Vasaras vidū piedāvājam lasītājiem interviju ar Liepājas universitātes profesori, literatūras pētnieci un Rakstniecības studiju programmas direktori Zandu Gūtmani.
Kā sokas ar Rakstniecības studiju programmu?
Zanda Gūtmane: Rakstniecības studiju maģistra programma Liepājas Universitātē pastāv jau 13 gadus. Pirmajā izlaidumā mums bija trīs izcilas absolventes, šogad – deviņpadsmit. Maģistra līmeņa studijām humanitāro zinātņu jomā tas ir labs rādītājs. Turklāt šī gada absolventu kurss ir ļoti spēcīgs – vairāki noslēguma darbi novērtēti ar “izcili” un “teicami”. Tā kā studiju rezultāti ir galvenais programmas novērtējuma kritērijs, lepojamies ar jaunu tēmu vai jaunu pētniecisko pieeju pieteikumu, kas vēlāk atbalsojas arī plašākā kultūrtelpā.
Vienmēr atgādinu, ka mūsu studiju programmā ir jāraksta darbi, par kuriem nevar nerakstīt, ka tiem jābūt gan personiski nozīmīgiem, gan arī aktuāliem. Tajos iespējams pievērsties jebkādām ar rakstniecību saistītām tēmām – vai tas ir jaunrades ceļš un pašrefleksija par to, kādas literāras parādības izpēte, jaunas pētnieciskas pieejas izmantojums, teksta un citu mākslu mijiedarbes meklējumi. Ja top spēcīgi darbi, kas atbilst programmas pamatmērķiem, esam gandarīti un varam teikt, ka programma attaisno savu esamību.
Kādi studenti sāk studēt rakstniecību?
Z.G.: Studenti ir ļoti dažādi, ar dažādu iepriekšējo izglītību un pašreizējo pamatnodarbošanos, bet visus vieno interese par vārda mākslu visdažādākajās izpausmēs.
Piemēram, gadu no gada pie mums iestājas daudz sociālo zinātņu programmu absolventu, kuri darbojas dažādos medijos. Savas darbības laikā viņi nereti ir sapratuši, ka nepieciešams uzlabot valodas zināšanas un izjūtu, dziļāk apgūt vēstījuma veidošanas prasmes dažādu žanru tekstos, un, ka tas viņiem var palīdzēt, strādājot savā jomā. Ir arī studenti, kuri nolēmuši turpināt humanitāro izglītību, bet vēlas jau iegūtās akadēmiskās zināšanas papildināt ar radošām un starpdisciplinārām iemaņām. Visai bieži sastopam studentus, kuri profesionālajā dzīvē jūtas “iemesti” un saprot, ka viņiem pietrūkst akadēmisku zināšanu un, piemēram, literārās rediģēšanas prasmju.
Protams, liela daļa no studentiem raksta dzeju vai prozu, vai dramaturģiskus darbus. Viņi vēlas gan papildināt šīs prasmes, gan arī iegūt akadēmiskas zināšanas literatūrzinātnes un valodniecības nozarē.
Īpašu prieku gadu no gada sagādā studenti, kuru darbība jau ir labi redzama Latvijas kultūras vidē, piemēram, teātru vai mediju telpā, un kuri skaidri zina, ko tieši viņi vēlas iegūt šajā programmā. Parasti tā ir vēlme dziļāk izprast literatūras un kultūras procesus, iepazīt dažādas teorētiskās pieejas, radošās un kritiskās domāšanas prakses, paplašināt izteiksmes iespējas.
Programmas studenti nāk no visas Latvijas, jo īpaši, no Rīgas un tās apkārtnes. Liepājnieku programmā parasti nav daudz, taču nereti pēc absolvēšanas studenti savu dzīvi sasaista ar Liepāju vai pat apmetas šeit uz dzīvi. Tā piesaistām jaunus pilsētas iedzīvotājus, kas novērtē piejūras dzīves priekšrocības un pašizpausmes iespējas kultūras jomā.
