Neatkarības diena

Viņa modās negribīgi, bet nenovēršami. Pēdējā laikā Frīda vislabāk jutās tieši sapņos, miegā. Nedaudz draņķīgāk, bet arī vēl pieņemami šaurajā robežšķirtnē starp miegu un nomodu, kad vēl var kavēties sapņu pasaulē un to izbaudīt, vienlaikus apzinoties, ka tīkamais ir tikai šķitums. Jaunā sieviete gribēja vēl palikt šajā robežjoslā, bet no tās viņu izvilka skūpsts: maigs un tomēr uzstājīgs. Vismaz šobrīd tas šķita pretīgs. Arī Valda rokas, ko Frīda juta ap savu ķermeni, kaitināja. Viņa aizgrieza galvu un centās atraisīties.

„Nu beidz tak pūsties, trusīt,” Valdis sacīja. „Un mosties. Šodien lieli svētki: Neatkarības atjaunošanas diena. Mums jābūt pacilātiem un priecīgiem. Pavadīsim jauku, patriotisku un aizņemtu dienu.”

Kad Frīda neatmaiga un neatbildēja, vīrietis tomēr palaida viņu vaļā un devās uz dušu. Moderni iekārtotajā vecpuiša dzīvoklī vannasistaba bija tieši blakus guļamtelpai. Valdis neaiztaisīja vannasistabas durvis un Frīda varēja vērot vīrieša siluetu caur duškabīnes dūmakaino stiklu. Valdis dušojās un pašapmierināti dungoja. Tepat pie skapja karājās jau vakar izgludinātais baltais krekls. „ Kad viņš to uzvilks, es viņam pārkodīšu rīkli. Sanāks gluži patriotiska krāsu gamma,” iedomājās Frīda un iekšēji noskurinājās.Šķita, ka mutē jau ir asiņu garša . Sapnī viņa atkal bija bijusi gaidībās, glaudījusi savu lielo vēderu, jutusi, kā tas kustas. Frīda nezināja, kuri sapņi viņai patīk labāk: vai tie, kuros viņa vēl gaida mazuli vai tie, kuros bērns jau piedzimis un lūkojas viņā debeszilām ačelēm vai skar viņas vaigu ar maigu, apaļu roķelīti. Pamosties bija vienlīdz šķērmi pēc katra no tiem. Šorīt pirmo reizi rīta skumjām un īgnumam jaucās klāt naids. „Neatkarības diena!” viņa atcerējās Valda teikto. „Man pašai tā vajadzīga. Man un sev!”.

Ar Valdi kopā viņa bija jau gandrīz piecus gadus. Sākumā viss bija lieliski: viņi bija iepazinušies sabiedrisko attiecību firmā, kur abi strādāja. Kādā brīdī Valdim pavērās iespēja pievienoties nacionālpatriotiskai partijai. Izdevību viņš garām nelaida un visas savas publisko attiecību prasmes izmantoja uzticama un pat valdzinoša politiķa tēla veidošanai. Nu jau vairāk nekā trīs gadus parlamenta deputāts. Pārliecinoši runā par to, ka visiem kopā jāstrādā, lai saglabātu un attīstītu valsti un tautu. Viņš ir viens no galvenajiem cīnītājiem par augstāku dzimstību un nerimstas publiski atgādināt, ka tautas izdzīvošanai vajag bērnus. „Ha! Bērnus viņam vajag, ko tu neteiksi!” sevī smīkņāja Frīda.

„Man pieteikt tev caurlaidi? Nāksi uz parlamentu?” jautāja no dušas jau iznākušais vēl mitrais Valdis.

„Ko?” Frīda iztrūkās. „Es nezinu.”

„Tu padomā vēl. Man jau tagad jāiet: pirms svinīgās sēdes jāpabeidz vakar iesāktā saruna par demogrāfijas priekšlikumiem. Pēc sēdes noteikti tiekamies. Neaizmirsti: mums vakarā jābūt svinībās pie Dzeguzes. Saposies, trusīt! Tu zini, kā man patīk.”

