„Turiet jūs, latvieši, savu valodu godā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.” /Juris Alunāns/
Янис
Latviešu valoda… Ārzemniekiem grūta, nesaprotama. Vietējiem ārzemniekiem, kuri Latvijā dzīvo 28 gadus un vairāk – stulba, nevajadzīga. Latviešiem – mīļa, tuva, pati labākā, pati skaistākā.
Latviešu valoda man vienmēr bijusi mīļākā. Iespējams, tādēļ, ka skolā kā mācību priekšmets man padevās vislabāk.
Apgūstot svešvalodas, it īpaši krievu valodu, kura man padevās pat labāk nekā angļu valoda, man prātā neienāca doma, ka nāksies to (krievu valodu) ikdienā dzirdēt un izmantot, esot Latvijā.
Pirmo reizi krievu valodu nācās lietot Lielbritānijā, lai sarunātos ar lietuviešiem vai latviešiem. Tie bija Lietuvas krievi un Latvijas krievi.
Jaunietis no Latvijas, vārds – Jānis. Latviešu valodas zināšanas pielīdzināmas 1 ballei desmit baļļu sistēmā.
Neproti krievu valodu?
Uzsākot darba meklējumos, saskāros ar man neparastu prasību – krievu valodas zināšanas. Dažkārt darba sludinājumos tiek uzsvērts – labas krievu valodas zināšanas.
Darba likuma 32. panta 21. punktā ir norādīts, ka „darba sludinājumā aizliegts norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumu, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai”. Ja tas ir specifisks darbs – tulks vai uzņēmuma pārstāvis, kuram jāuztur kontakts ar ārzemju klientiem – tad, protams, drīkst norādīt. Diez ar kādiem ārzemju klientiem sadarbību uztur veikala pārdevējs vai garderobists, ka jāpieprasa šādas zināšanas?
Diemžēl pilsētā, kurā krievu valodu dzird vairāk nekā latviešu valodu, gan jaunam, gan vecam darba meklētājam nākas saskarties ar šādām prasībām. Ja gribi strādāt un dzīvot, tad citu variantu nav, kā tikai apgūt šo valodu.
Ja neprot, tad var cerēt uz darba devēja žēlsirdību un sapratni. Sliktākajā gadījumā – būs kāds cits, kuram krievu valoda problēmas nesagādā.
Necienām savu valodu?
Strādājot pavisam vienkāršus darbus klientu apkalpošanā, vienmēr pārgāju ārzemju – krievu – valodā, ja klients ar mani uzsāka sarunu šajā svešvalodā.
Tā mēs, latvieši, izrādām necieņu pret savu valodu. Tā mēs izlutinām šos pastāvīgos ārzemniekus. Tā mēs padarām dzīvi grūtāku sev, jo darba sludinājumos uzstādījums par krievu valodas zināšanām parādās aizvien biežāk.
Skumji, ja veikalā pārdevējas savstarpēji sarunājas krievu valodā pilnā balsī. Noteikti, tas nav aizliegts, bet kādēļ man, klientam, būtu jādzird viņu sarunas, vēl pie tam krieviski?
Vai arī, ja pārdevēja ir pieradusi pie tā, ka ir tikai krievvalodīgie klienti, viņa automātiski sasveicinās krieviski.
Ieejot kādā pasta nodaļā, pirmais, ko var ieraudzīt, ir stends ar preses izdevumiem – krievu valodā. Latviskie izdevumi ir pavērsti pret sienu.
Cienīt sevi un valsti, kurā dzīvo
Pastāv uzskats, ka nav jēgas apgūt latviešu valodu, jo to var izmantot tikai Latvijā.
Uzskatu, ka tas jau ir daudz. Tā ir cieņas izrādīšana pret vietu, kurā dzīvo. Kādēļ, piemēram, Lielbritānijā, poļu tautības cilvēki jebkurā veikalā vai iestādē uzstājīgi nerunā poļu valodā? Liela varbūtība, ka neviens viņus nesapratīs un viņiem nāksies pamest, piemēram, veikalu tukšām rokām. Latvijā krievvalodīgie ir pieraduši, ka viņi var brīvi runāt krieviski, gan jau viņus sapratīs. Ja nesapratīs, tad varēs uzrakstīt kādu sūdzību vai izrādīt savu neapmierinātību turpat. Izrādu cieņu tiem klientu apkalpošanas sfērā strādājošajiem, kuri pastāv par latviešu valodu un runā latviski. Protams, viss ir atkarīgs no situācijas – klients var gadīties īsts ārzemnieks. Tas ir jājūt.
Ir dzirdēts, ka krievvalodīgie baidās runāt latviski sava akcenta dēļ, ka viņus izsmies. Latviešiem, latviski runājošajiem arī ir tādas bailes. Retais prot runāt svešā mēlē bez akcenta.
Tās valsts, kurā dzīvo, valodas apgūšana ir cieņas izrādīšana gan pret valsti, gan pret tās iedzīvotājiem.
Cienīsim viens otru!
“Latvia-4” by didkovskaya is licensed under CC BY-NC 2.0
