Saule šonakt nenoriet. Paslēpusies no skatiena tā izklāj spožu gaismas joslu gar horizontu, solot tūlīt, tūlīt atgriezties. Saulgriezis ievirpuļojis visus dejā kā vilciņus. Ugunskura mēles raujas debesīs, liesmojošām dzirkstelēm izgaismojot dejotāju piesārtušās sejas. Mēs esam šeit. Mēs esam dzīvi. Vasaras sakarsusī zeme ir dzīva. Pļavas saldā elpa ir dzīva un aicina ienirt klusi sanošajā zāļu stiebru jūrā, un caur smilgu skariņu rakstu klīst zvaigznāju kartēs. Cieš rokas tvēriens Annu atrauj no mirklīgās aizsapņošanās un ievelk atpakaļ smieklu un dziesmu ritmā. Andris uzlūdz uz kārtējo deju. Tā kā šodien nebūs nekad. Ar to arī pietiek.
Saule norietēja 21.57. Šonakt aizmigt ir grūti. Anna šļūc iznēsātajās čībās no viena istabas stūra līdz otram, trešajam, ceturtajam. Ik pa laikam apstājoties pie kādas vāzes, ierāmētas jaunības atmiņas, eļļas triepieniem uz audekla vai nodzeltējušas preses kaudzītes. Visas virsmas klāj nopūtas. Vieglas un trauslas kā mušu fosilijas uz apskretušās palodzes, kur brūnos māla puķu podos nīkst tomātu stādi. Uz sakaltušajiem stumbriem pāris teju puscaurspīdīgas lapiņas. „Raža laikam nebūs liela”, – Anna ironiski pasmaidot nodomā un turpina savu apgaitu pa istabas perimetru. Viņai ir jumts virs galvas. Savs jumts. Nevis nabagmājas trūkumcietējas liktenis. Te ir atmiņas, sava vieta. Pagalmā aizvien ir akmens uz kura apsēsties, ir pāris jāņogu krūmi, kur palasīties, ābelēs un ķiršos aizvien lidinās strazdi. Viss viņai vienai. Un žurku ģimenei, kas ievākusies bēniņu tukšajās istabās, bet lai! Retu reizi viņa tur uzkāpj izvilkt kādu noputējušu grāmatas sējumu, pārcilāt nekam nevajadzīgus krāmus, kas nezin cik senā pagātnē tur sastiepti. Vai vienkārši paskatīties pa trešā stāva logu — aiz meža mutuļo strautiņš, reizēm agros rītos un vakaros tur sabiezē visnecaurredzamākā migla. Un tad tā lēni, lēni veļas Annas virzienā, apklājot ābeles, nātrēs un gārsā ieaugušos tīruma kvadrātmetrus, ar apiņiem apaugušo laukakmeņu grēdu un iešķībās klēts sienas, līdz beidzot pārveļas pāri mājas pelēkajam šīfera jumtam un viss. Prom tas viss ir. Annas dzīve. Viss satīts un sapakots, pierasojušās miglas palagos, sūtīšanai vienai virzienā.
Tādās reizēs sirdī ietrīsuļo doma par Andri. Ka viņš tomēr pārnāks. Īsts, sataustāms, smejošs, smaržojošs. Viņš apskaus tikpat silti un kā toreiz, sen, sen atpakaļ, iegriezīs dejā, skanot kādam viegli plūstošam meldiņam. Un atkal kļūst viegli. Nakts tumsa tad vairs nekodīs acīs kā dūmi, liekot pieraudāt spilvenu rožrakstu dārzus pilnus asaru peļķēm, meklējot cerības staru.
Anna pastāvīgi sev atgādina, ka kopumā viss ir labi, nenogurstoši atvairot ikvienu aicinājumu pārstāt turēties pie vientulīgā mitekļa sienām. „Tev tur būs labāk, tiešām, mamm,” – tā viņai saka dēls Kārlis reizēs, kad piezvana, lai apjautātos par veselību. Viņš zvana aizvien biežāk, mēģinot pārliecināt doties uz vietu, ko viņš atradis. Tuvāk viņam, viņi satiksies biežāk, viņš brauks ciemos. Anna redzēs mazmeitiņu vairāk. Viss būs labāk. Bet Anna zina, ka nekad, nekad nebūs labāk. Nekad. Labāk jau ir bijis, liktenis ir bijis vēlīgs ar to pašu. Anna nav alkatīga. Labāk nebūs. Un te tomēr viss ir savs. Te ir atmiņas, te ir sava vieta. Katra grīdas dēļa čīkstoņa ir pazīstama. Neviena krēslā vīdošā ēna nav sveša un biedējoša, katra balss, kas runā, runā ar viņu un saprot… „… un Andris taču arī man palīdz,” – šeit telefona sarunu pārtrauc bažīgs klusums. Jā, un šī bija liktenīga aizrunāšanās. Kārlis ar sievu atbrauca tajā pašā vakarā. Anna mala no jauna par savu jumtu virs galvas un, ka kopumā jau viss ir labi, vien skāde ar šo un to no sadzīviskās puses, bet nekur nav jābrauc. Vairs ne vārda par sarunām ar pagātnes klātbūtnēm. Bet Kārlis vairs nebija runājams. Abi ar sievu palikšot nakti te un no rīta Annai jābrauc līdz. „Viņš runā mierinoši, mazliet kā Andris,” Anna pie sevis nodomā, „mans dēls, Kārlis, tik līdzīgs tētim,” – viņa pasmaida un samiernieciski pamāj.
Saule uzausa 4.30. Spoža gaisma lauzās caur nemazgāto logu rūtīm, caur aizkaru mežģīni piezīmējot griestus pilnus raibām figūrām. Kārlis žāvājoties lēnām izlauzās no miega varas, smagas kā vatētās segas kārtas. Viņš nebija te palicis vairākus gadus. Viņam rūp mamma, bet viņa vienmēr ir tik pat spītīga, kā tētis kādreiz. Tagad būs labāk, arī viņam būs mierīgāk, kad mamma būs pansionātā. Viņš tagad var samaksāt, tas nav nekāds ūķis, tur ir labi ārsti, labs personāls. Būs labāk.
Andris gaiši smaidot bija ienācis pret rīta pusi. Viņi ar Annu īsi parunāja un vienojās, ka ir laiks un tā būs labāk. Viņš jau tik ilgi gaida, viņš ilgojas un viņi būs kopā. „Būs labāk,” – Anna atbildot pastiepa roku.
Gata Gribusta fotogrāfija Saulriets ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
