Mana situācija nav vienkārša. Vislielāko atbalstu vēlētos saņemt no mammas, lai gan vienmēr esmu jutis viņas empātiju. Tā tas bija visu laiku kamēr augu lielāks, bet reāli biju bērns. Tagad, kad esmu patstāvīgs un pieaudzis, beidzot izlēmu mammai pateikt patiesību. Skaidri un gaiši. Paziņot ilgi slēpto faktu par sevi, ko glabāju sevī kopš pusaudža gadiem. Diemžēl gaidītais nenotika. Viņas reakcija mani sagrāva.
Kas īsti ar mani ir noticis? Pirmo reizi aizdomas par to, ka es varētu būt citādāks, apstiprinājās agrā pubertātes vecumā. Toreiz uzdevu viņai jautājumu: „Mammu, ko tu darītu, ja es būtu citādāks nekā visi pārējie? Ja es būtu …”. Viņa uzreiz man pajautāja vai es esmu citādāks. Toreiz atbildēju, ka nē, neesmu. Taču… ko viņa darītu, ja es tomēr būtu citādāks. Viņas nākamie vārdi mani „ieslēdza skapī“ postošus un garus 6 gados. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa uzreiz piekodināja, ka mans tēvs, visticamāk, tāpēc no manis atteiktos.
Šos 6 gadus es sajutos pretīgs, riebīgs, nožēlojams un sevi dziļi ienīdu. Šis naids mani iekšēji grauza, to turēju sevī dziļi iekšā. Ja notika kādas konflikta situācijas, tad šīs dusmas un naidu pret sevi, es izgāzu agresijā pret citiem. Nespēju pat paskatīties spogulī. Centos sevī neredzēt kādu pārpratumu, kļūdu. Katru reizi, kad nonācu tradicionālās attiecībās ar meitenēm, tās nebija ilgas. Jutu, ka sev meloju un gribēju tikt no strupceļa ārā. Taču tas neizdevās. Kolīdz izbēgu no šīm attiecībām, es automātiski ieslīgu vēl lielākās bēdās, jo apzinājos, ka mūžam palikšu viens. Atnākot mācīties uz Liepāju, es beidzot nonācu daudz gudrākā un domājošākā vidē. Te cilvēki uz citiem neskatījās ar naidu. Beidzot jutos piederīgs lielisku laikabiedru sabiedrībai. Taču kolīdz nonācu attiecībās ar sava dzimuma personu, tā nekavējoties ieslīgu negatīvās domās par to, kas mani sagaida, ja ģimene to uzzinās.
Kad pienāca pirmā “COVID – 19” pandēmija Latvijā, biju jau aizgājis prom no darba vietas. Pusotru mēnesi nodzīvoju mājās pie vecākiem. Šajā laikā, kad nebija absolūti nekā ko darīt, nonācu pārāk tuvu savām visdziļākajām domām. Aprīļa beigās es atgriezos atpakaļ Liepājā un atsāku strādāt. Taču visas pārdomas, kas notika karantīnas laikā, mani atkal sāka iekšēji grauzt. Tas bija gan sajūtams, gan redzams. No kolēģiem nevarēju noslēp to, ka mana sirds asiņo. Vienu vakaru darba vietā, kad jau biju tuvu asaru robežai, kolēģi sāka prašņāt kas ar mani noticis. Neizturēju. Pateicu patiesību par sevi, ka esmu gejs. Klusuma un pārsteiguma reakciju pārtrauca klienta apkalpošana. Pēc tam, kad atgriezos pie darbiem, kolēģis man pienāca klāt un klusi sacīja: “Viss kārtībā, Rihard. Tas tevi nemaina kā cilvēku”. Tajā brīdī pa manu vaigu noritēja prieka asara un sliktais garastāvoklis zibenīgi izkūpēja gaisā. Beidzot vismaz viens cilvēks mani akceptē tādu kāds es patiesībā esmu. Tas bija solis uz gaismas pusi. Diemžēl skumjas atgriezās, jo vairs nevarēju turpināt melot saviem vecākiem. Nepārtrauktie jautājumi par meitenēm un mazbērniem mani grauza kā termīti saēd guļbūves ēku. Mani emocionālie balsti bija uz sabrukšanas robežas un es nolēmu izbeigt šo izlikšanos.
