Asins un orgānu ziedošana

Es tev SIRDI, tu man SIRDSMIERU

Forumi | Diskusijas Sabiedrība Sleja
  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    1
    Share

Latvijā orgānu ziedošana, savas dzīves laikā un pēc tās, vēljoprojām ir viena no tabu tēmām. Bailes vai neizpratne ir vairāk kā pusei valstpiederīgo. Kāpēc par to netiek runāts? Kāpēc persona visbiežāk pateiks „NĒ”, lai izglābtu kāda dzīvību?

Ģimenes lokā reti, kad dzirdēsi kādu sarunu par ziedošanu, pat mazāk par kāda orgāna ziedošanu, tā teikt, uzupurēšanos cita cilvēka labā. Šī brīža sabiedrībā vārds „ziedot” saistās tikai ar mantisku vērtību, par kuras nodošanu kādam citam var padižoties. Brīžiem izvēle ziedot sevi kaut tikai emocionāli ir palicis par grūtu. Orgānu ziedošana interneta vidē un televīzijā vienmēr ir tikusi saistīta ar melno tirgu, kur cilvēks ir vai nu tīšuprāt pārdevis kādu savu orgānu, vai nolaupīts un kaut kur atstāts noasiņošanai vai vēl ļaunāk – nāvei. Šādi sižeti ir sastopami daudz vairāk nekā tie, kur pats cilvēks, radinieks, draugs vai pat svešs cilvēks ir pateicīgs par izglābto dzīvību. Šādu kokteili papildina vēl bailes par sagrozītajiem faktiem, kas saistīti augšāmcelšanos pēc nāves, kur daudzi ticīgie tic un nevēlas atgriezties bez sirds vai nieres. Šis viss rezultētajās lielās bailēs par to, ka mani neviens nevēlēsies izglābt, ja nokļūšu dzīvībai bīstamā situācijā, jo es taču esmu parakstījies par labu orgānu ziedošanai.

Ir arī cilvēki, kas šādas sava veida muļķības palaiduši garām, un ir gatavi ziedot, tomēr ne vienmēr ir informēti – kā to izdarīt? Pirmās sajūtas liecina, ka tas būs sarežģīti, tas prasīs daudz laika, finanses utt. Tomēr ir tikai daži, kas veic paplašinātāku izpēti un nonāk pie secinājuma – tas prasa tikai pāris minūtes, un to var izdarīt pat sēžot pie datora. Tas ir izdarāms latvija.lv, kā arī es, dodoties nomainīt veco pasi, nenokautrējos un apvaicājos par mazu lapiņu, kur apliecinu, ka vēlos kļūt par ziedotāju.

Pēc lapiņas parakstīšanas atkal uzmācās bailes – ja nu mani neglābs? Atbildi atkal atradu internetā. Dati ir pieejami tikai no viena datora, un šai informācijai var piekļūt tikai divi cilvēki, kā arī šo informāciju var uzzināt tikai pēc manas aiziešanas. Tas arī samazina risku par 99,9 %, ka šo informāciju uzzinās kāda trešā persona.

Kāpēc man ir jāizdara izvēle, kaut vai tā ir pret? Nonākot šajā liktenīgajā brīdī, pati persona vairs nav spējīga atbildēt, tāpēc šis smagais jautājums, neskaitot paziņojumu par cilvēka aiziešanu, tiek uzgrūsts uz radinieku pleciem. Viņiem šajā jau tā grūtajā brīdī ir jāveic izvēle par tuvinieku, līdz galam nezinot, ko būtu vēlējusies šī persona. Protams, vairumā gadījumu radinieki teiks „NĒ”.

Domu jūklim plosoties pa galvu nāk dažādi ierosinājumi. Kāpēc lai, sasniedzot konkrētu vecumu, mūs visus nevarētu ieķeksēt par labu orgānu ziedošanai? Tas rosinātu vairāk cilvēkus pievērst uzmanību šim jautājumam un iespējai iet izķeksēties ārā, ja tas ir pret šīs personas uzskatiem, ticību un citiem aspektiem. Tāpat mums arvien vairāk vajadzētu ņemt labos Eiropas piemērus, kur pašu cilvēku uzrunā valsts sektorā strādājošie, un liek izdarīt izvēli, kas, protams, netiks izplatīta pa visu valsti vai pat pasauli, bet turēta ļoti konfidenciāli.

Mūsu piespēlēto latvisko kūtrumu vajadzētu izkaplēt kā nezāli. Mēs taču nevēlamies būt nasta radiniekam, draugam? Mēs vēlamies paši izdarīt izvēles. To taču gandrīz katrs vēlas. Tad kāpēc nākamreiz mainot pasi nenobīties un uzprasīt to mazo lapiņu? Kāpēc ieejot latvija.lv neizdarīt izvēli pāris minūšu laikā, uzliekot e-parakstu? Domāju, ka šī izvēle ir jāapspriež ar sevi un saviem tuvākajiem, tomēr izvēle ir jāizdara. Tāpat šī izvēle nav neatgriezeniska. To var mainīt jebkurā laikā un vietā. Apsver un izvērtē, tomēr beigu beigās veic izvēli sevis un citu sirdsmieram.


Gerd Altmann fotogrāfija no Pixabay

  •  
    1
    Share
  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.