Nelaime Bērziņus ķēra jau pie paša brokastu galda, kad Bērziņiete, nostājusies un sakrustojusi uz svarīga izmēra krūtīm savas spēcīgās, darbā rūdītās rokas, kā atriebes pilns eņģelis paziņoja, ka šajā sestdienā liksim gurķus. Viņas skatiens apliecinoši pārslīdēja pāri izbiedētajām apaļajām acīm, kādai rokai, kas izmisusi trušinājās pa pinkaino galvu, un vecajam (Bērziņam), kurš pēc šā paziņojuma aukstasinīgi mēģināja norīt sardeles luņķi, sinepēm aizdarītu.
„Vai ta… vai ta…,” norijis kumosu, iesāka Bērziņš, un, notrinis rokas gar bikšu starām, sniedzās uz etažeres pēc pārlokamā kalendāra, lai „vaitošana” nebūtu tikai tukša runāšana. Jāsaka, ka sen Bērziņš nebija tā īsi no sirds cerējis, lai sestdien būtu ja ne kāda jubileja, tad vismaz kapusvētki. Bet, skatoties i ar brillēm, i bez brillēm, kā par nelaimi – ideāla diena gurķu likšanai! „Jadviga!” kā pirmsnāves kunkstienu Bērziņš izdvesa savas mīļotās vārdu un uzmeta viņai žēlīgi bezcerīgu mirkli. „Ja nelīs!” noskaldīja viņa, un, paķērusi samazgu spaini vienā rokā un strīpaini lekno Miķeli aiz čupra otrā, Bērziņiete ierindnieka cienīgā gaitā izsoļoja pa durvīm ārā, runci ielaižot zemloga lillā flokšos.
„Tētī!!!” meitas, ātri saskatījušās, nelaimīgām acīm hipnotizējoši lūkojās Bērziņā. „Nu…,” viņš iesāka cerīgi, „ko t’, nu, ē, nu… mamma grib tikai labu!” Un, ātri pietrūcies kājās un neskaidri kaut ko murminot par naglu kalšanu, ēveles asināšanu un gumijas stiepšanu, manījās no istabas ārā.
Jadviga Bērziņa bija ducīga sieva. Garā un miesās stipra, praktiska, daudz runāja, daudz skatījās un tad, kā izlēmusi, darīja. Viņai viss dzīvē gāja no rokas. Kad vajadzēja vīra ņemt – lūdzu, Jadviga ar vienu roku zaļumballes vakarā Dzegužkalna līcī izcēla sen noskatīto Vili no alus galda.
„Dancāsi?” noprasīja Jadviga, sakrustojusi uz svarīga izmēra jaunavīgām krūtīm savas spēcīgās, darbā rūdītās rokas, caur pieri lūkojās Vilī. Tas, dažu apiņu rūgtā iedrošināts, ja gribēja, varēja būt elegants kā baznīcas melnais pulētais pulkstenis ar pendeli. Ja gribēja. No Jadvigas viņam vienkārši bija bail. „Dancāšu!” bailēm skatoties zobos (aiz tā, ka bija pusgalvastiesu īsāks), atbildēja Vilis. Jadvigai nebija divreiz jāsaka. Ar vienu roku viņa piespieda Vili sev cieši klātu, ar otru – vadīja deju. „Jūs labi dejojat!” izmeta viņa. „Vai ta?” knapi čākstēja Vilis, griežoties valsī uz četri. „Dažreiz gan tā laime ir tieši deguna galā,” nodomāja Jadviga, skatoties Viļa pakausī. Un viņa bija izlēmusi. Tā nu Vilis, nepaguvis ne attapties, pēc pāra nedēļām kā laimīgs brūtgāns (tā vismaz mēļoja) stāvēja pie altāra melnā goda uzvalkā savam baltajam, kuplajam ziedam blakus. Kāzu naktī Jadviga uzreiz pateica, ka dari kā gribi, bet lai būtu tikai meitas. Un Vilis darīja. Pirmajā laikā darīja kā traks. Bet, kad zuda spars, Jadviga atkal visu ņēma savās rokās. Toties meitas Bērziņiem tagad ir trīs. Tāpēc, ja Jadviga teica, ka sestdien tiks likti gurķi, tas bija sieva un vārds.