Kā veidojas grupas? Kādas tās ir?
Z.G.: Katrs jauns kurss sagādā jaunus pārsteigumus. Nekad nav paredzams, kādu jomu pārstāvniecības kombinācija izveidosies. Noturīga tendence ir citu mākslu, īpaši, skatuves mākslas pārstāvju iesaiste programmā. Interesanti, ka dažkārt programmai pievienojas ne tikai liriķi, bet arī fiziķi, proti, no humanitārajām zinātnēm attālinātu jomu pārstāvji. Tie ir cilvēki, kuri, tuvojoties brieduma gadiem, nonākuši pie atziņas, ka tomēr vēlas darīt tieši to, kas viņiem patīk, jo ne vienmēr pragmatiski rosinātās izvēles sniedz arī gandarījuma sajūtu. Mani vērojumi liecina, ka tieši šiem cilvēkiem, pateicoties studijām, nereti izdodas mainīt savas dzīves virzienu.
Katrā kursā ir arī dažādi interešu viļņi, kas atspoguļojas noslēguma darbos. Piemēram, pirms vairākiem gadiem studentiem bija pastiprināta interese izpētīt fantāzijas, fantastikas un distopijas žanrus, apgūstot teorētiskos materiālus angļu valodā, izpētot labākos žanra piemērus un pārskatot latviešu literatūras devumu šajā jomā. Laiku pa laikam aktualizējas dažādi feminisma un postkoloniālisma studiju jautājumi. Iepriekšējos gados bija pastiprināta interese par bērnu literatūru, kas sabalsojas ar bērnu rakstniecības uzplaukumu šobrīd. Dažkārt rodas priekšstats, ka ar maģistra darbiem uztaustām literārā procesa virzību, nereti pat piesakot tuvā nākotnē aktuālas tēmas.
Vislielāko prieku sagādā tas, ka daudziem studentiem maģistra darbs ir cieši saistīts ar viņu profesionālo un radošo darbību, ir jauna ceļa sākums vai padarītā rezumējums. Savulaik, pirmajā studiju gadā Vēsma Lēvalde sāka interesēties par teksta lomu teātrī Oļģerta Krodera redzējumā, tagad viņa aktīvi darbojas teātra zinātnē un kritikā. Rasa Bugavičute-Pēce savā maģistra darbā aprakstīja viņas pašas pieredzi – dramaturga darbību teātrī, Ēriks Vilsons piedāvāja refleksiju par monolugas tapšanu. Interese par teksta un skatuves mākslas attieksmēm programmā izrādījusies noturīga – Laura Jeruma pētījusi monolugu principus, Ivonda Vilsone – monoizrādes, Inese Tālmane – dramatizējumus amatierteātru darbībā, Marikas Pudules-Indānes maģistra darbā izstrādātā luga “Briksdāles ledājs” piedzīvojusi iestudējumu.
Jau no programmas sākotnes ir izdevies ierosināt studentu vēlmi pievērsties daiļliteratūras tulkojumu un atdzejas izvērtējumam, kas Latvijā joprojām ir nepietiekami attīstīta joma. Soduma veiktā Džoisa “Ulisa” tulkojuma pētniecība savulaik ierosinājusi Sigitas Ignatjevas disertācijas tēmu, bet tagad Sigita šajā pašā programmā docē tulkošanas kursus un vada līdzīgas ievirzes maģistra darbus. Maģistra darbs par igauņu bērnu literatūras latviskošanu vēlāk ierosināja Dailas Ozolas kā igauņu bērnu grāmatu tulkotājas darbību.
Kādi priekšmeti studijām tiek piedāvāti?