Kad Frīda neatbildēja, Valdis atsēdās uz gultas malas, paņēma viņas galvu starp plaukstām un, skatoties acīs, maigā balsī teica: „Un netaisi nekādus pigorus šoreiz. Trusīt, tu pat iedomāties nevari, cik daudzas dāmas neatteiktos…”

„Pigorus” Frīda taisīja vakar. Tāpēc Valdim tagad agrāk jāsteidzas uz frakcijas telpām, lai turpinātu sarunu ar otru lielāko demogrāfijas cīnītāju, partijas biedru Dzeguzi. Iepriekšējā vakarā Frīda bija iegājusi Valda darba kabinetā, lai tālāk abi dotos kopā uz mājām. Valdis vēl bija aizņemts: „Pagaidi, pabeigšu sarunu ar Dzeguzi, tad iesim!”

Frīda sēdēja un klausījās: abi sprieda, kā panākt, lai citas partijas atbalstītu lielākus pabalstus jaunajām ģimenēm. Ko piedāvāt, ar ko piedraudēt tām citām, lai nacionālpatriotiem būtu viena spoža poga vairāk, ko šūt pie priekšvēlēšanu mundiera. „Nu un kam tas vispār vajadzīgs?” Frīda bija iejaukusies. „Varētu padomāt, ka bērni nedzimst naudas trūkuma dēļ. Ha! Kādēļ tad nabagiem viņu ir vairāk nekā bagātajiem? Gribat, lai alkoholiķi pabalstu dēļ apbērnojas, kamēr paši…”

Abi kombinatori skatījās uz Frīdu ar aizvien pieaugošu izbrīnu. Tad Dzeguze piecēlās: „Hm, es labāk iešu!” viņš teica un pievērsās Valdim: „Tiec galā ar savu dāmu! Mana sieva gan zina, kad jāpaklusē un biznesa sarunās nejaucas.”

„Kura no viņām?” Frīdai gribējās iesaukties, jo parlamentārietis Dzeguze bija bēdīgi slavens ar savām mīlas dēkām, šķiršanos un precībām, tomēr mirkļa dusmu uzplūds, kas bija licis iejaukties sarunā, jau bija pāri un viņa neteica neko.

Valdis bija gan dusmīgs, gan tāds kā vainīgs un visu vakaru centās Frīdai iegalvot, ka nedrīkst ļaut privātajai dzīvei ietekmēt politiku: „Es uzskatu, ka Latvijā jādzimst vairāk bērniem un tam nav nekāda sakara ar to, ka sev bērnus nevēlos.” Tā viņš teica un Frīdai atlika tikai klausīties un brīnīties, censties saprast un nespēt saprast.

Kad abi sāka tikties, Frīdai pašai vēl bērni nebija ne prātā, taču, tuvojoties 30 gadu robežai, sieviete sāka just dīvainu nemieru. Sākumā Frīda pat neizprata savas sajūtas: ko nozīmē šie zīdaiņi un lielie grūtnieču vēderi sapņos un kāpēc rodas tāds kā naids un nenovīdība pret jaunajām māmiņām un gaidītājām? Ar laiku Frīda apjauta: viņas pulkstenis ir nozvanījis. Nekam vairs nav jēgas, ja nav bērnu. Valdis sākumā no sarunām par bērniem izvairījās. Drīz nogura no laipošanas un skaidri pateica: „Nē un viss, trusīt!”. Kad Frīda spītējot pārtrauca dzert tabletes, ko Valdis sauca par pretbērnu zālēm, viņš, lai kādā kaislē nebūtu iededzies, allaž spēja uz brīdi apstāties un metodiski prātīgi uzvilkt prezervatīvu.

Pēdējo mēnešu laikā Frīda vai ik dienas perināja domas par attiecību pārtraukšanu. Tehniski tas nebūtu grūti. Viņai vēl arvien bija savs dzīvoklis. Modernajā vecpuiša miteklī Frīda tikai viesojās, kaut arī bija te vai katru dienu. Valdis nebija aicinājis viņu ievākties vai meklēt kopīgu mājvietu.

Taču, ikreiz Valdi satiekot – skaistu, pašpārliecinātu un varenu – Frīdas sirds ietrīsējās un viņa sajuta tādu kā lepnumu, ka viņš ir ar viņu, tieši ar viņu. Kāpjot Valda spožajā auto, Frīda domāja, ka diez vai vēl kādai viņas bērnības draudzenei, ir šāds vīrietis ar šādu auto. Viņa sajutās vērtīgāka tāpēc vien, ka bija ar Valdi, lai kāda arī nebūtu šī kopā būšana. Pat tagad, kad ik dienas auga nicinājums.