Piektdienas rīts uzausa saulains. Vasaras vidus saule lēja savu bagātību pārpārēm. Jadviga, iznākot no kūts pie rokas ar spaini tikko slaukta piena, pilnu krūti ievilka rīta dzestro elpu.
Miķelis, sēžot blakus, dalīja ar Jadvigu agra rīta neskarto laimes sajūtu. Viņa paskatījās uz Miķeli un teica: „Izlēmu. Liksim četrdesmit burkas.”
Šāds lēmums nepārprotami prasa pamatīgu sagatavošanos. Viņa, stingri kā šaha bandinieks, iesoļoja mājā un atmeta miesas ar rūtainu vafeļauduma segu pārklātā lielā goda istabas zvilnī. Blakus uz galda stāvēja pāris mobilie telefoni. Jadviga, paņēmusi vienu, ar īkšķi raiti šķirstīja telefona grāmatu. „Tā, tā,” viņa murmināja un, atradusi meklēto, aši nospieda zaļo klausules podziņu.
„Silvija!!??” skaļš kliedziens sasita istabas klusumu. „Silvij, te Jadviga! Jā, jā… Nu kā dzīvojam, kā vienmēr. Jā. Nu ko t’ vecais. Jā. Nē, nē, tagad nedzer. Nu, kas jauns… sestdien liksim gurķus!!! Jā, četrdesmit burkas! Nē, nu kas man grūt’, nava grūt’. Vai ta pirmo reizi. Jā…”
Kad pret vakaru vecais Bērziņš iemaldījās virtuvē pakairināt kuņģi, ar ko tad Jadviga šodien viņu palutinās, izrādījās, ka virtuvē ir kluss kā pēc kaujas. Te no goda istabas puses skaņi atzumēja sievas balss. Bērziņš pagājās uz to pusi un, bailīgi pavēris durvis, ieskatījās tajā. „Rita, te es, Jadviga! Nu, dzīvojam, dzīvojam. Visi veseli, jā, arī vecais. Nu, kas jauns… sestdien liksim gurķus!!! Jā, četrdesmit burkas!” sasārtušiem vaigiem rešņi, ik pa laikam ieguldzinoties, runāja Jadviga. Te viņa pamanīja durvju ailā vīdam vīra neskūto smakru. „Klau, Rita, vecais jau te mani jau ganī! Jā, jā, jāiet strādāt. Nu, ja, atā, atā,” un, žēli nospiedusi sarkano klausules pogu, grumbās savilktu pieri, uzmeta mirkli Bērziņam. „Nu, vai tad ne vārdiņa nedrīkstēs parunāt! Kas atkal deg?!” īgni noprasīja viņa, ar skatienu dedzinādama veco no galvas līdz kājām. „Vai ta… e,” noteica viņš, atmeta ar roku un fiksi manījās ārā sētā. Jadviga, miera iztrūcināta, droši iekāpa atpakaļ savās galošās un ar spaini rokās pazuda vakara gaitās.
Arī sestdienas rīts nepalika citiem parādā. Saulīte tecēja zemes virsu, un Jadvigai, iznākot no kūts ar Miķeli pēc rīta slauciena, krūtīs sitās sirds mazas bundziņas, rečetatīvā skaitot: „Četrdesmit burkas, četrdesmit burkas!” Un kā Jadvigas iekšējā vēdiskā gudrība vēdīja, − lai darbs uz priekšu ātrāk iet, katram roka jāpieliek, − tad meitas tika iztriektas no gultas, iekams saule vēl liela gabalā pirms pusdienas, un noliktas ierindā pagalmā. Vecais tikām jau sēdēja uz soliņa pie mājas, kāju pār kāju dūmodams, bet, sievas skatiena ķerts, naski ieņēma vietu meitām blakus. Miķelis laiski noslēdza ierindu. Jadviga nostājās savējiem priekšā kā pulka ģenerālis, sakrampēja spēcīgās rokas aiz muguras, un pāra reizes draudīgi precīzā solī nostaigāja zālājā iemīto taku.
