Francis Ziliberts slāja pa gatvi.
Apkārt tam stiepās nami kā baobabi.
Jauta viņš sirdī savādu kņudu.
“Apturiet, lūdzu, šo pilsētas dunu!”
Izmisis iekaucās Francis jo skaļi.
Ļaudis nu metās tiesāt to naigi.
“Ei, Kungs, vai jūs jucis, vai zaudējis prātu?”
Jautāja pastnieks ar garu bārdu.
Francim uz pieres izsprāga sviedri.
“Jel lieciet man mieru, draugi un biedri!”
Lēca tad Francis galopa solī,
garām slīdēja skatlogi spodri.
Veda sirds Franci uz grāmatu bodi.
“Mieru tik lappusēs vien es rodu.”
Nelūgts atnāca lietus par sodu.
Francis pārtapa teju par slapju jodu.
Durvis tad atspēra viņš ar joni.
“Dodiet, lūdzu, jaunāko dižpārdokli!”
Izmircis, nošķiedies, sarkanu seju.
Satrauca Francis pārdevēju.
Skrēja un blēja jauneklis tramīgs kā auns.
“Kurš bij’ tas autors, par kuru nav kauns?!”
“Vai gan jūs galīgs nepraša esat?”
Uzbrēca Francis, soli tuvāk sperdams.
Vairoties bodnieks pacēla gaisā
dižu grāmatu sējumā greznā.
“Te būs jums, kungs, tas slavenais izdevums!”
“Paldies, nav bij’s velts pie jums ceļojums.”
"Books 4541" by longreach is licensed under CC BY-NC-SA 2.0.