Z.G.: Rakstniecības programmā ir daudz akadēmisko kursu – tas reflektantus sākotnēji pat pārsteidz, jo viņi šajā programmā ir sagaidījuši galvenokārt radošu ievirzi. Tomēr programmas darbības laikā esam pārliecinājušies, ka zināšanas nekādi nekavē radošām izpausmēm, gluži pretēji, palīdz izprast nozari, ieraudzīt kontekstu, iedziļināties. Tāpēc piedāvājam prozas, dzejas, drāmas teorijas un analīzes, postmodernisma paradigmas, kultūras filozofijas, tekstveides un stilistikas kursus. Cenšamies sekot aktualitātēm un piedāvājam ieskatu digitālajās humanitārajās zinātnēs, kopīgi pētām aktuālos procesus latviešu literatūrā, teātrī, kritikā. Ļoti nozīmīgs studiju spektrs saistās ar aktuālo pētniecisko pieeju iepazīšanu, jo tās palīdz atrast nepieciešamos instrumentus literatūras pētniecībā un pat jaundarbu radīšanā. Postkoloniālisma un feminisma pieejas, kas tiek apgūtas atsevišķos kursos, ir izmantotas daudzos noslēguma darbos. Tas pats sakāms arī par studiju procesā integrētām un pašu docētāju aktīvi izmantotām pieejām, piemēram, traumas studijām, naratoloģiju, ekokritiku, kvīru teoriju u.c.
Domājot par studentu profesionālo interešu daudzveidību, piedāvājam praktiskus literārās rediģēšanas, tulkošanas, publicistikas, kritikas kursus un, protams, radošās rakstīšanas kursus – dzejas, prozas un dramaturģijas formās. Šajos kursos strādā Latvijā atzīti jomu speciālisti, taču radošās rakstīšanas iespējas cenšamies integrēt arī akadēmiskās ievirzes kursos. Pieredze rāda, ka, piemēram, akadēmiskā kursā uzrakstītie postmodernie stāsti vēlāk atrod ceļu līdz plašākam lasītāju lokam.
Tā kā cenšamies sekot līdzi jaunākajām tendencēm, aicinām pie sevis aktuālo parādību speciālistus. Meistarklasēs esam iepazinuši vieglās valodas principu izmantojumu un skaņu mākslas iespējas rakstniecībā, vēlamies pievērsties arī tādai neizbēgamībai kā rakstniecības un mākslīgā intelekta izmantojuma iespēju izziņai.
Jau daudzus gadus veiksmīgi sadarbojamies ar Piejūras pilsētu literāro akadēmiju un Starptautisko Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māju, uz kuru braucam, lai piedalītos rezidentu vadītās meistarklasēs.
Esam pateicīgi visiem programmas docētājiem, savas jomas speciālistiem, kā arī darbu vadītājiem, kurus nereti pieaicinām specifiskas ievirzes darbu vadīšanā, tādējādi ļaujot katram studentam attīstīties tajā virzienā, kas tieši viņam ir svarīgs.
Ko Tu atbildi tiem, kuri uzskata, ka rakstnieku nevar iemācīt rakstīt?
Z.G.: Rakstniecības studiju mērķis nekad nav bijis kādam “iemācīt rakstīt”. Šīs ir studijas, kas piedāvā studentam atrast savai radošajai vai profesionālajai darbībai nepieciešamos papildrīkus un papildzināšanas. Kādam, kurš jau raksta, bet nepārzina rakstniecības vēsturi un teoriju, tās ir akadēmiskas zināšanas. Kādam, kuram ir akadēmiskas zināšanas – tās ir radošās pieejas un metodes. Kādam nepieciešams izkopt valodas prasmes, vēl citam – saprast literārās tulkošanas vai kritikas specifiku.
Mēs nekad neesam pretendējuši uz to, ka sagatavojam rakstniekus. Rakstniecība mūsu programmas izpratnē ir plašs jēdziens, kas raksturo mākslinieciski un sabiedriski nozīmīgu rakstīto tekstu kopumu. Programmas iecere – palīdzēt studentam attīstīties jebkurā ar rakstniecību saistītā jomā – radošajā rakstīšanā, dramaturģijas veidošanā, publicistikā, kritikā, literārajā tulkošanā, rediģēšanā, literatūras un valodas pētniecībā, starpdisciplināru mākslas projektu izstrādē.