Frīda atcerējās, kā viņas labākā draudzene Magda – sirsnīga persona, kurai kas galvā, tas uz mēles, reiz izspļāva: „Nu ja tev ir šāds tēviņš, tad jau tu esi baigi labā mātīte!” Un, kaut Frīda nebūt nejutās kā mātīte, viņai tobrīd tik silti, tik silti palika ap sirdi.

Frīda aizgāja uz virtuvi un ieslēdza moderno kafijas aparātu. Klausoties tā šņākoņā, viņa atcerējās, kā nesen bija Magdai atzinusies: „Bet viņš negrib bērnus!”.

„Un kāpēc gan lai gribētu? Vai tad viņam bez bērniem slikti?” Magda bija attraukusi un piebildusi. „Nestāsti jau nu, ka tu nevari atrast veidu, kā tikt pie bērna bez viņa gribēšanas.”

Jā, Frīda bija prātojusi par dažām viltībām, kā apiet Valda piesardzību, taču viņai šķita: ar tām vēl nedzimušais mazulītis tiktu aptraipīts jau pašos pirmsākumos.

Frīda iedomājās arī par to reizi, kad ģimenes svinībās Valdis bija saticies ar viņas radiem. Parasti viņš izvairījās no šādiem saietiem, taču nesen bija piekritis Frīdai doties līdzi. Viņa bija nopriecājusies, cerot, ka tā ir zīme: viņu attiecības tomēr kļūst nopietnākas, tomēr drīz sāka bažīties, vai svinības nebija vien kārtējais priekšvēlēšanu pasākums. Visas ģimenes dāmas tinās ap šarmanto deputātu, tikai vecmāmiņa saspieda Frīdas dilbu un čukstēja: „Nelaid vaļā, nelaid vaļā! Tāds vīrietis! Esi gudra! Klausi viņam, lai valdītu pār viņu!”

„Vienmēr kombinēt, manipulēt, klausīt, lai valdītu,” domāja Frīda. “Vai, lai panāktu to, ko gribu, jāatsakās pašai no sevis?”

Frīda ielēja sev kafiju un skatījās uz ierāmēto plakātu pie sienas. Palicis no iepriekšējām vēlēšanām, tas vēstīja: „Atklātību un godīgumu it visā!”. Valdis bija saukļa autors, viņam tas patika, lepojās ar savu izdomu un pielika pie sienas paša virtuvē. Frīdai gribējās uzgāzt tam kafiju.

Tomēr viņa nesteidzīgi dzēra aromātisko dzērienu un atzinās sev: Valdi neļauj pamest arī apziņa, ka vēlāk kāda cita no viņa tomēr varētu panākt to, kas nebija izdevies Frīdai. „Tu esi kā suns uz siena kaudzes!” viņai noteikti teiktu Magda. Frīda varētu atbildēt: „Jā, kā suns. Kurš cer, ka siens pārvērtīsies desās. Manis, nevis kādas citas dēļ.”

Tāpēc, tāpēc nāca galvā šīs slepkavnieciskās domas: lai vīrietis netiktu nevienai citai. Pēkšņā niknuma lēkmē viņa meta jau tukšo krūzi pret Valda iecienīto plakātu. Pašķīda lauskas. Frīda tās nesavāca, bet devās uz mājām, lai sapostos. Viņa uzvilks tumšsārto zīda kleitu un tad ies pie frizieres. Pēcpusdienā Frīda būs pilnīgi gatava. Varēs satikt Valdi parlamentā, ja tā vēlēsies, un drīz vien braukt pie Dzeguzes. „Kāpēc es to visu daru?” Frīda sev jautāja. „Kāpēc šo dienu pavadu tā, kā Valdis grib? Vai tiešām man šovakar jāpacieš Dzeguze un viņa sievas?” Viņa meklēja atbildi un tomēr neatrada, taču turpināja mehāniski darboties.