Maija sākumā bija jādodas mājup, lai parūpētos par omi, kamēr mamma devās darba ekskursijā. Šajā dienā es iegāju parunāties ar omi par citām lietām, bet, protams, atkal uzpeldēja jautājums par attiecībām. Tajā brīdī es omei pateicu, ka meitenes man nebūs. Pēc tam sekoja vesela virkne jautājumu un atbilžu komentāru. Sarunas laikā pa maniem vaigiem nepārtrauca ritēt asaras. Sapratu, ka ar mammu nebūs vieglāk, bet noslēpumu sevī ilgāk vairs nespēju paturēt. Man tas bija jāpasaka. Pienāca 7. maija vakars. Sēžot virtuvē pie galda, es beidzot dabūju šos vārdus pāri savām lūpām “Mammu, tavas lielākās bailes ir piepildījušās – es esmu gejs”. Viņa man atbildēja īsi: “Tu esi pilnīgi stulbs?” Nākamie komentāri par homoseksualitātes nepareizumu bija jau gaidāmi, bet dziļi iekšā es cerēju, ka tādu nebūs. Cerēju sagaidīt izpratni no savas mammas. Taču tas nenotika. Lai arī visādi centos ieskaidrot, ka viendzimuma attiecības ir ļoti līdzīgas heteroseksuālām attiecībām, viņa nespēj vai nevēlējās to pieņemt un akceptēt. Lūdzas, lai eju pie ārstiem, lai dzeru tabletes, ko ārsti izrakstīs un viss būs labi. Viņai tas skaitījās slimības izpaudums, kuru var ārstēt. Pēdējā telefona sarunā, es piekritu doties pie psihologa. Kopā ar viņu. Pēc nepatīkamās sarunas es izgāju ārā no mājas, uzlecu uz riteņa un savas sāpes izkliedzu mežā pie kapiem, pēc tam pateicu saviem aizgājušajiem tuviniekiem visu par sevi. Viņi klusēja.
Atgriežoties mājās man nācās piedzīvot vissāpīgāko lietu… redzēt kā mana mamma nokrīt man priekšā uz ceļiem un lūdzas, lai neesmu gejs. Sajūta bija tāda, ka manas, tikko atvērtā skapja durvis tagad tiek aiznaglotas un apsietas ar virvēm. Es ļoti labi apzinos, ka tādu faktu ir grūti ieņemt. Tas ir negaidīts šoks. Taču paejot vairākiem mēnešiem varu teikt, ka es lieku viņai vilties un viņai ir kauns par mani. Viņa nav mani akceptējusi un tas padara mani par dzimtas melno avi. Pēdējā klātienes tikšanās reizē ar mammu, viņa pauda manas nesen aizgājušās omes vārdus: “Pasaki Rihardam, lai viņš to nedara. Tu zini par ko es runāju. Neesmu jau tāda muļķe”.
Kā reaģēju? Protams, ka sāku iekšēji raudāt. Izlēmu atrast kaut vienu cilvēku no savējiem, kas mani saprastu. Tāpēc devos ar māsīcu laukā parunāties. Izkratīju viņai savu sirdi un teicu: “Ja nekas nemainīsies, es neredzu citu iespēju kā pabeigt augstskolu un aizbraukt pavisam.” Abi sēdējām uz soliņa un raudājām…
Kopš tiem laikiem ir noticis arī daudz kas pozitīvs. Kopš „iznācu no skapja“, agresijas uzplaiksnījumu manī vairs nav. Esmu saticis ļoti daudz jaunu un kolosālu cilvēku, iepazinis jaunas vietas. Smagais laiks maija sākumā parādīja cilvēku patiesās sejas attiecībā pret mani. Tik daudz toksisku mākoņu nu ir jau aizpūsti pāri jūrai, un vairs neaizsedz manu sauli. Dzīve ir pārāk īsa, lai klausītos citu kritisko aizspriedumus un akceptētu viņu nespēju tevi pieņemt tādu kāds esi. Dodos uz priekšu kopā ar cilvēku, kas ir man svarīgs. Ja viņš sekos, tad ir labi. Ja ne, lai paliek kur ir. Dzīvot ar ģimeni vai bez tās – tam vairs nav nozīmes. Esmu atradis savu sauli, kas katru rītu izgaismo manu dienu. Tas smaids, kas tagad ir redzams manos vaibstos ir patiess, nevis apkārtējo kritikas uzspiests. Esmu laimīgs ar saviem patiesajiem draugiem un ar savu otru pusīti, neatkarīgi no tā vai mana mamma vai mans tētis, kurš vēl joprojām nezina patiesību par mani, spēs mani jebkad pieņemt vai nē. Nekaunoties par to, kāds esmu piedzimis. Ļoti maza daļa no manu radu pulka zina šo faktu par mani. Man ir jauna ģimene – manai dzīvei ir jauns sākums!
"silence" by RebeccaBarray is licensed under CC BY-NC-SA 2.0
