Gandrīz katrā avīžrakstā, radio vai televīzijas runā ir pamanāmi misēkļi. Vai kāds būtu atcēlis prasību, ka cilvēkam jārunā un jāraksta nesamocītā valodā? Nē, šī prasība joprojām ir spēka. Vai katrs drīkst runāt, rakstīt vienīgi sev saprotamā valodā? Nē, pateiktais jāsaprot arī pārējiem.
Ne katram valodas lietas labi pašķiras. Ja nesaņemsimies, tad tas novedīs mūsu dzimto mēli līdz pamiršanai. Vēl trakākas lietas novērojamas brīdī, kad mūsu runās un tekstos nāk vārdi un teikumi no slāvnieku, englanderu vai amerikāneru valodām.
Par ko man tā rūpe šovakar, cienījamo lasītāj? Latviešu bērnam tagad dod savādus vārdus. Piemēram: Ļeksus, Drako, Šiva. Vai latviešu bērnam jānēsā karā bēdzināta franču karavadoņa Žerārja vārds? Agrāk bērns saņēma savas zemes vārdu: Jančuks, Teteris, Smilga, Spāre, Upīte. Tagad bērnu vārdi svešumā salasīti. Mīļais tautas draugs, neļaunojies uz mani par spēcīgi pārspīlēto vārdu izvēli! Taču mani tas satrauc un tāpēc viss jāizteic ar skaļu un spēcīgu vārdu. Lai manu vājo balsi kāds arī sadzird!
Nemaz neceru, ka kāds salasījies šo manu pārdomu, liksies uz manis godināšanu. Nē, tam es neticu. Man patiktos, ja mēs paliktu pie savas valodas un saviem vārdiem. Tādiem, kas mums piestāv.
Zināms, ka grūti aprasties ar pareizu rakstīšanu un runāšanu. Vēl grūtāk saprast, vai mana bērna savādais vārds mūsu valodā iederas un tiek pareizi saprasts. Sāksim par to domāt. Jo katra tautas brāļa pienākums ir noņemties ar savas valodas tīšu nemaitāšanu.
Sāksim to darīt jau tagad.
