Reiz kādā saulainā pavasara dienā Ida stāvēja pie spoguļa un nepacietīgi mīņājās, kamēr mamma pina bizē viņas garos, biezos matus.
Tā bija diena, kad Ida pirmo reizi viena pati grasījās doties uz skolu. Nedēļu iepriekš Ida devās viena pati uz piemājas veikalu pēc piena un cepa pankūkas. Tiesa gan, pie pankūku cepšanas klāt bija arī mamma.
Ida nevarēja sagaidīt, kad būs pa īstam liela un varēs ģērbt mammas skaistās sarkanās kurpes, kurās viņa staigāja uz pirkstgaliem, kā balerīna. Katru reizi, kad meitene gribēja uzģērbt kurpes un doties ciemos, mamma norādīja, ka viņa vēl ir maza, savukārt tētis par to tikai smējās.
Reiz, Ida pajautāja mammai, kad tad viņa varēs beidzot uzvilkt skaistās kurpes. Mamma atbildēja, ka tad, kad Ida jau būs liela.
– Cik reizes man vajag būt lielai, lai es patiešām būtu liela? Nopietnā balsī jautāja Ida.
– Tūkstošreizes! – Ātri atbildēja mamma.
Nu Ida zināja, ko darīt. Viņa jau prata skaitīt līdz 1000. Vakar pagāja visa diena skolā, lai saskaitītu pērlītes, savērtas vienā krellē. Cik grūti varētu būt – gaidīt tūkstoš reizes, lai kļūtu liela?
Lai sasniegtu mērķi, Ida bija izdomājusi projektu. No kastes, kurā ir tieši 1000 gliemežvāki, viņa katru reizi izņems vienu ārā un uzvērs kreļļu virtenē. Savukārt gliemežvāka vietā ieliks apaļo akmentiņu, kas bija sabērti mammas īpašajā puķu dobē. Tagad kreļļu virtenē jau bija uzvērti 2 gliemežvāki, savukārt kastē bija ielikti 2 akmeņi.
Ja Idai izdevās ne tikai vienai pašai aiziet uz skolu, bet arī atgriezties mājās, viņa lēkāja un dziedāja tik līksmi, ka skanēja viss rajons un laimīgais suns lēkāja kopā ar viņu. Ida šodien bija liela veselas divas reizes. Aizskrējusi pie savas gliemežvāku kastes, viņa pagrāba no tās divus gliemežvākus un ak vai, viens no tiem pārplīsa uz pusēm. Viņa vēl nezināja, ka akmeņi ir smagāki par gliemežvākiem.
Dziesmu un dejas nu nomainīja asaras un bēdas. Tajā brīdī, kad Ida lēja gaužas asaras, garām gāja tētis un vaicāja, kas noticis. Ida izstāstīja tētim par slepeno gliemežvāku virteni un, ka tagad nekad nevarēs būt liela un nekad nevarēs uzģērbt mammas skaistās sarkanās kurpes. Šoreiz tētis bija pavisam nopietns un kluss. Kādu brīdi abi tā sēdēja un nopietni domāja. Līdz tētim ienāca prātā ideja.
– Akmeņus pa vienam saliksim īpašā caurulē, kura būs no caurspīdīga stikla, un veidos spirāli. Savukārt gliemežvākus turpināsi vērt krellē un kaste paliks arvien tukšāka, līdz tā būs tukša pavisam.
Tā nu abi ķērās pie darba. Tētis, kurš bija stikla pūtējs, izpūta jo īpaši skaistu stikla spirāli, kura vizuļoja dažādās krāsās un tā bija tieši tik plata, lai tajā ieripotu oļi viens virs otra. Šoreiz gan tētis piedāvāja akmens strūklu turēt dzīvojamā istabā, lai visi var redzēt un saskaitīt cik daudz reizes Ida ir bijusi liela.
Tā nu akmeņi krājās un ciemiņi priecājās, par īpašo spirāli. Vēl priecīgāki tie bija tad, kad uzzināja, ka Ida jau 12 reizes ir bijusi liela.
Kādā piektdienas vakarā pie Idas atbrauca ome un opis, lai paliktu kopā ar viņu pa nakti. Ida vēl bija maziņa, lai paliktu viena pati nakts stundās. Mamma uzģērba skaistās sarkanās kurpes un tētis smaidīgs Idai piemiedza ar vienu aci.
Sestdienas rītā Ida piecēlās pavisam agri un skrēja uz gaiteni, lai paskatītos uz mammas kurpēm. Viņa tās vienmēr tās atstāja gaitenī, kad atgriezās vēlu vakarā kopā ar tēti. Priecīgi izskrējusi koridorā, Ida sastinga un prieka elsas pārvērtās sastingušā akmenī. Viena no kurpēm bija palikusi bez papēža. Ida nezināja, ka mamma visu nakti dejojusi un tāpēc nolūzis papēdis. Viss, ko viņa redzēja un zināja, ka viņas pūles būt lielai ir bijušas veltas un tagad viņa vairs nekad nevarēs uzģērbt šī skaistās kurpes. Tāpēc, ka tās ir pagalam.
Visu dienu Ida bija noskumusi un atteicās būt liela gan tad, kad viņai piedāvāja aizskriet līdz veikalam, gan tad, kad piedāvāja palīdzēt mazgāt logu, gan tad, kad viņai piedāvāja mazgāt traukus. Nekam vairs nebija nozīmes. Arī gaidāmā dzimšanas diena nesagādāja nekādu prieku.
Tomēr svētku diena pienāca. Bija arī prieks par gaidāmo torti un ciemiņiem, un gribējās arī zināt, kas būs dāvanā. Jau no paša rīta dziedādami stabā ienāca tētis un mamma, opis un oma, kā jau katru gadu bija to darījuši. Tikai šoreiz līdz ar baloniem un ziediem, tētis iedeva Idai skaistu lielu kasti, kurai apkārt bija liela un koša lenta.
Ida aizmirsa, ka nekad vairs nebūs liela un ar nepacietību rāva vaļā, lai noceltu kastei vāku. Ak vai tavu brīnumu! Kastē bija tādas pašas skaistas sarkanas kurpes kā mammai. Mamma smaidīja, tētis piemiedza ar aci un noteica
– Tagad tev būs pašai savas skaistas, sarkanas kurpes. Un kad būsi 1000 reizes liela, tad varēsi tajās staigāt, kad vien vēlies!
