Ventspils Rātsgalds

Putnēns nozūd puskailā krūmā

Reportāža Sleja

Ir saulaina piektdienas pēcpusdiena. Šodien jāmotivē pieklusinātais gribasspēks un jāstiepjas pretim Aspazijas dramaturģijai. Bibliotēkas mūsdienīgās durvis vēl reaģēs uz kustību, un nopietnu vaibstu spoguļos rakstnieku un tulkotāju mājas rezidenti. Tie ir vienīgie cilvēki, kuru perifēro klātbūtni jūtu. Dzejnieki savā pasaulē lūkojas caur miniatūrisku, rūtainu logu un tic, ka baznīcas durvis sirsnībā vērsies ne tikai svētdienu rītos. Piedod, diena, ka aizgulējos. Kur jūs esat, cilvēki?

Brīvs laiks. Diena var sākties ar laiskošanos un bezmērķīgu klīšanu pa sen justām ielām, taču šodienai ir plāns. Ejot daudz domāju. Nākamais apvārsnis jau mīļš. Ceļš sākas no Sarkanmuižas dambja. Vietā, kur reiz kungi un dāmas līkumiem vien lepni devušies uz rātslaukumu malkot brangu vīnu, kas grēcinieku asarām darināts. Valoda toreiz bij citāda. Ļaudis svinēja skaistu dienu, devās rīta un naksnīgās pastaigās. Šodien neapdomīgs auto vadītājs traucas caur peļķēm un nošļaksta pretim nākošu, iesirmu kundzi, kura meklēja mājas šim rudenim. Viņa ir vājredzīga. Kundze dodas tirgus virzienā. Pēc dažiem metriem mūsu ceļi šķiras.

Veselīgi iet kājām. Ieelpot mieru. Starp netālajiem pils mūriem un kreiso ventas krastu maldās skatiens un meklēju īstās durvis uz nākotni. Viss notiks rīt, bet dzīvošana krustcelēs un orientēšanās laikā ir mans balsts. Ko nobaudīt vispirms – Bibliotēku, starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju, luterāņu baznīcu, austrumniecisko rotaslietu veikalu vai ieturēt kafijas pauzi? Apkārt absolūts klusums. Šai vietā satiekas paaudzes, saplūst laiks un skrien garām sen izdzisušas ēnas. Ir sajūta, ka virzība pretim nākotnei notiks tad, ja pagātnes sūrās gaidas un pēdu nospiedumi zem jaunuzklātiem Vindavas bruģiem, kļūs par apziņu mūžīgai izaugsmei un kustībai. Šī ir pilsētas sirds. Šeit dzied, izsāp dzeju melnrakstos. Pie baznīcas trepēm pilsētas svētkos akordeonu spēlē omulīgs vīrs, aiztrauc ātrās palīdzības brigāde. Viesmīle slaidām kājām, nošmulētā priekšautā netīši paklūp aiz stūra galdiņa un sirsnīgi atvainojas par sagādātajām neērtībām. Cilvēki šeit norunā tikšanos, lūkojas debesīs, lūdz Dievu, un nodod mājās ilgi turētās daiļliteratūras grāmatas. Kur jūs esat tagad?

Šeit var ļauties un nozust laika lokos. Atcerēties to, kur pirms šodienas bij senči. Klusums. Tā nav vientulība vai vienkārši sakritība. Krustceles. Šeit mēs dzīvojam. Bibliotēka šodien slēgta. Rakstnieku mājas otrajā stāvā noplīv aizkari. Līst.

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.