Pēdējā laikā esmu pieķērusi sevi – ja kaut kas man nepatīk, es no tā atsakos. Kopš zināma laika esmu nonākusi pie atziņas, ka vienīgais cilvēks pasaulē, kurš būtu jāklausa (un tas ir jādara rūpīgi un uzmanīgi) esmu es pati. Tas man lika augstu vērtēt tieši pašai savas domas un sajūtas, un (cik vien ir iespējams) ņemt tās vērā. Tāpēc rūpīgi ieklausos sevī un vēstī, kuru mans patiesais “es” man saka: kas tam patīk, kas nepatīk, pēc kā tas alkst, un kas ir vispār lieks. Tam visam pa vidu, cenšos pilnasinīgi dzīvot savu dzīvi tā, lai katrs mirklis ir jēgpilns, un lai es to izbaudu līdz galam.
Esmu novērojusi, ka daudzi, īpaši vecāka gada gājuma ļaudis, skeptiski skatās uz pārmaiņām. Īpaši uz to, ka cilvēks bieži maina intereses, jeb sāk domāt vai uzskatīt citādāk. Šādas aizraušanās “it kā” liecinot par vājas personības piemēru. Tiek lēsts, ka šādi cilvēki esot nepastāvīgi, uz tiem nevarot paļauties. Viņi nezinot ko vēlas un spēj savā dzīvē sasniegt. Šķiet, ka katrs no mums ir dzirdējis no vecākiem vai vecvecākiem šādas frāzes: “Tu taču nupat tikai uzsāki šo lietu, un tagad jau vēlies pamest? Nepamet, ko iesāki. Tas nav labi mainīt tik bieži savu darbu, domas un intereses”.
Kurš ir izdomājis, ka tā nav labi?
Man šķiet, ka ir normāli, cilvēcīgi mainīt savas domas. Saprast, kas nepatīk un kas patīk. Varbūt vēl neesmu atklājusi, kas man īsti patīk, taču zinu simtu un vienu lietu, kas man nepatīk! Nākamais līmenis ir rīcība. Ja cilvēks ir spējīgs pārstāt darīt to, kas viņam sagādā neērtas sajūtas, nedara viņu laimīgu, vai pat vairo dusmas un negācijas, tad ir jāpieliek punkts. Tikai spēcīga personība spēs no šādām situācijām atteikties pati. No šejienes secinājums – bieža viedokļa vai interešu maiņa ir spēcīgas personības pazīme. Ir jāspēj izzināt sevi, jābūt pietiekami spēcīgam raksturam, lai spētu pateikt dažādās situācijās “nē”. Ir jābūt drosmei, lai uzdrīkstētos sākt darīt ko jaunu un atšķirīgu no bijušā. Precīzāk – tas viss pieprasa drosmi.
Par uzskatu maiņu ir pierādīts, ka cilvēks nav piemērots dzīvei statiskā vidē. Pārmaiņām ir jābūt un jānotiek. Visi spējam domāt, izvērtēt situācijas un vidi. Tas nozīmē, ka cilvēks nav radīts, lai nemainīgi pieturētos pie vienām domām vai uzskatiem visu savu dzīvi. Neturpinām taču zīst mātes pienu tikai tāpēc, ka sākotnēji mums tā tika mācīts. Diemžēl daži turpina sakņot savus uzskatus vecā zemē, nesekojot tam, ka laiks rit uz priekšu un apstākļi mainās.
Runājot par laiku. Katram ir savs dzīves ritms. Vienam tas ir kā lēns valsis, taču citam – ritmisks rokenrols. Šeit arī slēpjas mana atbilde tam, kāpēc es nevarētu būt māksliniece. Daļa mākslinieku: fotogrāfi, gleznotāji, mūziķi cenšas atrast to vienu, “savu” stilu vai žanru. To pieeju, ko viņi sauktu par savējo. Tiek pat uzskatīts, ka, lai izsistos sabiedrībā, ir jāspēj parādīt, kas ir tā tava “odziņa”, tas viens vienīgais stils, kas Tevi raksturo.
Es būšu “kiš miš ar rozīnēm” vai vismaz daudzām odziņām. Nespēju ieturēt sevi vienotā, negrozāmā stilā. Neesmu “viens, manis raksturojošs elements”. Esmu cilvēks un man piemīt garastāvokļu maiņas, domu lidojumi. Es dzīvoju, augu, mācos ikdienas, līdz ar to, regulāri mainās mana patiesā būtība, un pārveidojas mans iekšējais “es”. Nepastāv viena versija, un viena veida saturs, kuru radu. Pat mans rokraksts katru dienu ir jau cits. Es nespētu visu mūžu radīt viena veida fotogrāfijas, zīmēt vienā stilā vai arī atlikušo dzīvi dzert tikai piparmētru tēju.
Reizēm mani pārņem “tumšie mākoņi”, un bildes, kuras uzņemu, būs melnbaltas, ar izceltām detaļām, varbūt pat savādas vai rupjas. Taču citu dienu, manas fotogrāfijas būs gaišas, estētiski maigas un pilnas ar pļavas ziediem. Vai arī gleznas, kuras darinu var būt drūmas, vai tieši pretēji – uzsprāgt no krāsu un enerģijas pārpilnības.
Šķiet, neviens mani nevarētu ielikt kastītē un pateikt “Kristiān, nonāc vienreiz pie sava”. Es un manas divsimt personības vien pasmaidīs un pateiks: “Piedod, bet es tomēr nebūšu māksliniece”.
