Virtuve atkal ir pilna. Pilna ar smaržām, garaiņiem, dīvainu čaukstēšanu un burbuļošanu, sīkšanu un dūkoņu. Sajūta, ka telpa ir pārpārēm pilna. Vairs nekam nav vietas, un tomēr – kāda sāls šķipsniņa, kāda kanēļa kripatiņa iespiežas.
Te vienkopus sanācis mūsu ģimenes liktenis. It kā mēs būtu viens otram ieķērušies sānos un pieturoties vilktu to rāceni, kas izdīdzis no mūsu dzimtas pašas pirmās sēklas nezināmā laikā un vietā.
Šo rāceni velk neaptverams cilvēku skaits. Kaut kur nenosakāmā vietā ir mans vecvecvectētiņš Toms, kuru adopcijai atdevuši vecāki, cenšoties dēlu pasargāt no iesaukšanas karā. Vēl kādu gabaliņu tālāk stāv mana vecvecvecmāmiņa Liene, kura visiem izmanīgi stāsta, ka nav pārāk gudra, jo bērnībā izkritusi pa logu. Tur stāv mans vectētiņš Vladimirs, kurš sešu gadu vecumā ar piešūtu adresi pie mēteļa iesēdināts karavīru mašīnā, lai nenomirtu izsūtījumā un tiktu pie savas vecmāmiņas izveseļoties. Tur stāv mana vecmāmiņa Velta, zaudējusi redzi, atgādinādama, lai pankūku mīklu nevis maisu, bet iecilāju. Tur stāv mans tētis, kurš gaidījis pie Vērmanes dārza kādu meiteni, bet saticis manu mammu. Tur stāvu es, cilājot mīklu un dziedot muļķīgu dziesmu savai meitai.
Es cenšos viņu padarīt laimīgu. Pateikt, ka viss būs kārtībā, ka viņa vienmēr būs drošībā un viņai vienmēr būs pie kā atgriezties. Daudz ko no tā, protams, es nezinu. Es minu, es ceru, es atkārtoju to kā mantru, lai tas piepildītos. Vienīgais, ko pašlaik varu nodrošināt ir šī ampelēšanās virtuvē, kopā būšana starp smaržām un garšām.
Es skatos uz viņas vēl nekoordinētajām kustībām un milzīgo apņēmību līdzdarboties. Mēs smejamies un rotaļājamies, it kā nekā cita pasaulē nebūtu – ne politikas, ne slimību, ne valdības lēmumu un neapmierinātas tautas. Un viņas pasaulē jau arī nekā tāda nav. Šajā mirklī esmu tikai es un mūsu pankūkas.
Šī recepte man ir no vecmāmiņas. Viņa to dzirdējusi no savas vecmāmiņas, kura to savukārt mantojusi pūrā no savējās. Neviens jau pat īsti neatceras, kura vecmāmiņa un kam to ir iedevusi pirmā. Vai tās vārds bija Ieva vai Valentīna, vai receptē bija rakstītas divas olas vai četras. Mēs visi cilājam mīklu un mēģinām nemaisīt. Šī pietāte un uzmanība ir vienīgais, kas palicis no skrupulozā sastāvdaļu apraksta. Tā ir mūsu pēctecība, ko cenšamies saglabāt. Bet varbūt tomēr saglābt?
