Iedomājies, mīļais lasītāj, studentu, kurš tikko sācis studiju gaitas jaunā pilsētā. Prom no ierastajām mājām un viņa vienīgā dzīvesvietas opcija ir kopmītnes. Iedomājies, kā censonim tiek apsolīts, ka kopmītnēs pavadītie gadi būs labākās atmiņas viņa mūžā. Tā būs brīvība, jauni cilvēki, pulsējoša kultūras dzīve, elektrizējoša pilsētas pieredze – gaidas un cerības, patīkams satraukums, kuram pa vidu iespraucas bailes, kas pavada visas pārmaiņas mūsu mūžā.
Tagad iedomājies studenta pārsteigumu, ieraugot baiso realitāti kopmītnes ēkā, kuras šaurā istaba no šī brīža būs jāsauc par “mājām”. Iedomājies uz brīdi, ka esi šis students. Tur tevi gaida nolipušas tapetes, sabrukušas, šķības gultas, padomju santehnika, bojātas kontaktligzdas, vecas plītis un aizvēsturiskas mēbeles, kuras satur kopā lūgšanas vien. Tie ir priekšmeti, kuriem īstā vieta būtu Padomju Savienības laiku muzejā. Nevis jauna cilvēka ikdienā – universitātes kopmītnēs.
Tas ir kultūršoks, kas vieno lielāko daļu studentu Latvijā. Šādi latviešu students dzīvo jau no paaudzes paaudzē – tādās pašās metāla stangu un ļodzīgu atsperu gultās gulēja arī mūsu vecāki (fakts no dzīves). Istabās kā alās, kur vasarās nav ko elpot un ziemās jāsalst. Students nav cilvēks, jo tam nevajag daudz un pietiek ar izdzīvošanas minimumu.
Katru gadu redzam vienu un to pašu ainu. Līdz ar jauniem studentiem un pirmo kopmītņu pieredzi, parādās jaunas sūdzības un raksti internetā. Sašutums uzdīgst kā sēnes pēc lietus, vēstot par briesmīgajiem apstākļiem, kādos studenti spiesti dzīvot. Spiesti, jo atrast un īrēt dzīvokļus var tikai retais. Latviešu students dzīvo Padomju laiku ēkās, kuras sauc par mīļajām mājām jeb “kojām”. Taču sauksim lietas īstajos vārdos: lielākā daļa studentu (šeit nerunājam par atsevišķām RTU un RSU kopmītnēm) dzīvo graustos. Blaktis, peles, prusaki, pelējums, tekoši griesti, sēnes (jā, nejokoju), sasmacis gaiss, līdz ar nagiem pieņemama koplietojamo telpu higiēna, grīdu plaisas un krītošs apmetums – tās ir tikai dažas uzskatāmākās parādības, kas novērojamas Latvijas dienesta viesnīcās.
Es dzirdēju, ka citur esot briesmīgāk. Man teica, ka citur pat neesot ledusskapju un tualetes durvīm krampīšu! Tad jau mums paveicies! Šādas runas studentu starpā iet no mutes mutē. Tās ir kā leģendas, kas dod muļķa studentam mierinājumu, ka, iespējams, kaut kur citur zāle ir vēl nezaļāka.
Jā. Kauns par to, kur dzīvojam, mēs studenti, nākamie profesionāļi, nākotnes akadēmiķi. Students iet savas dienas gaitas, apmeklē lekcijas un izliekas, ka ir normāls, ka dzīvo normāli. Iztēlojas, ka, no rīta ceļoties, viņam virs galvas nekarājās tapetes, izliekas, ka neredz pelējumu uz griestiem dušā, kurā no rīta pirms lekcijām bija mazgājies. Pēc četriem studiju gadiem, kas pavadīti Liepājas Universitātes dienesta viesnīcā, varu galvot: cilvēks pierod pie pilnīgi visa. Taču briesmīgi ir redzēt pirmkursnieku sašutumu katru gadu un saprast, ka esi kļuvis nejūtīgs pret to, kas tev apkārt.
Bet kur slēpjas problēmas sakne? Valsts nepiešķir finansējumu izglītības iestādēm kopmītņu remontiem – ja tas nepieciešams, līdzekļi jāņem no sava kopējā budžeta. Liepājas Universitātes gadījumā bijis jāpieņem lēmums apsaimniekošanu un finansējuma sagādāšanu kopmītnēm atstāt kāda uzņēmuma rokās. Kopš 2018. gada ēku apsaimnieko SIA “O.A.G. Projekti”. Lai gan tā ir vienīgā universitāte Kurzemē, kas to padara nozīmīgu, tā viena pati nespēj parūpēties par patīkamiem kopmītņu apstākļiem sava mazā studentu skaita dēļ.
Citāda situācija, protams, ir kopmītnēm Rīgā, jo pārbūves un remontdarbus var veikt tikai tās iestādes, kurām ir lielāks budžets un augstāks ārzemju studentu skaits. Redzam, ka savā būtībā esam ārišķīgi, jo centība parādās tikai tur, kur jāatstāj labs iespaids. Taču atcerēsimies, ka arī sukulenti, kas apbērti ar spīdumiem, izskatās spožāki un dārgāki, bet patiesībā cieš pats augs. Kamēr lielākā daļa Rīgas studentu dzīvo kā karaļi, reģionu augstskolām un universitātēm kopmītņu pārmaiņu vārdā jāsalasa katra kapeika. Kādā brīdi jānonāk pie secinājuma, ka ar sūdzībām nepietiek, jo tās, iespējams, sadzird tikai Visums. Līdz brīdim, kad kāds augstāks spēks nobērs naudiņu labiekārtošanai, joprojām cietīsim no Padomju laiku atraugām ēku formā.
Varbūt tas ir kāds universāls studenta liktenis, kas paredz paciest un pieņemt to, ko dod, lai tas tālāk radītu motivāciju kāpt pa karjeras kāpnēm un lai nekad vairs nebūtu tā jādzīvo. Vai tur tā kapitālisma sāls? Sākt viszemākajā punktā? Students nav cilvēks, tāpēc piecietīs. Ir teikts, ka pie visa var pierast, bet jautājums paliek, vai vajag?
