Reiz mežā pie jūras dzīvoja kāds Elfiņš, kura kaislīgākā aizraušanās bija savas vecās mašīnas labošana un stutēšana. Kādas sestdienas vakarā viņš atklāja, ka zaļā golfiņa priekšējais labais lodbalsts ir nodilis, tādēļ viņš nolēma, ka svētdien pamodīsies agri no rīta, līdzi paņems vakardienas brauniju un ar pirmo autobusu dosies ceļā uz Limbažiem. Uz tuvāko pilsētu, kur lodbalstus var iegādāties par saprātīgām cenām. Biļeti nopircis internetā, viņš likās uz auss, iekrizdams dziļā miegā.
Nākošajā rītā Elfiņš pamodās. Dienasgrāmatā uzrakstīja savas pārdomas par aizgājušo nedēļu un mierīgā gaitā devās uz pieturas pusi. Stāvēja, stāvēja. Gaidīja, gaidīja, taču autobuss kā nenāca, tā nenāca, līdz cerība mazā Elfa acīs spēji izdzisa. Sasper tevi Elfs! Šonakt taču bija jāpagriež pulkstenis…
Padevies viņš nokāra degunu un jau gribēja čāpot mājās, taču pie pieturas piestāja balts busiņš ar savādi smaidīgiem vīriem un sievām, kurām lūpas visām kā viens bija krāsotas sārti ugunīgas. Vārdu pa vārdam – šamējie esot amatieru koris no Ķumraga un taisni braucot uz Limbažu kultūras namu. Draudzīgie svešinieki aicināja Elfiņu pievienoties braucienam un pieveda tieši pie automehāniķu darbnīcas durvīm, kur viņš, vāri nodziedātu balsi, varēja nopirkt lietotu, bet labi ejošu lodbalstu.
Tas arī viss.
Ivo Kruusamägi, CC BY-SA 3.0, via Wikimedia Commons
