Pāvilosta

Pamestā vasaras paradīze Pāvilosta

Reportāža Sleja

Sērferu, vēju paradīze, vasaras galvaspilsēta. Tā un citādi iebraucēji dēvē Pāvilostu – mazo, bet straujā attīstībā esošo pilsētiņu Baltijas jūras krastā. Pēdējo gadu laikā Pāvilosta piedzīvojusi aiz vien lielāku tūristu un interesentu pieauguma skaitu. Pēc Pāvilostas Tūrisma informācijas centra datiem 2019. gada apmeklējums sastāda 11 018 cilvēku. Lai gan pasaulē notiekošais saistībā ar Covid–19 liek domāt, ka tūristu skaitam būtu jāsamazinās, taču pērnā 2020. gada vasara ir pierādījusi pretējo. Tūristi un iebraucēji ik vasaru pārpilda Pāvilostas pilsētu un tās apkārtni un tendenci varējām novērot arī 2021. gada vasarā. Viesnīcu, viesu namu, kempingu un dažādu atpūtas kompleksu rezervācijas notiek jau gadu iepriekš. Tomēr vai iebraucēji vasarā spēj iztēloties šo saulaino un cilvēku ieskauto pilsētiņu ziemā? Vien vietējie iedzīvotāji redz Pāvilostu tādu, kāda tā ir ne vien vasarā, bet arī rudens vējos un ziemas drūmumā. Es, kā Pāvilostas pastāvīgā iedzīvotāja devos noskaidrot, kas notiek tik iecienītajā atpūtnieku galamērķī, kad vasaras sezona ir finiša taisnē un straujiem soļiem noslēdz intensīvo trīs mēnešu maratonu.

Izzinošo pastaigu es sāku uz Liepājas – Ventspils šosejas, vietā, kur parādās norāde – “Pāvilosta 3 km”. Ass pagrieziens acīm paver reklāmas plakāti ar Pāvilostas moto – “Vilnī uz augšu!” Uzreiz veroties apkārt jāsecina, ka mašīnu, treileru, autobusu un velosipēdu apdzīvotā Dzintaru iela tagad atklāj pavisam citu ainu. Redzamas vien pāris mašīnas un ticams, ka tās pašas – vai nu pēdējo vasaras sajūtu ķērāji vai vietējie iedzīvotāji. Turpinājumā dodos uz veco alus brūzi. Lai gan lielākā daļa alus brūža ēkas pamestas jau gadiem, šovasar tas beidzot mainījies. Kopš īpašums nonācis uzņēmēja, mūziķa Luija Fonteina rokās, te atkal notiek rosība. Pirmā atjaunotā ēka izveidota par viesu namu ar nosaukumu “Tauriņu māja”, kura jau vasarā uzņēmusi atpūtniekus. Tomēr vasarai beidzoties brūža apkārtne paver vien visā teritorijā redzamos būvdarbus un būvstrādniekus, kā arī turpat esošā uzņēmuma darbinieku ikdienas gaitas. Par nākamo pieturas punktu izvēlos veikparku “Wake das Crocodill”. Tik pierastās ūdens šļakatas, troses skaņas un cilvēku sarunas tagad nomainījis klusums un miers. Mākslīgi izraktās ūdenskrātuves vidū pamestas bēdīgi guļ mirkstošas rampas, bet krastā salst daudz baltu tukšu krēslu, kuri savu funkciju atsāks pildīt vien nākamvasar. Pa grantētu ceļu gar Zaļkalnu mežu dodos tālāk. Caur krūmiem un kokiem saskatu Pāvilostas pilsētas stadionu, kur skeitparkā, tenisa kortos un vingrošanas stieņu laukumā skan vien pirmās čaukstošās koku lapas. Turpinot ceļu caur mežu nonāku uz Brīvības ielas, kas vasarā atpazīstama mašīnu sacelto putekļu dēļ. Esmu nonākusi Kalna un Brīvības ielu krustojumā. Kalna iela vasarā izceļas ar vien lielāku gājēju plūsmu, kas dažkārt pat apgrūtina pārvietošanos ar automašīnu. Taču tagad gājēju nav. Neredzu ierasto kustību – gājējus, velosipēdistus un skrituļdēļu piekritējus. Nepamanu sarunās iegrimušos vasaras vērotājus. Es dodos turpat, kur vasaras vakaros dodas viņi. Esmu pie “Spinout” kafejnīcas, kas vasarā ir viena no cilvēku pārpildītākajām vietām Pāvilostā. Slavena ar savu atmosfēru, dažādiem koncertiem un radošām aktivitātēm. Durvis ir ciet, terase tukša un nekas neliecina par vēl nesen dzirdēto un redzēto rosību. Tāda pati situācija redzama pie skata torņa Kalna ielas galā. Mēs vietējie šo skata torni dēvējam par “Trijstūri”. Vasaras sezonā te pārpildīts stāvlaukums. Šovasar pat priekšā tika novietoti paceļamie vārti. Kur gan pazudusi pārvadājamā kafejnīcā “Wonderland”? Vien nolīdzināts grants laukums. Es gribu apskatīt vēl vienu svarīgu vietu un tādēļ dodos uz pludmali. Es neredzu nevienu pašu dzīvu būtni. Saule riet, bet saulrieta vērotāji ir devušies prom. Vasaras sezonā pludmalē var vērot daudz cilvēku, ne tikai latviešus, bet arī lietuviešus, dāņus, vāciešus u.c. Nav arī sērferi, kuri gan vēl rudenī mēdz meklēt prieku augstajos un putojošajos jūras viļņos. Klusums un miers Pāvilostā. Pāvilosta ieelpo septembra gaisu, uzkrāj spēkus un gatavojas iemigt, lai jau nākamajā vasarā atkal mostos un startētu trīs mēnešus garajā maratonā.

Pēc pastaigas un vērojumiem jāatzīst, ka Pāvilosta vasarā ir krasi atšķirīga no Pāvilostas rudenī, ziemā un pavasarī. Nobeigumā es vēlos teikt, ka patieso Pāvilostu redz vien tie, kam nav baiļu no vēsā rudens lietus vai stiprajām vētrām. Pāvilostas citādo skaistumu ierauga tie, kas nebīstas no drūmās un pelēkās ziemas vai labprāt redz Pāvilostu uzplaukstam arī pavasara ziedonī. Pāvilosta ir skaista visos gadalaikos, bet lielāko atzinību tomēr iegūst vasarā. Es dodos atpakaļ, es eju uz mājām. Esmu ieelpojusi Pāvilostas gaisu, esmu ieelpojusi Pāvilostu.


Fotogrāfa Zigurda Zaķa fotogrāfija “Mols III” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.