Septembra beigas. Ak, kā mēs gaidījām septembra beigas. Ļoti gaidījām. Tā, ka skaties pulkstenī un gribi viņu pasteidzināt vai ieslidināt kalendāram kabatā kādu žūksnīti, lai izlaiž pāris datumus, varbūt pat nedēļas, neviens jau nemanītu. Ilgi gaidījām, kopš janvāra baltuma, un sistemātiski gaidījām, katru nedēļu pa 100 mārciņām. Tāda bija vienošanās. Jau līgumu parakstot, krūtīs kaut kas kņudēja un bija jāpietur celis, lai patīkamais satraukums neizpaustos neapzinātā pagaldes stepa dejā. Tik ļoti gaidījām.
Sagaidījām. Satraukums nepazuda nedz taksī, braucot no Hallam ielas uz Londonas “Luton” lidostu, nedz uzgaidāmo telpu labirintos, nedz pašā lidmašīnā. Arī pēc piezemēšanās satraukums bija klātesošs, un garā ceļojuma laikā pat nedaudz paaudzies. Ķīna. Sapnis. Aizliegtā pilsēta, Vasaras pils, Debesu templis, Tjanmeņas laukums – vietas, kuras nevarēja turpināt savu eksistenci, iekams tās nebūšu apskatījis, aptaustījis, pagaršojis, tāpat kā mana eksistence bija iesaldēta līdz mūsu tikšanās brīdim. Ir septembra beigas un mūsu ceļi krustosies.
Taksis, satraukums, vadītāja eksotiskais smaids, satraukums, ceļš uz viesnīcu, satraukums, viesnīca, satraukums, koferi, vestibils, rinda – satraukums.
Dzīvās rindas priekšpusē kāds britu pāris asākos toņos sarunājas ar administratoru, roku žestiem kā zobeniem šķeļot gaisu. Pēc mirkļa ar vestibila puisi strīdas vairs vien kundze, tikmēr viņas līdzpaņemtais vīrietis nervozā solī dīdās kā ar basām kājām pa čiekuriem, ar telefonu pie auss un iesarkušiem vaigiem. Rindas priekšējā daļa kļuvusi nemierīga un arī mūsu pieres spiestas saraukties neizpratnē. Patīkamais ceļojuma satraukums lēnām pārtop nervozitātē. Kņada pakāpeniski norimst, kad neskaidras frāzes tiek atskaņotas vestibila skaļruņos. Pēc vairākkārtējas atkārtošanas, arī mums top skaidrs, ka uz konkrētu telpu tiek aicināti visi tūrisma kompānijas “Thomas Cook” klienti. Tātad arī mēs.
Sekojam norādēm. Dodamies kopā ar to pašu pāri, kas iepriekš izmēģinājis visas humānās pratināšanas un iebiedēšanas taktikas, un pat piesolījuši, ka administratoru atlaidīs, ja viņš uz karstām pēdām nepaskaidros, kas noticis. Tas nelīdzēja. Puisis esot teicis vien to, ka rezervācija atteikta, neko vairāk nezinot.
Norādēm beidzoties, bijām ieradušies pie viesnīcas komunikācijas un projektu vadītāja, kurš nekavējoties atvainojās par visu notiekošo un piebilda, ka viņa spēkos nav ko mainīt, jo mūsu mājas bankrotēja. Sekoja īss klusuma mirklis. Uzacis salecās un iekarājās pierē kā lustra griestos. Kā tas ir, mūsu mājas bankrotēja? Viņš esot pārteicies. Bankrotējis uzņēmums, kas mūs sūta šurp un gaida mājās. Rezervācijas maksājums ir atteikts, viņi centās sazināties ar tūrisma kompāniju, bet visas līnijas aizņemtas. Brīvu numuriņu nav. Kungs paziņojis par mūsu situāciju un lūdzis pēc iespējas ātrāk ar mums kontaktēties. To pateicis, viņš lūdza uzgaidīt vestibilā, uzsvērdams, ka pie mums pienāks, kad būs jauna informācija.
Vestibila mīkstajos krēslos sēdējām teju 14 stundas. Patīkamais satraukums no spēles bija izstājies, tā vietā laukumā nāca smagnēja vilšanās. Pēc tam stundu taksī, 6 stundas lidostā un 11 stundas gaisā. Vēl sēžot vestibilā, atkal un atkal pārskatījām ziņu video, it kā neticēdami tur sacītajam: “Lielbritānijas tūrisma kompānija “Thomas Cook”, kas ir viens no lielākajiem un vecākajiem tūrisma operatoriem pasaulē, pirmdien paziņoja par bankrotu. Līdz ar to atceltas visas ar “Thomas Cook” starpniecību veiktās rezervācijas. Lielbritānijas valdība veic pasākumus, lai nogādātu mājās apmēram 150 000 “Thomas Cook” klientu, kas pašlaik atrodas ceļojumos. Šim nolūkam valdība noīrējusi vairākus desmitus lidmašīnu. Šī būs lielākā cilvēku evakuācija Lielbritānijas vēsturē kopš Otrā pasaules kara. Pavisam pasaulē “Thomas Cook” organizētos ceļojumos pašlaik atrodas apmēram 600 000 cilvēku.”
