, viņa mājā visi bija laimīgi un viņš laimīgāks par citiem, līdz pirms trim mēnešiem senatoram tika paziņots, ka viņš nākamajos Ziemassvētkos mirs.” Turklāt kontrastā savai laimīgajai ģimenei, cieņai un popularitātei kā senatoram viņš beigās mirst viens un izsmiets.
Stāstā galvenokārt tiek izmantota gida metode – notikumi „seko” galvenajam varonim. Izņēmums ir apraksts par Nelsonu Farinu, taču notikumiem ir sakars ar senatoru un viņš redz vēlēšanu kampaņas dekorācijas, ko arī varētu uzskatīt par saikni. Tāpat arī Laura Farina ne vienmēr ir aprakstīta tiešā kontaktā ar senatoru, taču parasti atrodas viņa tuvumā vai tematiskā saistībā ar viņu.
Laiks pārsvarā tiek atainots secīgi, taču dažās vietās (sākumā un beigās) tiek aprakstīts nākotnes laiks – pārlēkts uz priekšu. Tāpat dažās vietās tiek pārlēkts uz pagātni, kad senators runā par laiku, pirms viņš uzzināja par savas nāves tuvumu, un kad tiek aprakstīta Nelsona Farina dzīve un saistība ar senatoru.
Stāstam ir apļveida kompozīcija – sākumā un beigās tiek minēta senatora nāve pēc sešiem mēnešiem un vienpadsmit dienām.
Interesanti, asprātīgi citāti:
„Viņš atkal jutās pilnīgs noteicējs pār savu gribu, kad [..] no jauna parādījās ļaudīs, dvēselē stiprināts ar pretsāpju tabletēm.”
„Nēģeriene drīz vien nomira dabiskā nāvē, nepiedzīvojusi Farinas pirmās sievas likteni, kuras gabalos sacirstās miesas deva audzelību pašu puķukāpostu dārzam. Otro pēc nāves ar visu viņas holandisko uzvārdu apbedīja tepat vietējā kapsētā.”