Sarkanā zīda kleita cieši aptvēra Frīdas augumu. Tērps bija tik plāns un piegulošs, ka to varēja vilkt tikai uz ļoti nemanāmas apakšveļas vai pat vēl labāk – iztikt bez tās. Frīdai pēkšņi šķita, ka ierasties uz Dzeguzes svinībām ar pliku pakaļu būtu labs joks, pat ja par šo atļaušanos zinātu vienīgi viņa. Tāpēc uzvilka tikai kleitu, korsešveida bezvīļu zeķturi, zeķes un augstpapēžu laiviņas. Miesaskrāsas miniatūrās un gaisīgās biksītes Frīda satina kamoliņā un ielika rokassomiņā: gadījumam, ja pēkšņi radīsies sajūta, ka valsts svētkos smalkā sabiedrībā ar pliku kājstarpi tomēr neklājas rēgoties. Rūpīgi, bet neuzkrītoši uzkrāsojusies Frīda devās pie frizieres, lai ievītu lokas gaišajos matos.

Pēcpusdienā, ienākot parlamentā, Frīda zināja, ka izskatās lieliski: tieši tā, kā Valdim patika. Kārdinoši, bet ar mēru. Viņa vēroja, kā Valdi intervē kāda ārvalstu televīzija. Viņš pieminēja brīvību. Bieži un kaismīgi. „Freedom, freedom, freedom,” tagad uzstājīgi pulsēja Frīdas galvā.

Pēc svinīgās sēdes deputāti un viesi pulcējās greznā zālē uz šampanieša glāzi. Frīda grozījās blakus Valdim, kad ienāca viņa – ārkārtīgi kaitinoša persona, kura strādāja it kā nopietnā politiskā žurnālā, bet mēdza uzdot diezgan dzeltenus jautājumus. Vismaz pusei no klātesošajiem šī dāma derdzās, tomēr nācās izlikties pieklājīgiem. Žurnāliste devās tieši Valda un Frīdas virzienā, piemiegusi acis kā kaķene, kas nolūkojusi medījumu.

„Atvainojos, ka traucēju jūs svētku dienā,” viņa ierunājās, pienākusi klāt. „Bet man jau šodien jānodod raksts par jums tik tuvo demogrāfijas tēmu. Tāpēc atļaušos tomēr pajautāt.”

„Protams, droši,” žilbinošā smaidā zobus atieza Valdis.

„Rakstot es pārskatīju jūsu runas, jūsu priekšlikumus par naudas pārdali par labu ģimenēm ar bērniem. Un sapratu, ka man raksts nebūs pilnīgs, ja nenoskaidrošu, lūk ko…”

Valdis jautājoši lūkojās žurnālistē, bet Frīda pagāja nedaudz nostāk, lai netraucētu interviju. Tomēr viņa bija gana tuvu, lai sadzirdētu gan žurnālistes jautājumu, gan Valda atbildi.

„Es tiešām nesaprotu,” teica dzeltenā intelektuāle. „Kāpēc jūs nerūpējaties par Latvijas demogrāfiju konkrētāk, proti, dibinot ģimeni un pats radot bērnus, vai vismaz pieņemot audzināšanā, ja pašam kādas problēmas?”

„Vai jums kāds ieteica man to pajautāt?” smaids Valda sejā izskatījās kā krampji un viņa skatiens meklēja Frīdu.

„Nē. Kāpēc gan? Nemēģiniet izvairīties no atbildes!”

„Vispār tas jūsu jautājums ir tāds. Nu, kā lai pasaka. Ne pārāk… Jums gan vajadzētu zināt, ka bērnu radīšanai vajag divus un var gadīties, ka otra puse nu ne pārāk vēlas. Bet, ja ir liela mīlestība, tad gribas tomēr cerēt un pagaidīt vēl.”

Žurnāliste pameta acis uz Frīdu, kura pat nespēja elpot. Visus spēkus viņa koncentrēja, lai apturētu kliedzienu, kas lauzās ārā. Intervētāja it kā pārlika, vai mesties virsū ar izvaicāšanu arī Frīdai. Tad pavīpsnāja un devās prom.

„Lai jums jauka šī skaistā diena un vienmēr sakrīt vēlmes ar iespējām!” viņai pakaļ nosaucaValdis. Tad paņēma Frīdu aiz rokas un teica: „Iesim, trusīt, citādi vēl kāda nekauņa turpinās man bojāt dienu”.