Kādi bijuši patīkamākie pārsteigumi studentu darbos?
Z.G.: Kā allaž, arī šogad studenti pievērsušas uzmanību vairākām iepriekš nepētītām tēmām, piemēram: kas ir grafiskais romāns un kāpēc latviešu kultūrtelpā tāda faktiski nav? Vai novecošana un vecums ir pietiekami atspoguļoti procesi mūsdienu rakstniecībā, vai lasītājiem un lasītājām brieduma gados ir, ar ko identificēties tekstā, un vai pētniekiem ir pieejas, ar kurām šādus tekstus pētīt? Tāpat pastiprināta uzmanība pievērsta dzīves un pieredzes stāsta nozīmei rakstniecībā, arī telpas un vietas sasaistei ar tekstu. Ceru, ka Lienes Milleres maģistra darbu “Pasaules pasaulē. Telpas, vietas un heterotopijas koncepti stacijas stāstos” nākotnē papildinās arī viņas stacijas stāstu krājuma izdevums. Tāpat ceru, ka Daigas Kirhneres apkopotie atmiņu stāsti par Liepājas Parka paviljonu, kādreizējo Bangu, un Elvīras Žvartes koprades stāsti, kas tapuši sadarbībā ar senioriem ilgstošās aprūpes iestādē, rezultēsies sabiedrībai plašāk pieejamā materiālā. Tāpat ceru Elzas Ozolas iztulkoto lietuviešu autora lugu redzēt skatuves interpretācijā.
Šogad iepriecina arī Latvijā neattīstītas jomas – biblioterapijas – tēmu pieteikums. Vairākus studentus nodarbināja jautājums: kāda ir rakstniecības terapeitiskā ietekme? Iepriekš mūzikas terapijas programmu pabeigusī Iluta Dreimane Rakstniecības programmā pat veica nopietnu dzejas terapijas teorijas un prakses analīzi.
Noteikti vēlamies programmā turpināt arī valodniecības ievirzes pētījumus, kas līdz šim programmā bijuši mazākumā, tomēr ir ļoti būtisks pētījumu lauks. Tikko aizstāvēts Brigitas Višņevskas darbs par angļu valodas klātbūtni jeb kodu maiņu jauniešu valodā. Šis darbs ir aktuāls ne tikai valodas kultūras ziņā, bet arī tāpēc, ka ikdienas sarunvaloda arvien vairāk ienāk literatūrā, mūzikā, teātrī.
Rakstniecības studiju specifika ir tāda, ka rezultātus varam sagaidīt pēc zināma laika – kad teorētiskā izpratne nobriedina augsni radošam veikumam vai ideju īstenošanai. Nākotne rādīs, vai šī gada darbiem ir sagaidāms turpinājums.
Kādi bijuši patīkamākie pārsteigumi pedagoģijā?
Z.G: Rakstniecības studijas ir programma, kas sagādā gan gandarījumu, gan patīkamus pārsteigumus. Lielāko prieku rada klātienes nodarbību priekšrocības – dziļās un interesantās sarunas ar studentiem nodarbību un semināru laikā, tāpēc es nekad nejūtos tā, kā veicot pedagoģisko darbu tradicionālā izpratnē. Docētāji un studenti šajā programmā atrodas mijiedarbē un mācās cits no cita. Ja man nebūtu jāvada maģistra darbs par grafisko romānu, par melanholijas un sēru konceptiem un to izpausmēm literatūrā, vai es uzzinātu tik daudz par šīm tēmām? Kamēr mācāmies paši, pārsteigumi nebeidzas arī docētājiem un garlaicīgi nekļūst!
Tagad gaidām jaunos studentus – šī gada uzņemšana notiks no 18. līdz 27. jūlijam. 28. jūlijā paredzētas tiešsaistes iestājpārrunas, kurās uzklausīsim topošo studentu motivāciju un nākotnes ieceres rakstniecības jomā. Esmu pārliecināta, ka mūs atkal sagaida jaudīgs studiju laiks!
Paldies par interviju!
