Kā daudzi mani vienaudži, arī es esmu uzaugusi, bērnībā lasot latviešu tautas pasakas. Man prātā ir konkrēts izdevums pelēkos vākos ar Pāvila Šēnhofa ilustrācijām. Tagad man šķiet, ka tās ir lieliskas – katras pasakas pirmais burts ir skaisti uzzīmēts, papilnam apķērīgu zaķu, gudru ezīšu un viltnieču lapsu ar tādām sejas, atvainojiet, purna izteiksmēm, ka par viņu īpašībām un nodomiem nerodas nekādas šaubas. Tur vājā, kalsnā vīrā ir iemiesojies Kāss, bet Sals ar lāstekām pilnu bārdu ir viņam līdzīgs. Un kur tad vēl bez princesēm, trešā tēva dēla, Kurbada, kuram ļaunā čūskā pārvērtusies ragana iespļauj indi brūcē, un vēl, un vēl. Visas – gan sēpijas toņa “parastās” ilustrācijas, gan krāsainās – veselīgi kairināja manu iztēli un ļoti, ļoti patika.
Visas, izņemot vienu.
Šī viena man uzdzina tādas šausmas, ka reiz, kad grāmata bija palikusi atvērta attiecīgajā lapaspusē, es paslēpos zem gultas. Bet cik ilgi pagultē tupēsi? Saņēmu visu savu piecgadnieces drosmi, līdu laukā, zibenīgi pieskrēju pie grāmatas un aizmiegtām acīm aizcirtu vākus, lai tikai nejauši nepamanītu Nāvi, kas izlien no kareivja tabakdozes. Pasakā attapīgais zaldāts to tur iemāna, bet ilustrācijā tā nez kā atkal bija tikusi laukā, skatījās uz mani ar tukšajiem acu dobumiem un turēja rokā izkapti.
Nospiedums ir tik dziļš, ka bez piepūles ilustrāciju atceros vēl tagad. Ja kaut kas manā iztēlē saistās ar Kaulaino, tad tas ir šis Šēnhofa zīmējums no pasaku grāmatas. Tas un vēl kāds šaušalīgs vinila plates vāks, ko mans tētis vēl padomju laikā, apceļodams kādu zemi vairāk uz Rietumiem, bija fotografējis skatlogā. Tagad zinu, ka tas ir smagā roka grupas “Iron Maiden” otrā studijas albuma “Killers” noformējums, ko ir veidojis mākslinieks Dereks Rigss (Derek Riggs). Tajā atkal ir redzama Kaulainā, kas ne tikai tur rokā cirvi, bet arī baisi smīn. Kad tētis kārtējo reizi rādīja diapozitīvus, šo parasti atlika malā un projektorā neievietoja, jo zināja, cik ļoti man ir bail. Vai arī tomēr ielika, iepriekš piekodinot, ka man ir jāaizver acis. Pa acs kaktiņiem tomēr paglūnēju, bet tad atkal tās samiedzu tik cieši, ka to priekšā griezās violeti rimbuļi. Kaut vai oranži! Tikai ne Nāves bildi!
Vēlākos gados es esmu daudz lauzījusi galvu par to, kur manām bailēm no nāves attēliem un miroņgalvām aug kājas. Šķiet, ka ticamākais izskaidrojums ir, – bērnībā bija ne vien pasakas, bet arī pamatīga deva filmu par Otrā Pasaules kara šausmām, ieskaitot koncentrācijas nometņu ainas ar kaudzēs sakrautiem ģindeņiem. Pie šādiem skatiem nevar pierast, lai arī cik regulāri tos tiražētu. Tie manā bērna prātā saslēdzās ar ilustrācijām, iespaidu padziļinot.
Vai es to vērtēju kā bērnības traumu? Man labpatīk domāt, ka ne. Naktīs labi guļu, murgi ar Kaulaino galvenajā lomā mani nemoka, taču var gadīties, ka iespaidi dus zemapziņas dzīlēs un vēl tikai gatavo savu uznācienu.
Nav arī tā, ka ikreiz skurinos, redzot miroņgalvas attēlus, kas mūsdienās ir sastopami visur, sākot ar katra puišeļa T-kreklu un vīriešu tetovējumiem un beidzot ar Demjena Hērsta (Damien Hirst) mākslas darbu “For the Love of God”, kas ir no dimantiem un platīna veidots galvaskauss ar īstiem cilvēka zobiem. Man arī ļoti patīk asprātīgā Tima Bērtona (Tim Burton) animācijas filma “Līgava līķis”, kurā galvenā varone ir gauži līdzīga tai Nāvītei, kas ir manā bērnu dienu pasaku grāmatā, un man nav iebildumu, ka ģindeņu armija maršē filmā “Mūmija”. Un, re, arī kāds grafiti mākslinieks izdaiļojis pazemes pāreju ar skeletgalvu, bet te – elektrības skapis ar miroņgalvu un sakrustotiem kauliem! Un citur notiek bērnu ballīte par pirātu tēmu, cēli plīvojot Jautrajam Rodžeram, bet kaktā daktera kabinetā…
Šķiet, galvaskausi un skeleti ir it visur.
Es tos vienmēr pamanu.
Jūs ne?
Fotogrāfa Rosebud 23 fotogrāfija “Memento Mori” ir licencēta saskaņā ar CC BY-NC-ND 2.0