„Valdi, kāpēc tu, kāpēc tu?” kliedziens bija apslāpis krūtīs un Frīda mēģināja kaut ko pateikt.

„Kas ar tevi? Ko stosties? Neņem galvā, ko es teicu. Ir politika un ir privātā dzīve. Ja uzdod tādus jautājumus kā tirgū, tad jārēķinās, ka atbildes var arī nebūt patiesas.”

„Bet, ja viņa uzrakstīs, ka es…Es taču gribu bērnu. Ļoti. Un tu to zini, bet tev vienalga…”

„Kāda tev starpība, ko viņa uzrakstīs?” attrauca Valdis. „Tu taču neesi politikā. Lai par tevi raksta, ko grib! Bet ticamāk, ka konkrēti par tevi viņa tak nerakstīs.”

Visu ceļu automašīnā līdz Dzeguzes savrupnamam piejūrā Valdis līksmi dungoja. Frīda saprata: viņaprāt, nekas nebija noticis, itin nekas. Tas, ka Frīda viņam blakus smaka, nebija būtiski.

„Tu zini, reitingi kāpj! Mēs visu atkal esam izdarījuši pareizi!” teica Valdis.

„Ko?” Frīda sākumā pat nesaprata. „Tu man stāsti par reitingiem? Tagad?”

„Trusīt, nu nesāc atkal. Tas tiešām kļūst kaitinoši. Man nepieciešama vispusīga sieviete, ar ko es varu aprunāties par sev būtiskām tēmām, bet tu esi ieciklējusies uz kaut ko vienu. Tev jāsaprot, ka es neesmu kaut kāda tava rotaļlieta, kas piepildīs visas tavas vēlmes.”

Frīda vairs neteica neko. Kad viņi piebrauca pie Dzeguzes nama un izkāpa, Frīda prasīja Valdim cigareti. „Ko? Tu tagad pīpēsi, tu taču tikpat kā nesmēķē!”

„Nu un kas tad ir? Tu taču pats smēķē.”

„Paretam, bet ne par mani runa. Mana sieviete nesmēķēs. Vismaz ne publiski.”

Kad viņi iegāja namā, tas bija ļaužu pilns: politiķi, uzņēmēji un tie ļaudis, kuri vienmēr ir visur. Ballīte vēl nebija sākusies: visi gaidīja parlamenta spīkeru. Frīda ievēroja, ka te bija pat trīs Dzeguzes sievas: tagadējā kundze namatēvam cieši klāt. Pirmā sieva kā ciltsmāte visus vēroja, sēdot uz augsta krēsla, tuvāk namdurvīm. Turpat blakus kā uzticams pāžs, turējās priekšpēdējā laulātā draudzene. Jā, Dzeguze bija slavens arī ar to, ka prata uzturēt attiecības ar bijušajām sievām. Uz ko tās balstījās, Frīda varēja tikai minēt.

Drīz spīkers bija klāt un ballīte iedegās. Daži patriotiski tosti, tostarp par bērniem, kam jādzimst. Frīda stāvēja blakus Valdim un juta vīriešu skatienus. Ja vien viņi zinātu, ka man trūkst apakšveļas, viņi blenztu vēl vairāk, domāja Frīda. Ik pa mirklim viņa manīja Dzeguzes skatienu, tas it kā pielipa. Kādā brīdī Dzeguze pienāca pie abiem: „Man prieks, ka atbraucāt. Frīda šodien ļoti jauki izskatās. Ceru, ka tikpat jauki uzvedīsies.”

