jūras bruņurupuči

Es nezinu, kas tur notiek, bet mums dara pāri

Daba Literārā publicistika Sleja
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Sveicināti! Mani sauc Gertija un es esmu zaļā jūras bruņurupucēna meitene. Izmērā vēl esmu vēl maza, ņemot vērā, ka manas sugas pārstāvji mēdz sasniegt 120 centimetru garumu un gandrīz 200 kilogramu smagumu. Mūs sauc par zaļajiem jūras bruņurupučiem, jo tauku krāsa zem bruņām ir zaļā krāsā, man gan vēl tādu nav, tāpēc īstas pārliecības arī nav. Vēlējos jums pastāstīt par savu dzīvi, mīļākajām lietām un vēlmēm. Mana dzīve sākās piekrastē, es izšķīlos smiltīs kopā ar māsām un brāļiem, māsu gan bija daudz vairāk. Ligzdā bija ļoti karsti. Nostāsti vēsta, ka kādreiz mazuļu dzimumu īpatsvars bijis vienāds, taču šobrīd lielā lode dikti silta esot. Kaut kur dzirdēju, ka to par globālo sasilšanu saucot. Siltumā attīstās vairāk meiteņu bruņurupucītes un tas galīgi neesot labi. Ceļš līdz ūdenim arī bija grūts. Karstās smiltis dedzināja vēderiņu. Šobrīd vieta, kur izšķīlos jau ir tuvu tam, lai atrastos zem ūdens, jo ledāji kūst un ūdens līmenis ceļas, tāpēc ligzdas tur vairs netiek veidotas. Esot arvien grūtāk arī jaunas vietas atrast. Mani mīļākie ēdieni ir tārpi, ūdens kukaiņi, jūras zāles un aļģes. Visvieglāk tos esot bijis atrast koraļļu rifos. Es gan to neesmu piedzīvojusi, jo šobrīd ļoti daudzi koraļļu rifi ir sliktā stāvoklī. Tie ciešot no balēšanas. Kāds lielais rupucis man stāstīja, ka balēšana nozīmē to, ka okeāna temperatūra paaugstinās, tāpēc koraļļi padzen no savas vides aļģes, kas nodrošina tiem barību, un līdz ar to tie zaudē krāsu un iet bojā. Skumjākais par mani ir tas, ka man nav ne mammas, ne tēta. Arī daudziem maniem draugiem nav. Es ar dažām māsiņām un lielajiem bruņurupučiem dzīvoju piekrastes līcī, jo atklātais okeāns esot nedrošs. Citi brāļi un māsas ir devušies savā dzīvē. Nezinu, vai vēl kādu reizi redzēšu viņus. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo daudzas kaites nāk pat nemanot. Vislielākais drauds mēdz būt dažādās krāsās, formās un izmēros. Kad peld pretī, liekas, ka varētu būt interesanti spēlēties. Citu gribās apēst. Bet, ja tajā iesprūst, tad nevar tikt ārā, jo bruņurupučiem tāds sarežģīts ķermenis, un arī nevar caur to paelpot. Ja apēd caurspīdīgo ūdens zāli, tad tā vēderā sapinas, nevar vairs paēst un ļoti, ļoti sāp. Tā dēļ katru gadu ejot bojā vairāk nekā miljons ūdens dzīvnieku. Un visas tās lietas ūdenī nonāk no sauszemes. Es nezinu, kas tur notiek, bet mums tas dara pāri. Tā kā okeāns ir tik liels, daudzi pieņem, ka viņu atkritumi tajā pazudīs un nebūs manāmi. Bet dažādos atkritumos ir visādas sliktās vielas, kas izdalās un nonāk ūdens zvēru barībā. Ja planktons apēd slikto vielu, es to nekad nezināšu. Ja es apēdīšu planktonu, tad es palikšu slima, un no manis var saslimt citi. Tāpat kā tur uz zemes tiem, kas pārvietojas uz divām kājām un visu nosaka, arī mums šeit ūdenī ir slimība. Tā radusies no piesārņojuma okeānos un piekrastes ūdeņos. Mēs to nevaram apturēt. Un mēs to neradījām. Vēl ir tādi lieli dzelzs peldoņi. Reiz sveicināju vienu, bet tas cēli peldēja man garām un nepievērsa uzmanību. Tā bija vienīgā reize. Tiem tuvoties nevajagot. Tie mēdz izdalīt tādu melnu šķidrumu, kas aizsedz saulīti. Tajā nedrīkst iepeldēt. Šķidrums var nonākt acīs un neļaut vairs redzēt. Tas var nonākt arī plaušās un neļaut vairs elpot. Es zinu, ir tādi divkājainie, kas mums palīdz, kas glābj oliņas no pārkaršanas pludmalē, kas tīra piekrastes, kas noķer manus slimos draugus, izārstē un palaiž atpakaļ. Bet ļoti lielai daļai esam vienaldzīgi. Iztēlojies manu dzīvi: bailes, neziņa, zaudējumi. Es gribu dzīvot droši. Es gribu dzīvot šodien, rīt un vēl vismaz 70 gadu. Es gribu, lai nākotnē vēl ir vietas, kur veidot ligzdas. Es gribu, lai mani mazuļi izdzīvo. Es gribu, lai mūsu suga neizmirst.

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.