„Vienvārdsakot,” iesāka viņa pārliecināta vadītāja tonī, „šodien mēs liksim četrdesmit burkas!” Un Jadviga iepauzēja, ar acs kaktiņu ātri novērtējot savu gurķi upuru brigādes rindu. Meitām no pārsteiguma iztiepās muguras un bizes taisnas, vecais nervozi mēģināja iemīt smēķi zālājā, vienīgi Miķelis piekrītoši piemiedza ar aci. „Tātad, vecais – pēc gurķiem, skuķi – pēc burkām!” ar augsti paceltu roku un pēdējo rējienu, izklīdinājusi darba rindu, Jadviga pacēla Miķeli, un to, piespiedusi pie krūts, pazuda aiz virtuves durvīm.
Virtuvē uguni iekurt viņai bija viens kuiļa rūciens. Sašķēlusi ar cirvi smalkas šķilas iekuram, viņa tās ātri iegrūda plītē virs avīzes, un, aizšķīlusi špickoku pret galošas papēdi, pielaida guni. Tā rūkdama aizskrēja skursteņos. Jadviga, piepūtusi vaigus, uz plītes uzcēla lielo toveri, pilnu ar ūdeni. Viņai šodien bija jauna recepte pie rokas, šoziem ēdīs gurķus vecāsmātes Aņas gaumē. Cītīgi, ar trekno pirkstu velkot līdzi receptei, Jadviga ik pa brīdim pagrabinājās kādā bundžā un iemeta katlā tad pa zāles lēkšķim, tad pa skupsniņai tā un šitā. Lēnam virums, laizdams burbuļus, garoja uz augšu. Jadviga, valgi norasojušu pieri, stāvēja pie plītes, turēdama kā varas zizli rokās melnu pavārnīcu, bez kuras viss gurķu likšanas process aizietu pie tēviem. Par savu darbu kā allaž viņa bija pārliecināta, bet ne vecais, ne skuķi neko nevarēja izdarīt gan pa prātam. Tad vecais ieradās pilnu grozu tikai pipargurķiem, tad atkal atnesa pāraudžus, tos – jau ar iedzeltenajiem vēderiem. Arī skuķi tad atnesa pilnas rokas tukšu ievārījuma bruciņu, tad atkal ievēla virtuvē lielo stikla vīna bunduli. Jadvigai patiesi bija iemels visu dienu rāties, tomēr viņa izjuta savu atbildības garšu un droši kā lidostas dispečers pamazām sēdināja pa vienai aizvākotās burkas goda istabā dibeniem gaisā. Jā, jā, arī burkas Jadviga aizvākoja pati, tās stingri iespiedusi starp savām lieli leknajām, baltajām ciskām. Ar vienu roku, turot burkas aiz kakliņa, bet ar otru pāris vēzienos bleķis bija ciet. Nez kādēļ ik pa brīdim, tā turot burku, viņai gribējās, lai tas būtu Bērziņa kakls. Un re, vasaras nakts skaidrajam mēnesim uzlecot, pa goda istabas logu tas spoguļojās pilnajās gurķu burkās.
Dienām skrienot, uzvēdīja rudens vēsmas. Ik pa laikam vecais un skuķi Jadvigai jautāja, kad tad noprovēs to vasaras trakumu, griboties gurķu. Toties viņa savas burkas ar mīlestību sargāja kā lolotus bērnus, un, atmētājoties ar rokām, teica, ka ēdīs tikai pa svētkiem.
Vējiem aizpūšot rudeni, iestājās ziema. Vēl pēc pāra nedēļām – Ziemassvētki. Pēc dievnama visi gaišām sejām un svētku drānām sēdēja pie apaļā mielasta galda. Jadviga, noposusies jaunajā pelēki mēļajā vistras kleitā, atsperot vaļā virtuves durvis, cienīgi ienesa gurķus – baltā bļodiņā sagultus. Vecajam ar skuķiem aizrāvās elpa. Vienīgi Miķelis, nejuzdamies ieinteresēts, laiski snauda tālāk. Vecais kā jau saimnieks svinīgi piecēlās kājās un pirmais raupjajā delnā paņēma gurķi. Nokodās… un pēkšņi pateica bezmaz garāko teikumu visā savas laulības laikā: „Jadviga! Bet tie gurķi tak garšo pēc mēslu!”
Uz ko viņa, acis iepletusi, svarīga izmēra krūtīm strauji cilājoties, spēja vien izdvest: „Vai ta?”