„Es domāju, ka viss būs kārtībā. Vai ne, trusīt?” teica Valdis. Abi vīrieši raudzījās uz Frīdu un viņa pēkšņi tiešām jutās kā trusītis čūsku midzenī. Viņai bija jārīkojas tagad. Nebija nekādu pārdomu un plānošanas. Tomēr Frīda jutās tā, it kā visu dienu būtu zinājusi, ko darīs vakarā. Viņa atvēra rokassomiņu un sataustīja tajā biksīšu kamoliņu. Tas, nevienam nemanot, ērti iegūla plaukstā. Tieši laikā, jo Dzeguze, kļūdams pavisam familiārs, aplika roku Frīdai ap vidukli. Viņa, cenšoties neļauties derdzīgumam, arī apskāva Dzeguzi ap vidu un paslepus ieslidināja biksītes vīrieša žaketes kabatā. Viņam nebūt nešķita dīvaini, ka Frīda, kura parasti pret viņu ir atturīga, pēkšņi kļuvusi tik draudzīga. Dzeguzes pieredze liecināja, ka pat vislielākās ledus karalienes kūst. Tikai jāmāk nolikt pie vietas. Tobrīd Frīda vēl nezināja, ko darīs tālāk. Bet tad Dzeguze teica: „Frīda šodien tāda klusiņa un pat mīlīga. Laikam Valdis būs izvedis audzinošas pārrunas.”

Kliedziens atkal prasījās ārā un Frīda to vēlreiz norija. Galvā šalca. Kā jūra, kā vētra. Prātā iezibējās vārdi: „Kad tev, puisim, kauna nau, Es tev kaunu padarīšu.” Tautasdziesma, vai?

Frīda metās pie Dzeguzes gaļīgajām lūpām un piezīdās tām. Vīrieša nemitīgais gribēšanas līmenis bija pārāk augsts, lai viņš spētu ātri noreaģēt. Tas bija tikai mirklis, bet Dzeguze atbildēja skūpstam, aizmirsis, kur atrodas. Kad atjēdzās un atrāvās, bija jau par vēlu: visi telpā esošie ļaudis kā sastinguši vērās uz Frīdu un Dzeguzi.

„Mīļais, mīļais mans!” skaļi, beidzot ļaudamās kliedzienam, sauca Frīda. „Es vairs nespēju izlikties, ka starp mums nekā nav. Lai viņi zina, ka esam mīļākie!”

„Tas būs kāds pārpratums, tā to nevajadzētu traktēt,” apjucis buldurēja Dzeguze.

„Beigsim izlikties, mīļais! Tu vēl nesen man novilki biksītes,” sacīja Frīda, izvelkot biksītes no Dzeguzes kabatas un paplivinot kā karogu.

Tad paskatījās uz Valdi, kurš klusēja: beidzot arī viņš bija kā sastindzis.

Frīdai vairs nebija ko teikt, viņa devās uz durvīm. Sievietei šķita, ka atrodas aukstu vaska figūru pilnā zālē un tikai viņa vienīgā ir dzīva, karsta un auglīga.

Bijušās, daudzpieredzējušās sievas atjēdzās pirmās.

„Tā iet, kad nāk viesos ar kaut kādām piegulētājām,” Frīda dzirdēja, kā pirmā laulene teica otrajai. „Laulāta sieva nekad tā neatļautos uzvesties.”

Frīdai ļoti gribējās pēc iespējas ātrāk tikt pēc iespējas tālāk. Šī sabiedrība drīz starpgadījumu apbedīs un viss atkal nostāsies savās vietās. Dueļa starp Valdi un Dzeguzi nebūs. Kas gan ir Frīda pret lielo politisko spēli! Taču šis gājiens bija vajadzīgs viņai pašai. Vajadzīgs, lai atgūtu pati sevi. Savu neatkarību. Vienā mirklī Frīda bija aizbērusi atpakaļceļu.

Viņa paskrēja garām spīkera apsargiem, kuru sejās apvienojās profesionāla vienaldzība un cilvēciska ziņkāre. Pa šauru celiņu starp piekrastes mājām sieviete devās uz netālu esošo jūru. Bija jau satumsis. Jūra šalkojās. „Jūras māte, tev gan nekad nav jāizliekas, tu vienmēr paņem, ko gribi!” Frīda sauca un brida jūrā, cerībā, ka jūras vēsums dzēsīs viņas iekšējo karstumu. Taču laikam pati jūra pārņēma Frīdas versmi, jo vēsāks nekļuva. „Brīva, brīva!” šalca jūra. Bet Frīda brida tālāk, gaidot, ka dziļāk būs saltāks. Tad viņa sajuta, ka viļņi viņu stumj uz krastu. Jūra Frīdu negribēja. Viņai nāksies atrast ceļu pašai.