Ir decembra agrais rīts. Prāts dzīvo gaidāmajos dienas darbos. Steiga. Kā jau katru rītu, kopš varu sevi saukt par pieaugušu cilvēku. Kurā brīdī steiga kļuva par manu otro “es”? Vai uzsākot studijas augstskolā? Vai pirmajā darba vietā? Bet, ja šis pirmais darbs bija jau 15 gados, vai tik sen es tieku saukta par pieaugušu? Kurā brīdī beidzās bērnība? Mūžīgais pārsteiguma mirklis, prieks par sīkumiem, satraukums par nebūtisko un lielo cilvēku problēmu neesamība. Tas bija skaisti!
Bet tagad? Kājas pašas nesas pretī rutīnai un ikdienas iemītajām takām. Nav laika. Nekam nav laika. Ne prāts, ne acis nemana, ka laukā ir uzsnidzis pirmais sniegs. Balts. Tīrs. Kraukšķīgs. Jā, tas pirmais kraukšķis, kas raksturīgs tikai ziemas sākumam. Vēl cilvēku neapsmiets, nepiebradāts un sāli nepiesūcināts. Kā bērna mazā dvēselīte, kurai nav zināms ļaunums un posts. Cerības un ticības pilna.
Skrienu pāri laukam, jo tā ir ātrāk. Citādi var taču nepaspēt uz tramvaju. Tā gan būtu liela bēda. Man vai priekšniekam? Abiem. Turpinu skriet. Bladāc! Redzu debesis. Un pirmais sniegs kā zelta putekļi virs manis. Tie pieskaras manai sejai, un es aizveru acis. Pēkšņi atceros Ziemassvētkus bērnībā. Mamma, tētis, ome un Džekiņš ar savu izliekto ilkni pāri lūpai. Eglē iedegas sveces. Galdā rasols, siļķe kažokā, cepetis, piparkūkas, omes ābolu pīrāgs, šķovētie kāposti un lielā māla bļoda ar kūpošiem kartupeļiem. Pie egles Salaveča atnestais maiss ar dāvanām – kā mūžīgais brīnums par to, cik nemanāmi tas iekļūst mūsmājās. Televizors rāda dziesmas, līksmību un filmas. Mēs visi kopā. Tik silti. Tik mierīgi. Lūdzu, lai tā paliek vienmēr.
Es atveru acis un saprotu, ka joprojām guļu sniegā un smaidu. Neviltoti. Patiesi. No laimes. Sniegs mani apstādināja. Tas saprata, ka citas iespējas vairs nebūs. Un es padodos tā apskāvieniem. Kājas un rokas pēkšņi sāk tauriņdeju. Rokas uz augšu. Kājas plati. Es izdejoju eņģelīti. Kustības paātrinās un smaids paplašinās. Smaids pārvēršas smieklos un smiekli pārvēršas laimē. Jā, sen aizmirstajā laimē. Laimē vienkārši gulēt sniegā un zīmēt eņģelīti.
Es pagriežu galvu. Līdz tramvajam palika daži simti metri. Es dzirdu, kā tas tuvojas, bet man pēkšņi ir vienalga. Es vēlos palikt te, jo laime beidzot ir tik tuvu. Pieturā pienāk tramvajs. Tāds dīvains – mirguļojošs un gaišs. Tas apžilbina. Jo tas ir Ziemassvētku tramvajs. Es skatos uz to, un acīs parādās prieks. Prieks par to, ka Ziemassvētku tramvajs ir zīme. Zīme tam, ka šodien ir brīvdiena.
Z. Zaķa fotogrāfija “Ziema pie Vestienas” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
