Vienmēr biju iztēlojies, ka pirmā iemīlēšanās būs kā saules lēkts. Aptvers mani lēni, mirklī nesteidzīgi ieaijās. Taču es kļūdījos. Pie apvāršņa viņš parādījās strauji – viegli samirkuši mati un atraisījusies kreisā zābaka aukla. Pirmajā mirklī miklais siluets atņēma elpu, sasaistīja visu manu būtību. Kad viņš aiztraucās man garām, es gluži neviļus apstājos. Pūļa viendabīgā murdoņa pārtapa klusuma simfonijā. Plaušās sastinga agrā pavasara dvaša, un man atlika vien mēmi noraudzīties viņa aizejošā augumā. Skatiens nodurts, zods dziļi azotē ieslīdzis. Nesteidzīga piektdienas pēcpusdiena, bet viņš skrien līdzi satiksmes trokšņiem, neveltīdams man pat vienu vienīgu skatienu. Būšu pavisam godīgs – viņš mani apzaga! Laupīja maņu asumu un prāta skaidrību. Gaidīt atvainošanos būtu bezmērķīgi, viņa gaismā pat horizonta līnija starp debesīm un zemi kļuva nenoteikta.
Es atskatījos. Viņš devās uz priekšu.
Nākošās dienas es spēju domāt tikai par viņu. Dienas pārtapa nedēļās, taču tas nemainīja manas jūtas. Es biju kā apsēsts. Katra pretīmnācēja acīs es meklēju viņējās. Naktīs sevi pieķēru domājam par viņa muti. Pat mēnešus vēlāk es spilgti atminējos rievu starp biezajām uzacīm un nolaistos lūpu kaktiņus. Es zināju, ka viņu vairs nesatikšu.
Kādu tveicīgu jūlija pēcpusdienu svelme bija mani nobēdzinājusi ēnā. Paduses sviedru iezīmētas, mugura mikla un deniņi matiem salipuši. Trotuārs, atstarodams svelmi, pasauli bija ietērpis blāvas dūmakas apmetnī. Pēkšņi ar acs kaktiņu manīju nelielu kustību pāri ielai. Krūtis nemierīgi sakustējās. Neskaitāmas naktis, nespēdams aizmigt, biju iztēlojies mirkli, kurā mūsu ceļi atkal krustosies. Un tur nu viņš bija, izmeties parka zālienā it kā gaidītu mani. Es nekustējos un vēroju viņu saulē. No attāluma. Viņa nedaudz pavērtais krekls mani kārdināja. Pat ja es izmisīgi vēlējos pieiet klāt un uzsākt sarunu, es to nevarēju.
Uz sekundi, varbūt divām uz ielas izcēlās troksnis. Kad novērsu skatienu no riteņbraucēja, kas bija ietriecies priekšā braucošajā mašīnā, viņa tur vairs nebija. Kā mēnessērdzīgs izmetos uz ielas. Viņa varā biju nespēcīgs. Aizsteidzos uz vietu, kur viņš bija sēdējis, taču vienīgie klātbūtnes liecinieki bija nosēdēts zāliens un tukša Winston cigarešu paciņa. Trīcošām rokām paķēru aizmirsto iepakojumu. Bikšu kabatā noglabātā velte dedzināja miesu kvēlāk nekā pēcpusdienas saule.
Septembra seju bija iezīmējušas klusas asaru tērces, kad kādu vakaru devos mājās. Tramvaja salons bija piebāzts, svešas rokas taustījās, elkoņi dūrās. Logi bija silto elpu aizmigloti, tādēļ nekāda skatīšanos ārā neiznāca. Garlaicības mākts sāku pievērsties cilvēku stāviem visapkārt. Visu skatieni piekalti telefonu ekrāniem vai zemei, tikai vienas acis bija vērstas uz priekšu. Viņa skatiens vērās tālāk par citu, it kā aizrasojušajā stiklā spētu redzētu citu acīm apslēpto. Kā sapnī paspēru dažus nedrošus soļus viņam pretī. Tie pārtapa nervozā steigā. Hipnotizējošu iedomu pakļautībā virzījos cauri svešķermeņiem. Nebija nemaz tik viegli. Kad biju viņu gandrīz sasniedzis, es pacēlu roku, taču tramvajs spēji apstājās un svešinieku pūlis sakustējās. Mana roka bezpalīdzīgi nokrita gar sāniem. Gluži kā veidots no dūmiem, viņa siluets izslīdēja cauri cilvēku labirintam. Man atlika vien pavadīt viņu ar skatienu.
“Kopš kura laika tu esi pasācis smēķēt?” viegli aizvainota balss iezīmēja kādu nesteidzīgu sestdienas pēcpusdienu. Virtuve bija klusas saules pielieta.
“Mammu…” Vaigos iezagās karstums. Ar nervozu žestu aizgaiņāju jautājumu un pret izlietni apdzēsu kvēlojošo cigareti. Sievietes raupjās rokas bija stingri satvērušas nazi un mizoja kartupeli. Caur sarauktām uzacīm pazibēja vērojošs skatiens.
“Tas noteikti kādas meitenes dēļ, vai ne?” Karstums pārņēma visu ķermeni. “Tev taču pašam savs mugurkauls, beidz vienreiz skriet pakaļ!” Paskaidrojumu nesagaidījusi, viņa atkārtoti pievērsās kartupeļu spainim, izvēlēdamās nākošo mocekli.
Mājupceļā kailie koku zari pavadīja mani saviem skatieniem. Daba ziemas gaidās lēnām atdeva dzīvību. Zeme izelpoja vēl pēdējās izelpas. Stīvām rokām aizdarīju vaļējo jaku, neļaudams ledainajam vējam paviesoties azotē. Nolīdu aizvējā un nekustīgiem pirkstiem kabatā sataustīju tukšo Winston cigarešu paciņu. Aiz stūra trokšņoja kāds jauniešu bariņš.
“Es atvainojos,” kāda balss aiz manis noteica. Mugura neviļus pārklājās skaudrām tirpām.
“Vai varat aizdedzināt?” smalkāka balss piebalsoja. Vārdi sastinga tumšajā gaisā, sabiezēja un tukši atbalsojās pamestajā ielā. Blāvā ielas lampa nespēcīgi noraustījās. Negribīgi pagriezos un sastopos ar viņa tumšajām acīm. Viņam blakus, elkonī ieķērusies, stāvēja blonda meitene. Nē, sieviete sarkanām lūpām un augstprātīgi uzrautu degunu. Pēkšņi pat tumsā es redzēju pilnīgi skaidri.
“Es nesmēķēju,” truli noteicu, sejā nepakustoties ne vaibstam. Pagriezu muguru un neatskatījos.
"Smoke 'em if You Got 'em" by eschipul is licensed under CC BY-SA 2.0.
