Karakudas intervija ar komponisti, mūzikas terapeiti Agnetu Volkovu.
Kā klājas pēc augstskolas beigšanas?
Agneta: Klājas ļoti labi! Jāsaka gan, ka Liepājas universitātes beigšana man nozīmēja iegūt jau trešo maģistra grādu, turklāt – pietiekoši apzinātā vecumā. Tāpēc nevaru apgalvot, ka tas, ka man klājas lieliski, saistīts tieši ar šīs augstskolas beigšanu. Taču varu viennozīmīgi apliecināt, ka visas manas izglītības manu personības izaugsmi un karjeru ir ļoti ietekmējušas.
Ko iemācījies?
Agneta: Vienmēr vēlos mācīties kaut ko. Šobrīd, pēc trīs maģistra grādu iegūšanas, jau otro gadu studēju Rīgas Geštaltterapijas institūtā, lai līdztekus manai vienai no esošajām profesijām – mākslu terapeitei mūzikas terapijā – papildus iegūtu arī psihoterapeites – geštaltterapeites izglītību.
Pastāsti par savu radošo darbu…
Agneta: Tā kā esmu profesionāla komponiste, allaž esmu arī radošā darbībā. Viens no pēdējiem nozīmīgajiem praktiskajiem – radošajiem darbiem ir Otrā simfonija “Uz jauno pasauli” / “To the New World”, kas savu pirmatskaņojumu piedzīvos jau drīz – 18. septembrī Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” un diriģenta Normunda Šnē izpildījumā. Tapušas arī vairākas jaunas kordziesmas, kamermūzika un dziesmu cikls ar šī gada jubilāra Aleksandra Čaka dzeju. Vēl – ar vīru esam iegādājušies skaistu mājiņu Ogres novadā, kur es starp saviem daudzajiem darbiem, pienākumiem, projektiem un koncertiem varu atgūt spēkus no apkārtējā lauku dabas miera un skaistuma!
Kā izturēji pandēmiju?
Agneta: Pandēmijas laikā nejutos slikti, jo pēc dabas esmu vientuļniece. Ar vai bez pandēmijas – jebkurā gadījumā es izbaudu vienatni un man nevajag mūžīgo cilvēku klātbūtni. Ir interesanti gan vienai, gan komunikācijā ar gudriem cilvēkiem. Bet… dozēti. Es ātri nogurstu no sabiedrības. Tāpēc pandēmija manu dzīvi personīgi neietekmēja. Tajā pat laikā es ļoti pārdzīvoju līdzcilvēku neveiksmes un pārdzīvojumus, slimību un nāvi. Es ļoti izjutu pasaules sāpes un pārmaiņas.
Vai ir vērts stāstīt par pandēmiju mākslā?
Agneta: Nezinu, vai vērts, vai nav vērts… To noteikti katrs mākslinieks izjūt citādāk. Es pat ļoti esmu ietvērusi pandēmijas tēmu savā mākslā – mūzikā. Visā manā Otrajā simfonijā praktiski stāstu savas pārdomas un izjūtas par esošajām un briestošajām pārmaiņām, kuras jau bija nojaušamas sen, bet pandēmija tās veicinājusi.
Vai Zoom logs uz pasauli nav nogurdinājis?
Agneta: Zoom(s) gan man jau apnicis. Uzskatu to par lielisku līdzekli ārkārtas gadījumiem, kā praktisku līdzekli, lai to izmantotu dažreiz, kad patiešām nav iespēju satikties klātienē (lekcijas, sapulces u.tml.), taču Zoom vietne nespēj aizstāt unikālo klātbūtnes efektu mākslas, mūzikas, teātra, kino radīšanai un uztverei. Zoom ir praktiķis, ne mākslinieks.
Kas līdz šim vislabāk izdevies?
Agneta: Vislabāk izdevušās manas radītās mūzikas kompozīcijas un darbs mākslu/mūzikas terapijā, psihoterapijā. Komponēšana un darbs ar klientiem mākslas/mūzikas terapijā un psihoterapijā ir absolūti manas dzīves profesionālās jomas favorīti! Otra bauda – dziedāšana un to varu realizēt savā kamerkorī “Muklājs”, kur strādāju par kormeistari – vokālo pedagoģi un varu no sirds izdziedāties! Bet no sirds arī veicu projektu vadītājas darbu vienā no izcilākajām Latvijas mūzikas skolām – Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kur pārsvarā strādāju ar skolas simfoniskā orķestra projektiem.
Vai pandēmija neradīja bezpalīdzības sajūtu?
Agneta: Nejūtos bezpalīdzīga. Neesmu ieņēmusi upura lomu.
Ko novēli pēcpandēmijas pasaulei?
Agneta: Pasaulei vēlētos novēlēt saglabāt cilvēcību – siltumu, draudzību, līdzjūtību, empātiju! Pandēmijas seku iespaidā sabiedrība pasaulē sašķēlusies, sanaidojusies, šobrīd sajūtu dažādu sociālo slāņu komunikācijas karu un tas ir sāpīgi, tas nomāc. Jo patiesībā jau vēsture atkārtojas – šoreiz karš nenotiek ar fiziskiem ieročiem, bet gan ar emocionāliem komunikācijas uzbrukumiem. Un, kā zināms, arī vārdi gan ievaino, gan nogalina. Līdz ar to pasaulei novēlu rūpīgi izvēlēties savus vārdus mums vienam pret otru, lai neievainotu un nenogalinātu.
Paldies par sarunu!
