Piecus gadus ilgas simtgades svinības, aptuveni sešdesmit miljoni eiro un septiņas reizes dārgāks salūts nekā pērn. Izklausās pēc ļoti bagātas valsts, bet tas, ka katrs piektais Latvijas iedzīvotājs dzīvo nabadzībā, un ka nemitīgi dažādās labdarības organizācijās cilvēki lūdz palīdzību, par to neliecina.
Svētki ir jāsvin, tas ir fakts! Bet varbūt sākumā der saprast, kam tad tie svētki īsti būs veltīti. Šķiet jau, ka valdība saprot, ka tie būs mums, Latvijas iedzīvotājiem, tik diemžēl tur gadījušās aizmāršas. Laikam piemirsuši par slimajiem un trūcīgajiem. Piemirsuši arī par tautas viedokli. Varbūt, kāds biezpiena ražotājs var palīdzēt un nosponsorēt pāris kilogramus labiem nolūkiem!?
Skumīgākais, ka tiem, kam šī palīdzība un finanšu līdzekļi no valsts budžeta būtu nepieciešami vairāk nekā kādam kārtējam svētku pasākumam, uz to pat vairs necer. Viņu cerība ir līdzcilvēki un labsirdīgie valsts iedzīvotāji, kuriem dzīvē klājies labāk. Labdarības organizācijas strādā vaiga sviedros, lai varētu palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams. Palīdzība no valsts, no valdības? –Atvainojiet, šobrīd atrodamies ārpus uztveršanas zonas. Svinam svētkus un baudām dzīvi.
Tātad 60 miljoni un pieci gadi. Daudz, daudz par daudz! Par daudz izdevumu, par daudz simtgades logo zib gar acīm un par daudz pats vārds „simtgade” jau dzirdēts! Es cienu un novērtēju, ka Latvijai ir 100, bet šīs svinības mani nevis aizrauj, bet diemžēl jau skumdina.
Nav jau tā, ka visi svētki „salaisti grīstē”. Programmā ir iekļauti arī atzinīgi vērtējami projekti, kā „Latvijas skolas soma”, kas ļauj skolēniem no dažādiem reģioniem apskatīt un izzināt Latvijas dabas un kultūras vērtības, Dziesmu un deju svētki, u.c., bet šos saules starus nomāc drūmais negaisa mākonis, uz kura sēž 140 zaļumballes un 235 000 eiro, atkārtošu – 235 000 eiro vērts gaismas šovs. Lai neradītu liekas ilūzijas par frāzi „gaismas šovs” precizēšu – vidēja līmeņa salūts ar dažiem gaismas stariem un mūziku fonā. Septiņas reizes dārgāks kā pagājušā gada salūts, kurš nebūt nebija peļams un izmaksāja 30 000 eiro. Vai mēs būtu šokēti un sagrauti, ja šī gaismas šova vietā būtu ierastais, skaistais salūts? Vai kāds uzņem tā ilgumu un celtu traci, ja tas būt pat par minūti īsāks nekā pērn? Nē, es ticu, ka cilvēki būtu tieši laimīgāki! Vismaz tie 11 000, kuri parakstījās par to, lai daļu no svētkiem atvēlētajiem līdzekļiem novirzītu vēža ārstēšanai, noteikti. Un arī es, tātad vismaz 11 001!
Bet vainīgi jau arī mēs paši, kā apmāti un nohipnotizēti skrienam pakaļ viens otram un reklāmām, pērkot visu, kas kustas un nekustas, tikai tāpēc, ka simtgades logo virsū. Vienalga lāpsta vai gurķis. Papukstam savos sociālo tīklu kontos un draugu ausīs, bet kā skudriņas skrienam uz Rīgu, drūzmējamies krastmalā, lai nepalaistu garām svētku kulmināciju.
Un tā tie miljoni izplēn un varam gaidīt nākamos pārsteigumus par ko pašūmēties, jo runātāju jau vairāk par darītājiem, un maz mums tās varas vispār, lai kaut ko ietekmētu.
